Akcents

Akcents (no latīņu: accentus) ir noteikts izrunas veids, kas raksturīgs noteiktas valsts, novada vai sabiedrības slāņa pārstāvjiem. Akcents atspoguļo citas valodas skaņu īpatnības vai, retāk, personas runas īpatnības. Akcentus nevajadzētu jaukt ar dialektiem, kas ir valodas paveidi.

Ja grupā ir noteikta standarta izruna, tie cilvēki, kas no tās atšķiras, "runā ar akcentu". Cilvēki no ASV "runā ar akcentu", raugoties no angļa viedokļa, un otrādi. Cilvēkiem, kuriem kāda valoda nav dzimtā, akcents var būt saistīts ar viņu dzimtās valodas īpatnībām. Katrā valodā ir atšķirīgas skaņu kombinācijas. Aptuveni 12 mēnešu vecumā bērni izvēlas, kuras skaņas viņiem vajadzīgas, lai apgūtu attiecīgo valodu. Ar gadiem kļūst arvien grūtāk apgūt šīs "aizmirstās" skaņas. Spilgts piemērs tam ir vācu un angļu valodas atšķirība — "w" un "th" skaņu, piemēram, angļu valodas vārdos "wish" un "this", vācu valodā nav — tuvākās skaņas ir "v" un "z", tāpēc daudzi angliski runājošie vācieši "wish" izrunā kā "vish" un "this" kā "zis". Līdzīga disjunkcija rodas arī angliski runājošajiem, kuriem var būt grūti izrunāt patskaņus tādos vācu valodas vārdos kā "schön" (skaists) un "müde" (noguris).

Bērni spēj salīdzinoši ātri pārņemt akcentus. Piemēram, imigrantu ģimeņu bērniem, salīdzinot ar viņu vecākiem, izruna parasti ir līdzīgāka vietējiem iedzīvotājiem, taču gan bērniem, gan vecākiem var būt akcents, kas ievērojami atšķiras no vietējo iedzīvotāju izrunas. Tomēr arī pieaugušo vecumā akcents nav nemainīgs. Džonatana Haringtona (Jonathan Harrington) veiktā Elizabetes II karalisko Ziemassvētku apsveikumu akustiskā analīze atklāja, ka pat tik konservatīvas personības kā monarhs runas veids var turpināt mainīties mūža laikā.

Svarīgs faktors, kas nosaka, cik lielā mērā akcents būs pamanāms (vai spēcīgs), ir vecums, kurā tika apgūta svešvaloda. Kritiskā perioda teorija nosaka, ka, ja mācīšanās notiek pēc kritiskā perioda (parasti to uzskata par pubertātes periodu), kas nepieciešams dzimtās valodas izrunas apguvei, ir maz ticams, ka indivīds iegūs dzimtās valodas akcentu. Tomēr šī teorija pētnieku vidū ir diezgan pretrunīga. Lai gan daudzi atbalsta kādu no kritiskā perioda formām, viņi vai nu nosaka to agrāk par pubertāti, vai arī uzskata to drīzāk par kritisko "logu", kas var atšķirties atkarībā no indivīda un ir atkarīgs no citiem faktoriem, ne tikai no vecuma, piemēram, dzīves ilguma, svešvalodas līdzības ar dzimto valodu un abu valodu lietošanas biežuma.

Prestižs

Dažus akcentus saista ar augstāku sabiedrības slāni, un tiem ir lielāks prestižs, tāpēc daži runātāji tos var apzināti pārņemt. Piemēram, Apvienotajā Karalistē angļu valodas pieņemto izrunas veidu saista ar tradicionālo augstāko šķiru.

Akcents latviešu valodā

Krievu valodas akcents latviešu valodā ir izplatīts lielajās pilsētās, kur vēsturisku apstākļu dēļ ir izveidojušās krievvalodīgo kopienas. Turklāt ilgu laiku mazākumtautību skolās latviešu valoda tika mācīta kā otrā valoda, tāpēc bērni nevarēja pilnībā apgūt visus valodas aspektus, kā arī tradicionālo izrunu.

Krievu valodas akcents latviešu valodā var izpausties ar vairākām iezīmēm:

1. Skaņu izruna:

• Krievvalodīgie var nepareizi izrunāt latviešu valodas divskaņus, aizstājot tos ar vienkāršākām skaņām.
• Skaņu "h" var izrunāt kā "g" (piemēram, hipotēze — gipotēze (гипотеза).
• Nepareiza latviešu garumzīmju izruna, jo krievu valodā garumzīmju nav.

2. Intonācija un uzsvars:

• Uzsvars krievu valodā ir fiksēts, savukārt latviešu valodā tas parasti ir uz pirmās zilbes. Krievvalodīgie var pārnest šo uzsvaru uz latviešu vārdiem.
• Krievvalodīgie bieži pārņem intonācijas modeļus no krievu valodas, kas latviešvalodīgajiem dažkārt izklausās sveši.

3. Gramatika un vārdu krājums:

• Iespējamas kļūdas prievārdu un apstākļu lietojumā, jo latviešu valodas deklinācijas sistēma atšķiras no krievu valodas.
• Frāžu/vārdu aizguvumi no krievu valodas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Akcents.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)