Alata

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Alata
Thymallus thymallus (Linnaeus, 1758)
Alata
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopteri)
KārtaLašveidīgās (Salmoniformes)
DzimtaLašu dzimta (Salmonidae)
ApakšdzimtaAlatu apakšdzimta (Salmoninae)
ĢintsAlatas (Thymallus)
SugaAlata (Thymallus thymallus)
Izplatība
Eiropa
Alata Vikikrātuvē
Alata makšķernieka tīkliņā
Thymallus thymallus.jpg
No augšas alata ir grūti pamanāma
Alates lielā muguras spura ir sugas raksturīga pazīme

Alata jeb alate (Thymallus thymallus) ir zivs, lašu dzimtas (Salmonidae) alatu ģints tipiskā suga, vienīgā savas ģints pārstāve, kas dabiski sastopama Eiropā. Daudzās valstīs, arī Latvijā, iekļauta Sarkanajā grāmatā.[1] Eiropā aizsargājama saskaņā ar Bernes dabas aizsardzības konvencijas trešo pielikumu,[2] Saldūdens zivs, retos gadījumos sastopama iesāļā ūdenī piekrastē.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā droši zināma tikai Gaujas un Ventas baseinu galvenajās upēs un dažās to pietekās. 20. gadsimta sākumā un vidū literatūrā norādīta daudzās nelielajās šo upju pietekās, kā arī Pededzē. Parasti sastopama ar skābekli bagātu, nepiesārņotu upju straujajos un krāčainajos posmos, ar stingru smilšu vai akmeņotu gultni.[2] Ezeros Latvijā nav atrasta.[4] Apdraudējumus sugai rada vides piesārņotība, upju regulēšana un aizsprostošana,[3] malu elektrozveja.[5] Tiek uzskatīts, ka alatas, visticamāk, bijušas starp pirmajām zivju sugām, kas ieradušās Latvijas teritorijā pēc ledus laikmeta beigām.[6]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķermenis slaids un ieapaļš. Mute vērsta uz priekšu, ar sīkiem zobiem tajā. Mugura zaļgani pelēka, pārējais ķermenis sudrabots, ar neizteiktām gareniskām brūnganām svītrām uz sāniem un melniem plankumiņiem uz muguras un sānu augšdaļas. Krūšu un vēdera spuras no dzeltenīgām līdz sarkanām, muguras, anālā un astes spura violetas. Uz neparasti augstās muguras spuras vairākās rindās četrstaraini tumši plankumiņi. Pirmsnārsta periodā tēviņu krāsojums pastiprinās un tiem izveidojas nārsta kārpiņas. Mazuļiem uz sāniem tumšas šķērssvītras.[4]

Skaitliskie dati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Maksimālais garums: līdz 69 cm, Latvijā līdz 40 (43) cm, garums bez astes spuras Latvijā līdz 33 cm.
  • Parastais garums: pasaulē ap 30 cm.
  • Maksimālais svars: līdz 6,7 kg, Latvijā līdz 0,6 (1,0) kg.
  • Maksimālais vecums: 14 gadi.
  • Muguras spura (D): 3-10 cietie un 11-18 mīkstie stari,
  • Anālā spura (A): 2—6 cietie un 8-11 mīkstie stari,
  • Krūšu spuras (P): 1—2 cietie un 11-16 mīkstie stari,
  • Vēdera spuras (V): 1—2 cietie un 8-12 mīkstie stari,
  • Astes spura (C): 19-21 stars,
  • zvīņu skaits sānu līnijā: 68-98,
  • Pirmā žaunu loka bārkstiņu skaits: 6-30,
  • Mugurkaula skriemeļu skaits: 53-62.[2][4]

No līdzīgajām sugām atšķiras ar taukspuras esamību un lielāku staru skaitu muguras spurā nekā citām lašu dzimtas zivīm, tāpat lielāku nekā sīgu dzimtas zivīm vai salakām.[4]

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldūdens zivs, kas sastopama upēs un lielos tīros ezeros ar akmeņainu gultni. Vēlamais skābums pH 7,0 — 7,5. Uzturas pa vienai vai nelielos baros, nārsta laikā koncentrējas lielākos baros. Nelielos baros medību laikā raksturīga savas ieņemamās vietas saglabāšana.[7] Novērota līdz 37 km tāla migrācija. Pamatbarība: bentoss un ūdenī iekrituši kukaiņi, tomēr ir visēdāja, var ēst arī mazās zivtiņas, kā mailītes. Sasniedz 15 gadu, Latvijā 6 gadu vecumu. Dzimumgatavība iestājas 2—7 gadu vecumā, sasniedzot 15-45 cm garumu., nērš 0,3-36,0 tūkstošus ikru. Nārsto martā-jūnijā pie ūdens temperatūras 3-12 °C, no 5 cm līdz 4 m dziļumā, parasti 20-40 cm.[2] Raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 7-25 dienas.[3] Mātīte veido ligzdu, ierokot ikrus oļos vai grantī. Ikri nav lipīgi, to attīstība ilgst 13-26 dienas.[4]

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alata uzskatāma par vides tīrības indikatoru, jo ir ļoti jutīga pret piesārņojumu. Dažās valstīs to ir atļauts zvejot; Latvijā kopš 2009. gada makšķerniekam tika atļauts paturēt lomā vienu alatu, kas nozvejota bez dabiskās ēsmas palīdzības.[5]

Sugas latīniskais nosaukums veidots no grieķu vārda θύμαλλος (timiāns), jo svaigi noķertas alatas smaržojot tam līdzīgi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]