Alebrands

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Alebrands (latīņu valodā: Alebrandus, Alabrandus; 12./13. gs.), pazīstams arī kā Alabrands, Alobrands, bija katoļu garīdznieks un viens no pirmajiem misionāriem Livonijā. Viņš bija aktīvs kristīgās misijas un Rīgas bīskapa Alberta politikas īstenotājs.

Alebrands vadīja Kubeseles draudzi, vēlāk Straupes draudzi. Kopā ar Latviešu Indriķi viņš kristīja Imeras latviešus un Gaujas līvus. Rīgas domkapitula jeb Svētās Marijas konventa (latīņu: Alebrandus de sancte Marie conventu) loceklis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz Indriķa hronikā pieminēts 1202. gadā, kad darbojies Turaidas novadā. Kopā ar priesteri Teoderihu viņš 1206. gadā nodalīja draudzes un uzcēla baznīcu Kubeselē. Pēc tam, aizsūtīts uz Idumeju, viņš uzcēla baznīcu pie Braslas. Pēc tam iecelts par Turaidas pilsnovada fogtu (soģi).

1208. gadā viņš kristīja arī Imeras letus, kuriem par priesteri no tā laika bija Latviešu Indriķis. 1209. gada beigās vai 1210. gada sākumā devās uz Ugauniju, lai veicinātu miera noslēgšanu. 1211. gadā minēts kā liecinieks Letijas dalīšanas līgumā. 1212. gada Autines sacelšanās laikā nesekmīgi centās samierināt līvus ar zobenbrāļiem, piedalījās Turaidas un Sateseles līvu padošanās aktā pēc Sateseles pils ieņemšanas. 1214. gadā uzstājās pret Pleskavas kņazu Vladimiru, apsūdzot viņu netaisnā nodevu ievākšanā un jaunkristīto aplaupīšanā, ar ko izpelnījies kņaza dusmas.

1218. gadā Pleskavas un Novgorodas krievu karaspēks izlaupīja Braslas (Straupes) novadu, kur atradās Alebranda sēta un nodedzināja visas – kā līvu, tā idumiešu baznīcas un iedzīvotājus aizveda gūstā. 1220. gadā bīskapa Alberta norīkots, viņš devās uz Sakalu, kur sludināja kristīgo ticību un, daudzus nokristījis, atgriezās Līvzemē.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ē. Mugurēviča komentārs 354. Indriķa hronikai. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993.