Letijas dalīšanas līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Letijas dalīšanas līguma teksts un citi no tā izrietošie lēmumi ietverti Latvijas Vēstures institūta apgāda izdotajā dokumentu krājumā "Senās Latvijas vēstures avoti" (1937-1940).

Letijas dalīšanas līgums ir Romas pāvesta Inocenta III 1210. gada 20. oktobrī oficiāli apstiprināts bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa līgums par 1209. gadā pakļautās Letijas ziemeļu daļas sadalīšanu. Pergamenta oriģināls ar 3 bīskapu zīmogiem glabājās Čartorisku bibliotēkā Krakovā.[1]

Tā pamatā bija 1209. gada beigās noslēgtais līgums starp Rīgas bīskapu Albertu un ķēniņu Visvaldi no Jersikas par pakļaušanos Livonijas virsvarai.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1209. gada uzvaras karagājienā uz Jersiku bīskaps Alberts par gūstā saņemtās sievas izpirkšanu pieprasīja Jersikas ķēniņam slēgt līgumu par padošanos, pēc kura viņš saņēma atpakaļ lielāko daļu savas valsts kā vasaļa lēni.

Romas pāvesta apstiprinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvests Inocents III 1210. gadā Romā apstiprināja bīskapa Alberta un ordeņa noslēgto izlīgumu un noteica, ka:

  1. Zobenbrāļu ordenis saņem no bīskapa trešdaļu Līvzemes un Letijas (Livonia et Letthia) , par ko ordenis solās aizsargāt Rīgas baznīcas provinci un būt paklausīgs tās bīskapam;
  2. ordeņa novadu baznīckungi nedod Rīgas bīskapam nekādas tiesas, bet zemnieki gan maksā savām baznīcām desmito tiesu, no kuras bīskaps savukārt var prasīt ceturto;
  3. ja ordeņa novados ir vakanta kāda baznīckunga vieta, zobenbrāļi var bīskapam likt priekšā savu kandidātu;
  4. bīskapam ir tiesība vizitēt divreiz gadā katru ordeņa lauku draudzi un prasīt sev un pavadoņiem mielastu;
  5. ordenim nav nekādu pienākumu pret Rīgas bīskapu par zemēm, ko zobenbrāļi iekaros ārpus Līvzemes un Letijas;
  6. viņiem jādzīvo pēc Templiešu ordeņa statūtiem, bet jāvalkā sava īpaša nozīme;
  7. zobenbrāļiem un viņu saimei ir tiesība veikt apbedīšanu savos kapos un apbedīt tur arī svešiniekus.[2]

Līguma izpilde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpildot līguma nosacījumus, 1211. gada vasarā Rīgas bīskaps Alberts, Paderbornas bīskaps Bernards, Ferdenas bīskaps Izo (Iso von Wölpe) un Raceburgas bīskaps Filips vienojās par to, ka

  1. Zobenbrāļu ordenim pienākas viena trešdaļa bijušo Letijas un Kokneses valsts zemju, bet pagaidām zemju vecākajiem (senioribus terrae) uzdeva apspriest, kā šīs zemes var sadalīt trīs līdzīgās daļās;
  2. turpretim Daugavas Līvzemes dalīšanu izdarīja tūliņ, pie kam ordenis ieguva visu Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem kopā ar attiecīgo novadu ļaudīm, viņu laukiem, zvejām, tiesām un klaušām, bet ar pienākumu nobērt bīskapam ļaužu maksātās kunga tiesas ceturto graudu; ja izrādītos, ka pēc šīs sadalīšanas daži ordeņa ļaužu lauki atrodas bīskapa valsts pārnovados, tad no šiem starpgabaliem viņiem jādod klaušas bīskapam, un otrādi.

1211. gada rudenī Padebornas bīskaps Bernards, Ferdenas bīskaps Īzo, Raceburgas bīskaps Filips, Leales bīskaps Teoderihs, Rīgas dombaznīcas prāvests Jānis un Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes izveda dzīvē lēmumu par Jersikas ķēniņa (latīņu: rex in Gerzeke) [Visvalža 1209. gadā Māras baznīcai nodoto] letgaļu novadu sadalīšanu starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni,

  1. pie kam katra Letijas (latīņu: terram, quae Lettia dicitur) trešdaļa tika atzīmēta uz īpašas kartes, ko lasīt nepratējam lika izvilkt kā trīs laimestus;
  2. šādi laimējot bīskapa tiesā krita letgaļu Asotes, Lepenes un Autīnas pilsnovadi (castra Aszute, Lepene, Autenine),
  3. bet ordeņa tiesā Alenes, Zerdenes, Nigastes un Cesvaines pilsnovadi (castra Alene, Zerdene, Negeste, Sessowe)[3].

1212. (1213.?) gada 7. jūlijā Romas ķeizars Oto IV savā rezidencē Helmštatē apstiprināja Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna izlīgumu, pēc kura zobenbrāļi Rīgas diēcēzē ieguva no bīskapa vienu trešdaļu līvu un letgaļu zemju kopā ar viņu ciemiem un pilsētām, bet iekarotajā Igaunijā visus ugauņu un sakaliešu pilsnovadus.[4]

1213. gada sākumā Rīgas bīskaps Alberts apmainīja dažus pilsnovadus ar Zobenbrāļu ordeni: pēdējais ieguva visu Autīnas pilsnovadu, bīskapa desmito tiesu Aizkrauklē un divus ciemus; turpretim ordenis atsakās bīskapam par labu no Kokneses, Gardenes, Nigastes, Mārcienas, Cesvaines un dažiem Aiviekstes pilsnovadiem.[5]

1224. gada otrajā pusē Rīgas bīskaps Alberts apliecināja, ka, paklausot ķēniņa (rex de Gerzeke) [Visvalža] lūgumam, viņš izlēņoja bruņniekam Ikšķiles Konrādam [Meiendorpam] (Conrado militi de Ykesculle) Jersikas valsts pusi, paturot sev Autīnu (Autene) un kunga tiesu Cesvaines pilsnovadā (in castro Cessoe); līdz ar to viņš apstiprināja Visvalža un Konrāda mantojuma līgumu, pēc kura tie mantotu viens no otra bezbērnu nāves gadījumā.[5][6]

1239. gada 19. aprīlī Rīgas bīskaps Nikolajs ar domkapitula un vasaļu piekrišanu atdāvināja Livonijas ordenim Jersikas pilsnovada pusi līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]