Zolitūde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Rīgas pilsētas apkaimi. Par citām jēdziena Zolitūde nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Zolitūde
Zolitudes Mikrorajons.jpg
Zolitūdes daudzstāvu apbūve — 119. un 104. projekts.
Zolitude karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Zemgales priekšpilsēta
Platība 2,888 km²
Iedzīvotāju skaits 20 145 (2010)
Transports
Autobuss 4z. 8. 32. 43. 44. 46. 53. 56.
Minibuss 236. 241. 263.
Cits Elektrovilciens
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1029
Ārējā saite apkaimes.lv

Zolitūde ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā. Zolitūdes apkaime atrodas Rīgas R daļā. Tā robežojas ar Beberbeķu, Imantas, Šampētera, Pleskodāles un Mūkupurva apkaimēm. Zolitūdes apkaimes robežas ir Kārļa Ulmaņa gatve, Gaviezes iela, Dzelzceļš (Čuguna iela), Jāņa Endzelīna iela, Jūrkalnes iela.

Zolitūdes apkaimes kopējā platība ir 2,888 km², kas ir tikai nedaudz vairāk par pusi no vidējā Rīgas apkaimju patības rādītāja. No telpiskā un funkcionālā viedokļa Zolitūde kopumā ir skaidri identificējama apkaime, kurai mazāk attīstītas teritorijas raksturīgas apkaimes R un DR daļā. Pa perimetru Zolitūdes apkaimes robežas garums ir 7 760 metri.

Netālu atrodas Rīgas Starptautiskā Lidosta un Jūrmala. Zolitūdē ir izvietotas divas dzelzceļa stacijas: "Zolitūde" un "Imanta".

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zolitūdes nosaukums cēlies no franču valodas vārda solitude, kurš nozīmē 'vientulība', uzsverot klusumu un mieru ārpus blīvi apdzīvotās Rīgas vecpilsētas. Šajā vārdā to nodēvēja Krievijas impērijas slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa sieva Anna Ulrika fon Fītinghofa, kurai piederēja piederēja gan Solitūdes muiža, gan arī Anniņmuiža un Šampētera muiža.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zolitūdes (Solitude) un Šampētera (Champetre) muižas 1791. gada kartē.

Neauglīgo smiltāju un purvu dēļ, Rīgas lauku novads bija salīdzinoši mazapdzīvots. Rīgas rātskungi un bagātie namnieki 15.—16. gadsimtā ieguva zemes gabalus savu muižiņu ierīkošanai, kas tika sauktas īpašnieku vārdā. Kad 1604. gadā Rīgas patrimonālo apgabalu sadalīja trīs daļās, šī apkaime nokļuva Piņķu draudzes novadā. 1683. gada kartē šeit atzīmēta Prēstinga (Prästingshof) un Ludendorfa (Ludendorfshof) muiža un Skudru krogs. 18. gadsimta sākumā muiža piederēja Hermanim Frīdriham fon Fītinghofam (1670-1746), vēlāk viņa dēlam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Muižiņu šajā laikā apciemoja Berlīnes astronoms Johans Bernulli (1744-1807), kas savās 1788. gadā izdotajās atmiņās rakstīja "...tā ir kārtīga saimniecība, kuras saimnieks slepenais padomnieks pilsētai piegādā dārzeņus, pienu un krējumu. Viņš muižā ir izveidojis brīnišķīgu viesu namu, kurā saviem viesiem rīko piknikus. Muižā ir izveidots brīnišķīgs gan brīvā, gan regulārā plānojuma parks ar alejām, dīķiem un zālieniem. Parkā ir trīs nelieli izpriecu namiņi, un vienā no tām abos spārnos ir izveidotas oranžērijas. Oranžērijas grezno marmora statujas un krūšutēli. Viena no statujām ir Venera. Paviljonus grezno arī gleznas, kuras gan nav vērtīgas."[2]

No 1782. gada muižiņu īpašniece bija Anna Ulrika fon Fītinghofa, kas tās pārdēvēja par Šampēteri (no franču: champêtre — ‘lauciniecisks’) un Solitūdi (franču: solitude — ‘vientulība’). Muižiņu nosaukumi raksturoja apkārtējo vidi, jo tā atradās nomaļā vietā, lauku ieskauta, turklāt muižas teritorijā atradās tikai viens krogs, kuru apsaimniekoja 2 pusmuižnieki.[3]

1877. gadā muižiņas pakļāva Rīgas pilsētas pārvaldei. Zolitūdes muižas purvainās zemes tika sadalītas gruntsgabalos un iznomātas apkārtējo fabriku strādniekiem, sīktirgotājiem un sīkzemniekiem, 20. gadsimta sākumā Zolitūdes muižā darbojās kūdras fabrika.[4] 19. gadsimtā tika izbūvēta arī Rīgas—Tukuma dzelzceļa līnija, kas šķērso arī Zolitūdes teritoriju ar tajā esošo Solitūdes (pēc 1929. gada Imantas) staciju.[5] 19. — 20. gadsimta mijā izveidojās mazsaimniecības tagadējās Zolitūdes un Mūku ielas apkaimē uz dienvidiem no Rikšotāju laukuma. Zolitūdes muiža bija tā laika izpriecu, atpūtas muižiņa ar savu saimniecību, parku un oranžēriju, kurā tika audzēti no Pēterburgas atvestie koki. 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemtais likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām juridiski apstiprināja jaunās robežas. Pilsētas robežās tika iekļautas plašas teritorijas Pārdaugavā, tajā skaitā Bolderāja, Daugavgrīva, Kleisti, Buļļu un Solitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža, Šampēteris. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tika realizēta agrārā reforma, kur līdz ar Agrārās reformas likuma pieņemšanu deva iespēju Latvijas pilsētām, tajā skaitā, Rīgai, iegūt tiesības paplašināt savus novadus, zemes ar valdības palīdzību, tas ir, tiesības atsavināt muižas zemes Rīgas administratīvajās robežās. 20. gadsimta sākumā Zolitūdes teritorijai bija raksturīga individuālo un vienģimeņu māju apbūve kvartālā starp Zolitūdes, Rikšotāju, Apuzes un Gramzas ielu. Vēlāk šī gadsimta 30. gados tiek būvētas arī divstāvu vairākdzīvokļu ēkas.[6]

Padomju periodā Zolitūdes apkaime tika iekļauta Ļeņina, pēcāk Ļeņingradas rajonā. Ļeņina rajonam raksturīga mazstāvu apbūve un nelieli zaļi dārzi un plaši neapbūvēti laukumi, jo 50. gados Zolitūdē vēl tika būvētas individuālās vienģimeņu ēkas. Masveida dzīvojamās apbūves rajoni veidojās teritorijās ar jau esošu ekstensīvo mazstāvu apbūvi, kā arī dārziņu un no apbūves brīvajos rajonos, tādos kā Zolitūdē, Imantā un citos.[7]

Daudzstāvu dzīvojamā apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anniņmuižas iela, 2009. gads.

Zolitūdes paneļēku būvniecību uzsāka 1985. gadā. Apbūvei raksturīgs Latvijā izstrādātais projekts "119. sērija". Ēkas ir regulāri vērstas cita pret citu un savstarpēji saistītas, tādējādi veidojot ēku grupas.[8] Zolitūdes apbūvei raksturīgs, ka ēkas tika būvētas, dažādojot stāvu skaitu sekcijās, kur akcenti ir torņēkas, rezultātā veidojot bagātīgu rajona kopsiluetu — dzīvojamās ēkas no 6 līdz 16 stāviem un sabiedriskās ēkas.[9]

Zolitūdes plānojuma pamatā ir gājēju ielas, orientētas uz dzelzceļa stacijām — "Imantu" un "Zolitūdi".[4] Iezīmējas ēku grupu lokveida struktūras, kas veido plašus, pusnoslēgtus iekšpagalmus. Zolitūdes, Ruses, P. Lejiņa un A. Bieziņa ielu apbūvē ir perimetrālās apbūves iezīmes.[10] Sākotnēji Zolitūdē tika paredzēti 4 mikrorajoni, bet mikrorajonu plānojums bija saistīts ar metro līnijām, kuras bija paredzēts izveidot, līdz ar to šī iemesla dēļ tika grozīta Zolitūdes apbūves struktūra pārstrādāts rajona plānojums — sākotnēji plānoto četru mikrorajonu vietā tika izbūvēti trīs.[11]

Zolitūdi kā dzīvojamo rajonu bija plānots paplašināt ar jaunajiem namiem, sasniedzot apvienošanos ar Šampēteri un Pleskodāli. Līdz ar PSRS sabrukumu, Ļeņina rajons tika pārsaukts par Zemgales priekšpilsētu, kurā ietilpst arī Zolitūde. Mūsdienu pilsētvidē abu iepriekšminēto Šampētera un Zolitūdes muižu kompleksi nav saglabājušies, bet muižu nosaukumi saglabājušies toponīmijā, tomēr kā asociatīvais moments ar šo apkaimi saistās Padomju laikā uzceltais Zolitūdes daudzstāvu paneļēku dzīvojamais masīvs.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums ir 8 metri virs jūras līmeņa, bet maksimālais augstums 11 metri virs jūras līmeņa. Kopumā Zolitūdes apkaimei raksturīgs izteikti līdzens reljefs, kura lielākā daļa atrodas 8—9 metru augstumā v.j.l. bez izteiktiem pacēlumiem. Relatīvi augstākā teritorijas daļa atrodas gar Zolitūdes apkaimes Z robežu un DA stūrī. Visa Zolitūdes apkaimes teritorija ietilpst Pārdaugavas plakanā līdzenuma ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā, kas ir pārsvarā plakans, vietām lēzeni viļņots smilšains līdzenums.[12]

Sabiedriskais transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieturas punkta "Imanta" ēka (mūsdienās nojaukta)

Zolitūdes mikrorajonā kursē šādu maršrutu sabiedriskais transports:

Autobusi

Elektrovilciens

Mikroautobusi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. g. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 48. lpp.
  2. Otto Hermann von Vietinghoff
  3. Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. g. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 38. lpp. Širants R., 1971. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un vēstures kalendārs 1972. — Rīga: izdevniecība "Zinātne". 229 — 235. lpp.
  4. 4,0 4,1 Zolitūde, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 756. lpp.
  5. Imanta, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 319. lpp.
  6. Rīgas ielas, 2001//Enciklopēdija, 1.sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp. 44. lpp.
  7. Krastiņš, I. Strautmanis, J. Dripe "Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām", Izdevniecība "Baltika", Rīga, 1998, kopā 312. lpp.
  8. Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts// Rīgas arhitektūra// Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42 — 49. lpp.
  9. Lejnieks J., 1989. Rīgas arhitektūra. — Rīga: Avots, 221 — 222. lpp.
  10. Sandra Treija, 2006. Dzīvojamās vides attīstība Rīgā. RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte promocijas darbs. — Rīga: 122. lpp. Kopā 160. lpp.
  11. Vīksniņš R., Demenijevs A. 1987. 10.dec. Strīdi ap Rīgas Metro — Rīga: Rīgas Balss Nr.283., 1 — 2. lpp. Zolitūde, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 756. lpp
  12. Enciklopēdija "Rīga". — Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]