Aleksandrs Eiduks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Eiduks
Aleksandrs Eiduks
Personīgā informācija
Dzimis 1886. gadā
Odzienas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1938. gada 28. augustā
Komunarkas masu kapi pie Maskavas (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis


Aleksandrs Eiduks (1886—1938) bija latviešu komunists, pēc tam padomju valsts un partijas darbinieks. Viens no Viskrievijas Ārkārtas komisijas (VĀK) vadītājiem Krievijas PFSR (1918—1919).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1886. gadā Cēsu apriņķa Vietalvas-Odzienas pagasta skrīvera un Zādzenes skolotāja Valdemāra Eiduka un viņa sievas Minnas, dzimušas Liepas, ģimenē.[1] Mācījās Rīgas komercskolā, kuru pabeidza 1903. gadā, strādāja par Saikavas pagasta skrīvera palīgu (1904—1905). Iestājies LSDSP, piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos. Soda ekspedīcijas laikā 1906. gadā caur Odesu bēga uz Vāciju, kur strādāja Berlīnes adresu birojā (1906—1908), vēlāk brāļu Minceru fabrikā Vīnē (1908—1914). Pirmā pasaules kara sākumā viņu kā Krievijas impērijas pilsoni apcietināja un līdz 1917. gadām viņš atradās internēto nometnē.

Pēc Oktobra revolūcijas Eiduks atgriezās Latvijā, 1918. gada sākumā bija 5. armijas revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētājs Daugavpilī, pēc vācu okupācijas devās uz Krievijas PFSR, kur TKP Kara komisariātā darbojās ar karagūstekņu lietām, tad 1918. gada rudenī Vologdā vadīja 6. armijas revolucionāro kara tribunālu. No 1918. gada oktobra darbojās čekas struktūrās, bija Viskrievijas Ārkārtas komisijas prezidija loceklis, izmeklētājs, KPFSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) kolēģijas loceklis (1919—1920).

1920.—1921. gadā darbojās KPFSR Ārējās tirdzniecības tautas komisariātā (Наркомвнешторг РСФСР), vadot ārvalstu aģentūru nodaļu, pēc tam sadarbojās ar ārvalstu organizācijām, kas sniedz atbalstu Krievijas bada cietējiem (1921—1923). 1923. gada 23. aprīlī viņu atbrīvoja no amata un izslēdza no boļševiku partijas sakarā ar "pļēgurošanu un spēlēšanu kazino" un nosūtīja uz Vidusāziju, kur viņs darbojās Turkestānas—Sibīrijas dzelzceļa plānošanas padomē (1923—1924). Pēc tam iekārtojās PSRS Augstākajā tautas saimniecības padomē (ВСНХ СССР), kur strādāja no 1925. līdz 1928. gadam. 1928. gadā pēc atjaunošanas VK(b)P viņš turpināja darboties dažādos saimnieciskā darba amatos. 1934. gadā sāka vadīt Gulaga nometnes (Дмитровлаг) Austrumu rajonu, kuras ieslodzītie piedalījās Maskavas—Volgas kanāla būvē.

Lielā terora laikā 1938. gada 4. jūnijā viņu apcietināja NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros sakarā ar apsūdzību "spiegošanā un piederībā kontrrevolucionārai organizācijai". Nāvessodu izpildīja Komunarkas masu kapos pie Maskavas 1938. gada 28. augustā.[2][3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Alexander Wladimirovic Eiduck. Die russische Hungersnot 1921-1922 und ihre Bekämpfung im Lichte der Tatsachen. Berlin, Vereinigung internationaler Verlagsanstalten, 1922. (vāciski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]