Aleksandrs Ozols
| ||||||||||||||||
Aleksandrs Ozols (1896-1919) bija latviešu virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Dzērbenes pagastā skolotāja ģimenē. Iesaukts Krievijas Impērijas armijā, mācījies junkuru skolā. Kā kadets piedalījies Ziemas pils aizstāvēšanā. 1917. gadā atgriezies Latvijā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījies brīvības cīņās.
1919. gada 10. novembrī Šampētera rajonā, būdams vada komandieris, neskatoties uz ienaidnieka stipro ugunī, pacēla vadu uzbrukumam un piespieda ienaidnieku bēgt uz Zasulauka staciju, tā dodams iespēju rotai ielauzties Šampētera priedēs un ieņemt Volguntes ielu. Neskatoties uz smago ievainojumu galvā, palika ierindā līdz uzdevuma izpildei. Miris 1919. gada 23. decembrī kaujā gūtā ievainojuma dēļ. Par kauju nopelniem piešķirta leitnanta pakāpe (pēc nāves). Apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.[1]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lāčplēša Kara ordenis, III šķira (Nr. 1166)
Piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Apbalvota ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par četru dēlu — brīvības cīņu dalībnieku, no kuriem trīs apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, izaudzināšanu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Lačplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. Rīga : Jāņa sēta, 1995. 378. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- R. Č. (1980). "Četri brāļi — četri karavīri". Daugavas Vanagu Mēnešraksts (5): 11. lpp..
- Alauksta, Marta (1979). "Pie Rīgas tiltiem 1919. gada oktobrī". Daugavas Vanagu Mēnešraksts (5): 10.—12. lpp..