Šarls I Anžū

Šarls I Anžū Charles I d'Anjou, Carlo I d'Angiò
Sicīlijas karalis
Amatā 1266. gads — 1282. gads
Priekštecis	Manfrēds Hohenštaufens
Pēctecis	Pedro III Lielais
Neapoles karalis
Amatā 1282. gads — 1285. gads
Pēctecis	Šarls II / Kārlis II
Dzimšanas dati	1227. gada 21. martā Francijas Karaliste
Miršanas dati	1285. gada 7. janvārī Fodža, Neapoles Karaliste
Apglabāts	Sendenī bazilika
Dinastija	Anžū
Tēvs	Luijs VIII
Māte	Kastīlijas Blanša
Dzīvesbiedrs(-e)	Provansas Beatrise Burgundijas Margareta
Bērni	Luiss Blanša Sicīlijas Beatrise Šarls II / Kārlis II Sicīlijas Filips Roberts Sicīlijas Elizabete Margareta
Reliģija	Romas katoļu

Šarls I Anžū jeb Kārlis I Anžū (franču: Charles I d'Anjou, sicīliešu: Carlo I d'Angiò; dzimis 1227. gada 21. martā Francijā, miris 1285. gada 7. janvārī Fodžā, Neapoles Karalistē) bija franču augstmanis, grāfs, vēlāk Sicīlijas karalis un Neapoles karalis. Viens no ievērojamākajiem sava laika Eiropas valdniekiem, Anžū dinastijas izveidotājs.

Dzīvesgājums

Šarls bija Francijas karaļa Luija VIII un Kastīlijas Blanšas jaunākais dēls, dzimis jau pēc tēva nāves. Valdot nepilngadīgajam brālim Luijam IX viņu māte Kastīlijas Blanša bija reģente. Šarls ieguva labu izglītību, cienīja mākslu, izauga spēcīgas miesasbūves un gara auguma.

1246. gadā Šarls kļuva par bruņinieku, saņemot Anžū, Menas un Turēnas grāfa titulu. Tai pašā gadā apprecēja Provansas Beatrisi. Saņemot mantojumā Provansas grāfisti, viņam vajadzēja kļūt par Svētās Romas imperatora Frīdriha II vasali, taču Šarls atteicās to darīt, ko citām lietām tolaik aizņemtais imperators pieļāva.

1248. gadā Šarls kopā ar brāli Francijas karali Luiju IX piedalījās Septītajā kusta karā uz Ēģipti. Tikmēr Provansas vietējie augstmaņi un pilsētas sacēlās pret grāfa varu. Atgriezies no krusta kara viņš 1252. gadā sacelšanos apspieda. Pēc mātes nāves viņš kļuva par Francijas reģentu (jo karalis joprojām atradās krusta karā). Vairāku gadu laikā Šarlam izdevās būtiski palielināt savus īpašumus Francijas dienvidos, lai gan ik pa laikam viņam nācās apspiest jaunus nemierus galvenajā īpašumā Provansā.

Romas pāvesti, kas bija ilgstoši sliktās attiecībās ar Svētās Romas imperatoru Frīdrihu II, meklēja iespējas Sicīlijas Karalistes tronī iecelt Frīdriha dēla Sicīlijas Manfrēda vietā kādu citu un vairākkārt uzrunāja Francijas karaļa brāli Šarlu. 1263. gadā vienošanās tika panākta, un 1265. gadā Šarls I ieradās Romā, kur pāvests Klements IV viņu kronēja par Sicīlijas karali. 1266. gada sākumā īsā karā ar Manfrēdu Šarls guva uzvaru, bet iepriekšējais Sicīlijas karalis krita kaujā pie Benevento 26. februārī. 7. martā Šarls I svinīgi iejāja Neapolē, ko pasludināja par Sicīlijas Karalistes galvaspilsētu.

Turpmāk Šarls I ilgstoši karoja Itālijas ziemeļos, kā rezultātā 1267. gadā viņš ieņēma Florenci un tika ievēlēts par Florences Republikas podestu. Tai pašā gadā sākās sacelšanās pret Šarlu Sicīlijā, kuras rīkotāji par savu līderi izvēlējās iepriekšējā karaļa Manfrēda dēlu Konradīnu. 1268. gadā Šarls ar karaspēku ieradās Sicīlijas Karalistē, sakāva, sagūstīja un sodīja ar nāvi Konradīnu un viņa sabiedrotos. Pakļāvis lielāko daļu Ziemeļitālijas un valdīdams Dienviditālijā un Francijas dienvidos, Šarls I kļuva par vienu no pašiem ietekmīgākajiem valdniekiem Eiropā. Īpašumu paplašināšanai palīdzēja arī otrās laulības ar Burgundijas Margaretu.

1270. gadā Šarls I piedalījās Astotajā krusta karā Ziemeļāfrikā, mūsdienu Tunisijā, kurā mira viņa brālis un sabiedrotais Francijas karalis Luijs IX. Pēc tam viņš pievērsās Balkānu pussalas iekarošanai un 1272. gadā iekarotajās teritorijās pasludināja sevi par Albānijas karali. Vēlāk neveiksmīgi karoja dumpīgajā Ziemeļitālijā, kur lielāko daļu savas ietekmes zaudēja. 1278. gadā viņš kļuva par Jeruzalemes karali. 1280. gadā Šarls I uzsāka nesekmīgu karadarbību pret Bizantiju Balkānu pussalā, kas noveda pie viņa Albānijas Karalistes samazināšanās.

Būdams ietekmīgākais valdnieks Eiropā un karodams austrumos, Šarls I nepietiekoši pārraudzīja savus īpašumus Dienviditālijā. 1282. gada Lieldienās, 29. martā ar tā dēvēto Sicīlijas vakarēdienu (slaktiņš, kurā Palermo tika noslepkavoti ap 2000 francūžu, karaļa atbalstītāju) sākās sacelšanās pret Šarla I varu. Dumpinieki Sicīlijas karaļa kroni piedāvāja Aragonas karalim Pedro III, kurš bija Sicīlijas Manfrēda znots, un 4. septembrī Palermo viņš tika kronēts. Sākās karš, kurā labāk veicās Pedro III karaspēkam. Vienlaikus sākās nemieri arī citās Itālijas daļās, kas atradās Šarla I pārvaldībā. Šarlu I aizstāvēja pāvests Martins IV, kas izslēdza Pedro III un viņa atbalstītājus no baznīcas. 1284. gadā tika izsludināts krusta karš uz Aragonu pret Pedro III, taču decembra beigās Šarls I saslima un 7. janvārī nomira. Viņa pīšļi tika pārvesti uz Franciju un apglabāti Francijas karaļu kapenēs Sendenī bazilikā.

Pēc karaļa nāves Sicīlijas Karaliste sadalījās divās valstīs. Par kontinentālās daļas (Neapoles Karalistes) valdnieku kļuva Šarla I dēls Šarls II (Kārlis II), kurš kopš 1284. gada gan atradās gūstā Aragonā. Pēc izkļūšanas no gūsta 1288. gadā Šarlam II izdevās saglabāt tikai daļu tēva valdījumu, taču starp tiem svarīgākos: Neapoles Karalisti un Provansu.