Andreass Knopke

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Andreass Knopke, citviet arī Knopkens (vācu: Andreas Knöpken, arī Knopke, Knopius; dzimis ap 1468. gadu, miris 1539. gada 18. februārī), bija viens no reformācijas kustības aizsācējiem Rīgā, Livonijā.

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andreass Knopke dzimis Brandenburgā netālu no Kistrīnas (mūsdienu Polijā), sīka Pomerānijas muižnieka ģimenē. No 1492. gada viņš bija draudzes mācītājs Molnē (Gross-Möllen) un Štrecā, kā arī mācītāja vietnieks (vicarius) Bublicā Kamminas bīskapijā Pomerānijā. Knopke iestājās Ingolštates universitātē, bet 1512. gadā tika imatrikulēts Frankfurtes universitātē. No 1514. gada līdz 1517. gada maijam viņš uzturējās Treptovā Pomerānijā, kalpodams par rakstvedi Belbukas premonstriešu klosterī, kā arī strādāja par skolotāju Treptovas pilsētas skolā, kurā pateicoties teologa Johannesa Bugenhāgena, saukta arī Pomerānietis, vadībai, valdīja humānistu idejas.

1517. gada rudenī Knopke pārcēlās uz Rīgu, kur viņa brālis Jēkabs Knopke bija kļuvis par domkapitula locekli un Svētā Pētera baznīcas draudzes mācītāju (plebanus). Andreass ieņēma Sv.Pētera baznīcas kapelāna, t.i. mācītāja vietnieka amatu. 1517. gada 26. oktobrī viņu kopā ar viņa brāli Jēkabu uzņēma Rīgas nevācu sālsnesēju (Losträger) garīgajā brālībā un Andreass kļuva par tās rakstvedi un mesu priesteri (vicarius) pie viņu altāra Sv.Pētera baznīcā, par ko viņš saņēma arī atalgojumu (12 Rīgas markas). Tajā laikā Knopke atradās stiprā humānistu garīgajā ietekmē. Viņš sarakstījās ar Roterdamas Erasmu. Knopke ir rakstījis Erasmam vismaz trīs reizes, bet domājams, ka atbildi saņēmis tikai uz savu pēdējo vēstuli. Viena Erasma atbildes vēstule, kas datēta ar 1520.gada 31. decembri, ir saglabājusies.

Rīgā Knopke uzturējās līdz 1519. gada rudenim, kad viņš lūdza atvaļinājumu no Sv.Pētera baznīcas vikāra pienākumu pildīšanas, lai varētu turpināt mācības. Pieprasīto atvaļinājumu viņš arī saņēma. No 1519. gada līdz 1521. gadam Knopke atkal dzīvoja Treptovā, kur darbojās Treptovas pilsētas skolā kā skolotājs un Bugenhāgena palīgs. Bugenhāgena, kurš bija Mārtiņa Lutera draugs un līdzgaitnieks, ietekmē Knopke pievērsās reformācijas idejām. Kad 1521. gadā Bugenhāgens devās uz Vitenbergu, Knopke palika Treptovas skolā kā viņa aizstājējs. Pēc Treptovā notikušajiem svētbilžu grautiņiem 1521.gada jūnijā Knopke, lai glābtos no pret reformatoriem vērstajām vajāšanām, atgriezās Rīgā.

Atgriežoties Rīgā, Knopke ir saņēmis Filipa Melahtona (viens no Vācijas vadošajiem reformatoriem) ieteikuma vēstuli. Rīgā viņš atsāka pildīt agrāko amatu. Līdz 1524. gadam viņš bija arī viens no sešiem tirgotāju Melngalvju brālības mesu priesteriem pie šīs brālības altāra Sv.Pētera baznīcā. Savos sprediķos Knopke sludināja Vitenbergas reformatoru evaņģēlisko mācību. Pamatodamies uz Melahtona Loci communes (1521.) un Annotationes (1522.), viņš sacerēja teoloģiskus komentārus par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem - In epistolam ad Rhomanos Andreae Knopken Consterinensis interpretatio, Rigae apud Livones praelecta, ubi is pastorem agit ecclesiae, kas ar Bugenshāgena 1524. gada 7. februāra priekšvārdu iznāca Vitenbergā un piedzīvoja četrus izdevumus, no kuriem viens klajā nācis arī Strasbūrā. Minētais darbs bija agrīns evaņģēliskās mācības izklāsts ne tikai Rīgas un Livonijas, bet arī visas Eiropas mērogā. Balstoties uz šo sacerējumu, Knopke savas idejas izklāstīja 24 tēzēs disputam ar pāvesta piekritējiem (franciskāņu mūkiem), kas notika 1522. gada 12. jūnijā Rīgas Sv.Pētera baznīcā. Disputā ieradušies Rīgas rātes locekļi un vasaļi pieslējās jaunajai mācībai un Knopke ieguva atbalstītājus rātē (tādus kā birģermeisters Gotke Dirkops, sekretārs Johans Lomillers, rātskungi Antons Muters, Heinrihs Ulenbroks un Pauls Dreilings). Par reformācijas gaitu J.Lomillers savās 1522. gada 20. augusta un 10. oktobra vēstulēs ziņoja Mārtiņam Luteram, pieminot, ka Rīgai esot sevišķi labs jaunās ticības mācītājs Andreasss Knopke. 1522. gada 23. oktobrī Rīgas rāte ar ģilžu pārstāvju atbalstu Knopki iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu (šāds amata nosaukums turpmāk vairs nav lietots). Šis lēmums bija revolucionārs, jo līdz tam iecelt Sv.Pētera baznīcas mācītāju bija tiesības tikai domkapitulam. 23.oktobris tiek uzskatīts par reformācijas sākumu Rīgā un visā Livonijā. Līdz ar Silvestru Tegetmejeru, kuru rāte iecēla par sv. Jēkaba baznīcas mācītāju, Knopke dalīja Rīgas pilsētas galvenā evaņģelizētāja godu. Knopke bija vairāk humānistiski un konservatīvi noskaņots, savukārt Tegetmejers bija radikālāks. Tas radīja starp abiem minētajiem domstarpības. 1532.gada 13.decembrī Rīgas rāte ar atsevišķu aktu noteica Knopkes amata pienākumus, kā arī nokārtoja viņa attiecības ar Tegetmejeru un citiem pilsētas mācītājiem.

Knopke kopā ar Kēnigsbergas reformatoru Dr.Johanu Brīsmanu, kuru 1527. gadā pēc arhibīskapa Lindes nāves Rīgas pilsēta bija uzaicinājusi par Doma baznīcas sprediķotāju, izstrādāja “īsu dievkalpojuma kārtību” (Kirchenordnung), kas 1533.gadā Rīgā tika iespiesta un vēlāk tika oficiāli pieņemta Rīgā, Tallinā un Tērbatā.

Knopke ir autors arī vairākām viduslejasvācu valodā sacerētām baznīcas dziesmām.

Knopke mira Rīgā 1539.gada 18. februārī un 20. februārī viņu apbedīja Rīgas Sv.Pētera baznīcā, kur arī atrodas viņa kapa plāksne.

Savā 1529.gada 31.jūlija vēstulē Luters ir novērtējis Knopki kā “veco cīņu biedru (Commilitio) un uzticīgo Kristus kalpu”.

24 Knopkes tēzes 1522. gada disputam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pret īsto Kristus ticību ir tie, kas ar saviem nopelniem grib iegūt debesu valstību, ar savu muļķīgo cenšanos tie pretojas evaņģēliskai žēlastībai un nevēlas, lai žēlastības gaisma Kristus būtu vairāk vērts, kā viņu cenšanās un miesas spriedums.
  2. Kas ar visusvētāko Dieva garu ir svaidīts, to ar ārēju svaidīšanu labāku nepadarīs.
  3. Lielu grēku tagad dara tie, kas dažādās vietās dažādus dieviņus piesauc un nedzīvus tēlus daudzina Dieva žēlastības pilnus.
  4. Laicīgā gudrība nemeklē Dieva gribu, bet dvēseles glābšanas lietās vadās no paša prāta, labiem nodomiem un atrod to par labu, bet bauslība to noliedz. Tādēļ arī tagadējā elkdievība, kur mēs uzticamies saviem labajiem darbiem un taisnībai, ir pret pirmo bausli.
  5. Tā sauktā “brīvā griba” ved tikai grēkos un kaunā, ja tā nebalstās uz Dieva žēlastības.
  6. Svētie raksti nevērtē darbus pēc viņu ārējā izskata, bet pēc darītāja domām, tādēļ neviens nekā laba darīt nevar, ja tas pats nav labs, ko izsaka sakāms vārds: Labs koks dod labus augļus. Nevis labi darbi dara cilvēku labu, bet labums dara labus darbus. Labi mēs tiekam caur atdzimšanu kristībā un atjaunošanos ar svētu garu, ko Dievs bagātīgi pār mums izlej.
  7. Kas tic, tas saņem to Garu, kas sagatavo mūs bauslības piepildīšanai nevis ar darbiem, bet domās un sirdī, jo bauslība ir garīga.
  8. Elku kalpi ir tie, kas ļaudis no Kristus novērš, viņu darbus slavē, sola pieticīgiem mūžīgu svētību un bez kāda kauna piesavinājās Kristus amatu sakot, ka tie nākot viņa vārdā, bet laupa Kristus godu un to zaimo, dāvājot tā nopelnus svēto pulkam.
  9. No priesteru lūpām jāatskan patiesībai, no to mutes jāskan Dieva vārdiem, jo tie ir Kungu Kunga sūtņi. Bet tagad? Viņu laiks ar lūgšanām, ko neviens nesaprot, tā aizņemts, ka svētīgām pamācībām tiem laika nepaliek, un savu brīvo laiku tie pavada pie kausiem, spēlēm un vēl nešķīstākām lietām. Un tā kā tie patiesību zaimo, tad tie nav vis Dieva, bet kā cita priesteri.
  10. Ticīgie top pestīti ne ar viņu darbu nopelniem, bet ar to, ko Dievs no tīras žēlastības caur Kristu ir devis. Tādēļ ne ar darbiem nāk pie Dieva, nedz arī viņam ar to tuvojas, bet ar ticību, kas vēlāk caur mīlestību darbos parādās. Ticīgiem ir vara kļūt par Dieva bērniem, bet ne darbu darītājiem.
  11. Visu zīmju mērķis ir mums uz ko norādīt, kā krusts uz Kristus ciešanām, efeja uz vīnu. Sakramentu zīmes, t.i. Dieva iestādītas un debesu solījumiem pastiprinātas norāda mums ne tikai uz Dieva solījumiem, bet tas padara mūsu prātu drošāku un stiprāku šais solījumu vārdos un Dieva labvēlībā pret mums, kas mūs uzskata par saviem bērniem.
  12. Kristīgo pirmās rūpes ir, lai darītu ne tikai tā kā, Kristus, bet lai vispirms to pašu, kā arī to, ko tas darījis un cietis, saņemtu kā balvu un debesu dāvanu. Divas lietas mums jāievēro evaņģēliskos rakstos: mums nevajag uzskatīt Kristu tik lielā mērā par mūsu dzīves paraugu - jo ar ko tad citu Kristus atšķiras no likumu devēja - ka ne ar to, lai mēs vispirms raugāmies uz Viņu pašu, kas Viņš ir, ko tas darījis un cietis, lai mēs to kā balvu un debesu dāvanu, kā arī mūžīgu mantojumu padarītu caur ticību par savu pilnīgu īpašumu un ticam, ka tas tieši mums par labu noticis it kā mēs paši to būtu darījuši. Citādi mēs nevaram saprast, ko nozīmē: Kristus ir mūsu patiesība. Bet to zina nedaudzi. Tādēļ arī tas daudzums mocību ar labiem darbiem un ceremonijām, kur salauztais prāts tiek saplosīts, ja ir trūcis kāds priekšā rakstītais darbs. Jo tie nemaz nenovērtē to nozīmi, kāda ir evaņģēlijam un pašam Kristum, ka tieši viņš viens pats var glābt. Ar šo nekādā ziņā labi darbi nav noliegti, bet viņu atmešana nedrīkst mūsu prātu mulsināt. Jo kristīgs cilvēks nav nekādā ziņā saistīts ne ar savu personu, ne ar kādu laiku pie kāda noteikta darba, bet tas nes augļus savā laikā, t.i. viņš dara tad, kad rodas izdevība. Viņš cienī pestīšanu ne pēc savas glābšanas, bet pēc Kristus, kas bagātīgi dod visiem, kas to piesauc. Tādēļ arī tie labie darbi, ko dara ticība, nav domāti, lai ar tiem izpelnītos Dieva labvēlību, jeb lai sevi padarītu cienīgāku, jo tas jau ir sasniegts ar ticību, bet lai ar labiem darbiem sevi kā glābšanai gatavu parādītu un rādītu, ka ticība viņos ir dzīva un ka tie savam tuvākam tāpat mīlestībā kalpo, kā pats Dievs tiem caur Kristu ir palīdzējis, bet ne lai tikai mirušu domu parādītu, jo arī dēmoni tic un trīc. Tā darbi, kas balstās uz ticību, nekādā ziņā neveicina glābšanos, tie drīzāk ir tās augļi.
  13. Uzpūtība ir apgalvot, ka žēlastība ir dvēselē ielieta īpašība, turpretim tā ir drīzāk Dieva labvēlība un viņa žēlastība pret mums. Viņa dāvanas ir svētais gars un viņa darbība mūsos.
  14. Pastarā tiesā Kristus neatzīs nekādu dievbijību, nekādu māņticīgu gavēšanu, nekādas mūžīgas dziedāšanas ne arī aizlūdzēju Olimpu, nekādus aizlūgumus, nekādas brālības, nekādu līdzdalību labos darbos, nekādas indulgences, nekādas vikāriju dibināšanas, nekādas baznīcu un altāru celšanas, nekādus svētceļojumus, bet tikai vienīgi mīlestības darbus, kas izauguši no ticības.
  15. Īstie mācītāji rūpējas par cilvēku pestīšanu ar tādu centību, ka tie mēģina tos glābt, ja arī pašiem pie tam jācieš. Ja es to meklēšu pie mūsu vilkiem, tad drīzāk tu no akmeņa izspiedīsi ūdeni.
  16. Rūpīgi jāsargājas no tādiem ļaudīm, kas savus nopelnus pārdod un ar saviem pārpilnīgiem darbiem citiem apsola Dieva valstību.
  17. Pāvils māca pavisam citus labus darbus, ka mūsu teologi, kas nemāk nekā cita izpūst, kā likumus, rožu kroņus, votīvu mesas, saldas svētīšanas un lūgšanas pēc lūgšanām, arī tie veltīgi grib dvēseles no elles ugunīm izpirkt, bet īstenībā sevi iedzen ellē. Paulus pārliecina, bet nepavēl, un ar to viņš rāda starpību starp bauslību un evaņģēliju. Mūsu bīskapi nezin nekā cēla un kristīga, bet tikai lamāšanos, lādēšanu, lāstus un zibeņus. Aizmirsuši tie ir vārdus: Ķēniņi valda pār tautām, bet jūs nē.
  18. Romas vilks ar savu vārdu ir aptumšojis Kristus godu. Nekaunīgi tas melo, ka tas esot klints, ka tas ir Kristus vietnieks, ka tas ir baznīcas galva. Ar to tas evaņģēliju ir no laužu sirdīm izrāvis, un tas sēž Dieva templī kā tuksneša riebeklis, un viņa likumi ir jāievēro stingrāki kā Dieva likumi.
  19. Garīdzniecība, ak bēdas! ir nogrimusi liekulībā un baznīcas mantu aprij slinko un izvirtušo priesteru, mūku un mūķeņu pūlis, kas savu vēderu ar to baro, izlaidīgi dzīvo, no zelta un metāla ceļ baznīcas, uztur zirgus, trabantus un kas zina vēl ko. Un viss šis izvirtušais papistu pūlis uzdzīvē un slinkumā iztērē to, kas varētu nabagiem līdzēt viņu trūkumā.
  20. Kristus aizliedza saviem mācekļiem uzstāties valdnieku lomā un lietot varu pret avīm, ko tas ar savām asinīm izpircis. Tādēļ arī būtu jāsaprot mūsu kungiem, kas infulu nēsā, kas savu amatu grib pildīt, ka tie valdnieka resp. kunga amatu ar bīskapa resp. kalpa un pārvaldnieka amatu tā sajauc, ka tie nevienu no tiem nevar kārtīgi pildīt. Jo Kristus neatzīst nekādus citus savu apustuļu pēcnācējus, kā tikai kalpus, kam viņš noliedz būt par ķēniņiem un valdniekiem.
  21. Garīdznieku imunitāte ceļas nevis no Kristus gara, bet no šīs zemes tumšajiem valdniekiem.
  22. Lai dreb Romas antikrists, kas sevi no pārējiem ļaudīm izceļ, saucot sevi par Dieva kalpu, bet kam tomēr no tā nekā nav. Tas pat ķeizara majestāti tikko pielaiž skūpstīt savas netīrās un podagras pilnās kājas, un to, ko Dievs, par savu kalpu atzīst, nolād un no Dieva atstumj.
  23. Ar saviem muļķīgiem dekrētiem pāvesti ir sasnieguši to, ka šis labošanas ierocis ir sacēlis strīdus, naidu, aizdomas, lādēšanu un visādu kristīgu mīlestības pagrimšanu. Jo ēst gaļu zināmās dienās uzskata par smagāku noziegumu, kā ķecerību pret evaņģēlisko un apustuļu mācību.
  24. Teologi tagad jauc kopā Mozu un Kristu un sāli pataisa nederīgu, tie mazina evaņģēliskās mācības spēku ar cilvēku tradīcijām un mākslām un vīnam, kam jādziedē dvēseles rētas, lej klāt ūdeni.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Avots[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]