Andrejs Johansons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par rakstnieku. Par citām jēdziena Johansons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Andrejs Johansons
Andrejs Johansons.jpg
Andrejs Johansons
Dzimis 1922. gada 28. janvārī
Rīga, Flag of Latvia.svg Latvija
Miris 1983. gada 10. martā
Karogs: Zviedrija Zviedrija, Stokholma
Tautība latvietis
Nozares Rakstniecība, Vēsture

Andrejs Johansons (1922. gada 28. janvāris1983. gada 10. marts) bija latviešu kultūrvēsturnieks, rakstnieks un zinātnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Johansons ir dzimis Rīgā 1922. gadā, ierēdņa ģimenē. Rīgā arī paiet visa viņa bērnība un jaunība. Literārajai darbībai pievērsies samērā agri. Jau ģimnāzijas gados sāk rakstīt dzeju un veikt ārzemju autoru darbu tulkojumus un atdzejojumus. Viņa pirmais darbs ir Bairona "Manfreda" tulkojums 1940. gadā. Tajā pašā gadā uzsācis filozofijas studijas Latvijas Universitātē.

Bijis tuvu pazīstams ar daudziem talantīgiem tā laika Latvijas literātiem un dzejniekiem tostarp Ēriku Ādamsonu un Anšlavu Eglīti, ar kuru 1941. gadā pat tiek izdots kopīgs dzejas krājums. Jau vācu okupācijas laikā Johansonam izveidojas cieša draudzība ar gleznotāju Ludolfu Libertu.

Vācu okupācijas laikā strādājis laikrakstā "Tēvija". 1945. gadā no Kurzemes emigrējis uz Zviedriju, kur turpmākos gadus dzīvo Stokholmā. Pirmos gadus trimdā strādājis gan fizisku darbu, gan piedalījies latviešu laikrakstu darbā. 1947. gadā apprecējies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Viņiem ir dēls Pāvils Johansons, kas kļuvis par dzejnieku. Dzīvojot trimdā, Andrejs Johansons pievērsās esejas žanram, kļūstot par vienu no spilgtākajiem šī žanra pārstāvjiem latviešu literatūrā. Studējis Stokholmas universitātē reliģiju vēsturi un etnogrāfiju, ieguvis filozofijas kandidāta grādu (1959) un filoloģijas doktora grādu (1964). Bijis Stokholmas universitātes mācībspēks (1961— 1974) vispārējā un salīdzināmā reliģiju vēsturē. Daudz publicējies gan trimdas, gan cittautu zinātniskajos žurnālos.

Andrejs Johansons miris Stokholmā 1983. gada 10.martā.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu literārās jaunrades ceļu Andrejs Johansons aizsāka ar dzeju, kas tika dēvēta par intelektuālu, par rezignētu, drūmu un pesimistisku jaunam cilvēkam, tomēr uzteikta gludā forma. 1941. gadā izdots dzejas kopkrājums ar Anšlavu Eglīti. Johansona vienīgais dzejas krājums Krēslainie spoguļi ar viņa sievas atbalstu iznāca tikai pēc autora nāves, 1984. gadā. Tajā dominē skumja apcere, intelektuālisms taču jūtams arī neparasti spilgti , gandrīz traģiski pārdzīvots laika neapturamais plūdums. Šajā dzejas krājumā vienviet saplūst vēl divdesmitgadīga jaunieša trauksmainums ar laikmeta kolīziju skarta trimdinieka pārdzīvojumu.

Tomēr šķiet daudz lielāku ievērību guvuši Andreja Johansona kultūrvēsturiskie darbi. Gan apjomīgais sējums Latvijas kultūras vēsture 1710-1800. (1975), gan kultūrvēsturiskas grāmatas par Rīgu un rīdziniekiem.

Savās Rīgai un rīdziniekiem veltītajās apceru un atmiņu grāmatās viņš kavējas ne tikai savā bērnības un jaunības pilsētā, viņš ielūkojas tās vēsturē gadu plūdumā, uzzīmē gan savu laikabiedru portretus, gan kultūras un literāro dzīvi. Iedzīvina Rīgas ielas, namus, Mežaparku, Āgenskalnu, Čiekurkalnu un citas vietas. Šajos darbos lieliski apvienojas esejists un zinātnieks, līdz ar to šajos darbos literārā un viegli uztveramā formā aprakstīta Rīgas kultūrvēsture no 18. līdz 20. gs., kas zināmā mērā ir arī autora atmiņas. Zināmākie no šiem darbiem ir Rīgas svārki mugurā (1966) un Visi Rīgas nami skan (1970).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]