Ludolfs Liberts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ludolfs Liberts
Liberts.jpg
Ludolfs Liberts
Dzimis 1895. gada 3. aprīlī
Tirzas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1959. gada 11. martā (63 gadu vecumā)
Ņujorka, ASV Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis
Tautība latvietis
Nozares scenogrāfija, glezniecība, pedagoģija
Mākslas virziens konstruktīvisms, impresionisms
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (1928), Kultūras fonda prēmija (1923, 1924, 1927); Zelta medaļas Parīzē Grand Prix (1931) un Barselonā (1937), Ziemeļu Zvaigznes ordenis Zviedrijā (1933), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grāds (1934), Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras fonda Goda balva (1952).

Ludolfs Liberts (1895. gada 3. aprīlis1959. gada 11. marts) bija latviešu scenogrāfs, gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludolfs Liberts dzimis Cēsu apriņķa Tirzā 1895. gada 3. aprīlī muižas kalpotāja ģimenē. 1907. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Torņkalnu Rīgā.[1] Pirmie iespaidi mākslā gūti pie gleznotāja Voldemāra Zeltiņa. Mācījies Jūlija Madernieka studijā, Stroganova mākslas skolas Tēlniecības nodaļā Maskavā (1911—1912) un Kazaņas mākslas skolā (1912—1915), vienlaikus strādādams par dekoratoru Kazaņas operā (1913—1914). 1916. gadā uzsācis studijas Aleksandra karaskolā, nokļuvis Austrumu frontē, vēlāk bijis virsnieks Polijas frontē un ticis internēts Vācijā. Latvijā atgriezies 1921. gadā.[2] Darbojies žurnālā "Ho — ho" (1922—1924). Strādājis par Latvijas Nacionālās operas dekoratoru un režisoru (1924—1937), Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru (1935—1940; 1941—1944), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu (1923—1932) un figurālās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju (1942—1944).[1] Bijis viesscenogrāfs Helsinku, Kauņas, Viļņas, Malmes, Zagrebas un Sofijas teātros.[2] Mākslinieka darbs novērtēts ar Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1923, 1924, 1927), kā arī iegūtajām zelta medaļām Parīzē (1931) un Barselonā (1937). Ieguvis IV pakapes Triju Zvaigžņu ordeni 1928. gadā. Otrā Pasaules kara laikā, 1944. gadā emigrējis uz Austriju, pēc tā beigām pārcēlies uz Vāciju, kur Eslingenē ir bijis latviešu mākslas skolas pedagogs. 1950. gadā emigrējis uz ASV, kur pasniedzis gleznošanu Ņujorkas pilsētas koledžā. Miris 1959. gada 11. martā Ņujorkā.[1] Mākslinieka pelnu urna apbedīta Grīnvudas kapsētā. Ludolfs Liberts bija LU studentu biedrības Konkordija Valdemārija biedrs.

Mākslinieciskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbojies Rīgas mākslinieku grupā un mākslinieku biedrībā "Sadarbs" (1924—1939), kurā bijis tās priekšsēdētājs (1929—1939). Nozīmīgākā daiļrades daļa ir bijusi scenogrāfija. Mākslinieciskās darbības sākumposmā jūtama krievu skatuves glezniecības tradīciju ietekme — Volfganga Amadeja Mocarta operai "Bēgšana no seraja" (1924), Alfrēda Kalniņa "Salinieki" (1926), Jāzepa Mediņa "Sprīdītis" (1927), kur dekorācijas bieži vien krāšņuma ziņā pārspēja inscenējumu.[2] Vēlākos gados izteiksmes līdzekļu izvēlē kļuvis viengabalaināks un atturīgāks. Stājglezniecības agrīno darbu posmā jūtamas konstruktīvisma iezīmes, taču Rietumeiropas ceļojumu ietekmē pakāpeniski formas un līnijas zaudēja savu uzsvērtību un asumu, kolorīts kļuvis impresionistiski virmojošāks un sidrabains.

Gleznojis Latvijas ainavas, kurās dominē dzimtenes lauki ar pļavām un bērzu birztalām un Torņkalna skati, bet popularitāti guvuši viņa radītie Parīzes skati un Venēcijas piļu, laukumu un kanālu atainojumi. Gleznojis figurālas kompozīcijas par senlatviešu dzīves tēmām, kurām lielākoties piemitis idillisks raksturs. Daudz radījis arī portreta žanra darbu, kuru vidū ir minami iztēlē radīti seno latviešu ķēniņu portreti. Atrazdamies bēgļu nometnēs, pievērsies temperas glezniecībai. Trimdā ASV turpinājis gleznot Rīgas, Venēcijas un Parīzes ainavas.

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izstādēs piedalās kopš 1914. gada.[3] Eksponēti darbi Rīgas mākslinieku grupas, mākslinieku biedrības "Sadarbs", mākslinieku biedrības "Zaļā vārna", Neatkarīgo mākslinieku vienības, Kultūras Fonda un valsts rīkotajās izstādēs Latvijā un ārzemēs.

Personālizstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norisinājušās Rīgā (1923 (kopā ar Konrādu Ubānu), 1934, 1938); Parīzē (1927); Briselē (1929); Berlīnē (1934, 1938); Stokholmā (1938).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]