Andrejs Zvjagincevs

Andrejs Zvjagincevs; Андрей Звягинцев
	Andrejs Zvjagincevs 2016. gadā
Dzimis	1964. gada 6. februārī (60 gadi); Novosibirska, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija)
Nodarbošanās	kinorežisors; kinoscenārists; aktieris;
Darbības gadi	2000—pašlaik
Zelta globusa balva
	2015 ("Leviatāns", 2014)
Citi apbalvojumi
	2003: Venēcijas kinofestivāla Zelta lauva ("Atgriešanās"); 2015: Kannu kinofestivāla balva par labāko scenāriju ("Leviatāns", 2014);

Andrejs Zvjagincevs (krievu: Андре́й Петро́вич Звя́гинцев; dzimis 1964. gada 6. februārī Novosibirskā, PSRS) ir krievu kinorežisors, scenārists un aktieris.

Režisora darbs

Kļuvis starptautiski pazīstams kā režisors ar filmu "Atgriešanās" (2003), kura ieguva Zelta lauvas balvu Venēcijas kinofestivālā, kā arī Eiropas Kino balvu kategorijā "Eiropas gada atklājums" (European Discovery of the Year). Filma ieguva arī Krievijas nacionālo balvu "Nika" (Ника) kā gada labākā filma. Vēlāk Zvjagincevs uzņēma filmu "Elena" (Елена, 2011), par ko saņēma Kannu kinofestivāla speciālo žūrijas balvu Prix Un Certain Regard un Krievijas nacionālo balvu "Nika" kā labākais režisors. Lielu ievērību guva Zvjaginceva filma "Leviatāns" (2014), kas apbalvota ar Zelta globusa balvu kā labākā filma svešvalodā. Kā scenārija autors Zvjagincevs (kopā ar Oļegu Ņeginu) saņēma Kannu kinofestivāla balvu par labāko scenāriju.^[1] Zvjagincevs saņēma arī Krievijas nacionālo kinobalvu "Zelta ērglis" (Золотой орёл) kā labākais režisors. Par filmu "Nemīlēti" (Нелюбовь, 2017) ieguvis Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu. Šo filmu apbalvoja ar Cēzara balvu kā labāko ārzemju filmu, kā arī nominēja Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākā filma svešvalodā".

Slimība

2021. gada 25. jūnijā Zvjagincevs saņēma Krievijā ražoto Covid-19 vakcīnu Sputnik V. Trešā dienā pēc vakcinācijas viņam bija drudzis 38-39 °C, viņu ievietoja slimnīcā. 8. jūlijā viņu pārveda uz reanimācijas nodaļu. Ārstējoties slimnīcā, viņš vēl papildus saslima ar sepsi, ko izraisīja infekcija, kas bija rezistenta pret antibiotikām. Pēc tam viņu pārveda uz Hannoveres slimnīcu Vācijā. Tur viņu ievadīja mākslīgā komā, viņam attīstījās polineuropatija un viņš zaudēja spēju staigāt. Ilgu laiku viņš nevarēja ne sēdēt, ne runāt, bija problēmas ar roku kustībām, tika traumētas rīkles saites. Ilgu laiku viņš ārstējas slimnīcā Vīsbādenē.^[2]^[3]^[4] Ārstēšanos Vācijā un rehabilitāciju apmaksāja Krievijas investīciju kompānija Система.^[5]

Politiskie uzskati

2016. gada oktobrī Zvjagincevs iesaistījās diskusijā par mākslas cenzūru Krievijā, aizstāvot mākslinieku radošo brīvību.

2022. gadā Zvjagincevs publiski nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainā, kritizēja kolēģus mākslas jomā, kuri nekomentē Ukrainā notiekošo.^[6] Uz nenoteiktu laiku izbraucis no Krievijas. 2022. gada maijā intervijā izteicies, ka turpinās uzņemt filmas.^[7]

2022. gada 27. septembrī Andrejs Zvjagincevs atstāja amatu Krievijas komitejā, kas lemj par Krievijas filmu nominēšanu Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā starptautiskā spēlfilma. Turklāt režisors paziņoja arī par izstāšanos no Krievijas Kinematogrāfistu savienības, kā arī no Zelta ērgļa un Nikas balvas akadēmijām.

Andreja Zvjaginceva režisētās filmas

Чёрная комната (TV seriāls, 3 sērijas, 2000)
"Atgriešanās" (Возвращение, 2003)
"Izsūtījums" (Изгнание, 2007)
"Apokrifs" (Апокриф, īsfilma, 2008)
Тайна (īsfilma, 2011)
"Elena" (Елена, 2011)
"Leviatāns" (Левиафан, 2014)
"Nemīlēti" (Нелюбовь, 2017)

Atsauces

↑ «Awards 2014 : Competition». Festival de Cannes. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 16. martā.
↑ «Началось все с вакцины Спутник». DTF. 2022. gada 12. maijs.
↑ ««Ходить самостоятельно я не могу»: Андрей Звягинцев рассказал, как борется за свою жизнь». Teleprogramma. 2022. gada 13. maijs.
↑ ««Аня, звони в скорую, я умираю»: режиссер Андрей Звягинцев рассказал, как боролся за жизнь после вакцинации и болезни». NGS. 2022. gada 13. maijs.
↑ «Лечением Андрея Звягинцева в Германии занимается АФК «Система»». The Bell.
↑ «"Когда льется кровь из открытой раны, ее нужно остановить". Украинские кинематографисты о бойкоте российского кино». currenttime.tv.
↑ ««Будем делать кино, у нас ничего не остается другого»». Meduza.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Zvjagincevs.

Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Oficiālā tīmekļa vietne (krieviski), (angliski)

IMDb profils (angliski)
AllMovie profils (angliski)

Šī režisora biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Awards 2014 : Competition». Festival de Cannes. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 16. martā.

[dtf-2] «Началось все с вакцины Спутник». DTF. 2022. gada 12. maijs.

[tele-3] ««Ходить самостоятельно я не могу»: Андрей Звягинцев рассказал, как борется за свою жизнь». Teleprogramma. 2022. gada 13. maijs.

[ngs-4] ««Аня, звони в скорую, я умираю»: режиссер Андрей Звягинцев рассказал, как боролся за жизнь после вакцинации и болезни». NGS. 2022. gada 13. maijs.

[5] «Лечением Андрея Звягинцева в Германии занимается АФК «Система»». The Bell.

[6] «"Когда льется кровь из открытой раны, ее нужно остановить". Украинские кинематографисты о бойкоте российского кино». currenttime.tv.

[7] ««Будем делать кино, у нас ничего не остается другого»». Meduza.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]