Andronovas kultūra
Andronovas kultūra bija bronzas laikmeta arheoloģiskā kultūra 2. gadu tūkstoša vidū p.m.ē. Tā savu nosaukumu ieguvusi no Andronovas ciema Krasnojarskas novadā, pie kura 1914. gada izrakumos pirmo reizi atrasti šai kultūrai raksturīgie priekšmeti.
Areāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēlākie arheoloģiskie izrakumi apliecināja šīs kultūras dažādu variantu izplatību ļoti plašā stepju arālā mūsdienu Kazahstānas un Sibīrijas teritorijā starp Kaspijas jūru un Urāliem rietumos un Jeņisejas upi austrumos. Andronovas kultūrvēsturiskā kopība sastāv no divām galvenajām sastāvdaļām – Alakulas un Fjodorovas kultūras, kam ir dažāda izcelsme un dažāda tālākas attīstības ievirze.
Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Virkne Andronovas kultūras iezīmju ir līdzība ar citām bronzas laikmeta kultūrām Kaspijas jūras piekrastē: kurgānu apbedīšanas ieraša, akmens kastes un dobumi, kremācijas ieraša, ovālas bļodas, glazēta keramika, ugunsvietu paliktņi utt. Fjodorovas kultūras metālapstrādei ir līdzība ar vidējā bronzas laikmeta Melnās jūras ziemeļu piekrastes kultūras tradīcijām. Atrodamas arī līdzības ar Baktrijas-Margiānas arheoloģiskā kompleksa keramiku.
Saistība ar indoeiropiešu valodu migrāciju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Andronovas kultūras rašanās līdz šim nav guvusi apmierinošu skaidrojumu. Uzskata, ka to veidojušas indoeiropiešu pirmvalodās runājošas ciltis, kas migrējušas no Aizkaukāza-Priekšāzijas reģiona tagadējās Armēnijas un Kurdistānas teritorijā cauri Vidusāzijai uz ziemeļaustrumiem. 17. gadsimtā p.m.ē. pirmās indoeiropiešu valodās runājošās populācijas (ķelti) ieņēmušas stepju joslu līdz pat Altaja kalniem.
15. gadsimtā p.m.ē. pa to pašu maršrutu notikusi citas seneiropiešu grupas – baltu, slāvu un ģermāņu pirmvalodās runājoso cilšu migrācija, kas noveda pie Fjodorovas kultūras veidošanās no Irtišas upes līdz Urāliem, kas līdz ar Alakulas kultūru iekļaujas Andronovas kultūrvēsturiskajā kopībā. Vistālāk rietumos atrastie pieminekļi, kas sevī nes Fjodorovas kultūras iezīmes, ir zināmi Dņepras upes baseinā.
Seno indoeiropiešu migrāciju rezultātā ziemeļos no Kaspijas jūras izveidojies areāls, kurā notikusi agrāk nošķirtu seneiropiešu valodu tuvināšanās. Šīs migrācijas gaitā senajās indoeiropiešu valodās runājošie ir pastāvīgi mijiedarbojušies cits ar citu un ar vietējām somugru, altajiešu, irāņu un tohāru valodās runajošām ciltīm, tās daļēji iekļaujot savā sastāvā.
Jauno ienācēju vilnis nonācis mijiedarbībā ar agrākas migrācijas plūsmas pārstāvjiem un atspiedis tos uz rietumiem. Plašā areālā no Altaja līdz Pievolgai 16.-15. gadsimtā p.m.ē. noritējusi nemitīga iedzīvotāju aizplūde uz rietumiem. Tā ir bijusi visai sarežģīta norise, kurā līdz ar straujām migrācijām ievērojamos attālumos ir bijušas pakāpeniskas nelielu grupu pārvietošanās. Tāpēc Eiropas kultūrās ir sastopamas gan agrīnākas, tieši Seiminas vai Fjodorovas kompleksiem piemītošas iezīmes, gan arī uz to pamata veidojušos saliktu, sinkrētisku veidojumu iezīmes.[1]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Bryant, Edwin, The Quest for the Origins of Vedic Culture: The Indo-Aryan Migration Debate, Oxford University Press, 2001, ISBN 0195137779 .
- Diakonoff, Igor, Two Recent Studies of Indo-Iranian Origins / Journal of the American Oriental Society 1995, 115 (3): 473–477, doi:10.2307/606224 .
- Fussman, G.; Kellens, J.; Francfort, H.-P.; Tremblay, X., Aryas, Aryens et Iraniens en Asie Centrale. Institut Civilisation Indienne. 2005 ISBN 2-86803-072-6
- Jones-Bley, K.; Zdanovich, D. G., Complex Societies of Central Eurasia from the 3rd to the 1st Millennium BC, 2 vols, JIES Monograph Series Nos. 45, 46, Washington D.C. 2002, ISBN 0-941694-83-6, ISBN 0-941694-86-0.
- Кузьмина Е. Е., Древнейшие скотоводы от Урала до Тянь-Шаня. Фрунзе, 1986.
- Mallory, J.P., In Search of the Indo-Europeans: Language, Archaeology, and Myth, London: Thames & Hudson, 1989.
- Смирнов К. Ф. Кузьмина Е. Е. Происхождение индоевропейцев в свете новейших археологических открытий. Москва, 1977.