Annaskalns

Annaskalns
Annaskalns
	Annaskalns
Augstums	71,5 m v.j.l.
Relatīvais augstums	10—25 m
Atrašanās vieta	Latvija Ogres novads; Suntažu pagasts; Juglas ciems

Koordinātas: 56°53′53″N 24°48′16″E / 56.89806°N 24.80444°E

Annaskalns, retumis saukts arī par Baznīcas kalnu ir aizsargājamo kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā iekļauts paugurs Suntažu pagasta Juglas ciema centrā. Tā absolūtais augstums pašā rietumu galā sasniedz 71,5 m virs jūras līmeņa. Savu nosaukumu garenais, osveidīgais jeb kangarveidīgais paugurs ieguvis kādreizējās blakus esošās Annasmuižas (vācu: Annenhof) dēļ, kas faktiski bija Suntažu muižas pusmuiža.

Vēsture

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas aizsargājamo kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā Annas jeb Baznīcas kalns figurē kā vietējās nozīmes dabas un arheoloģijas objekts Nr.1871.^[1] Tas saistīts ar to, ka Annaskalna rietumu galā nelielos daudzumos padomju laikos tika iegūta smilts un grants, bet, pēc nejaušas uzduršanos viduslaiku senkapu apbedījumiem, kalnam tika piešķirts vietējas nozīmes dabas aizsardzības objekta statuss, un būvmateriālu ieguve tika pārtraukta. Uzskata, ka šeit atrodas zviedru laiku senkapsēta, kas datējama ar 17 -18. gadsimtu. Tā kā Annaskalns ir augstākā vieta ciemā no kura var labi pārredzēt un kara laikā apšaudīt apkātni un ceļus, tad šeit, kalna rietumu daļas augšpusē var vēl samanīt aizaugušu tranšeju paliekas kā saglabājušos no otrā pasaules kara laika cīņu liecību.

Geogrāfija

Tā ir augstākā vieta Juglas ciemā. Annaskalns pēc izcelsmes ir radniecīgs osiem ("ōsiem") jeb Lielajiem Kangariem^[2] un savieno tos tālāk ar padomju laikos gandrīz noraktajiem Suntažu osiem jeb kangariem. Annaskalna A galā atrodas nelielais Līvu kalns, kas savu nosaukumu varētu būt ieguvis no tuvējām Lībiešu mājām. Lejā gar Annaskalna ziemeļu nogāzi uz Mazo Juglu tek Levenstrauts, bieži saukts arī par Lēvenurgu. Tas pēc sniegiem bagātām ziemām plaši pārplūdina blakus esošās palieņu pļavas, vairāk atgādinot ezeru vai ūdenskrātuvi, tad Juglas—Ogres grants ceļš V968 vairāk atgādina uzbērumu, valni vai dambi, pa kuru norisinās satiksme. Vēsturē bijuši gadījumi, kad ūdens ir plūdis pāri arī ceļam.

Augu un dzīvnieku valsts

Mūsdienās Annaskalns ir stipri aizaudzis ar dabisko veģetāciju — dažādiem lapu kokiem un krūmiem. Galvenās kokaugu sugas ir platlapji, tādi kā ozoli, kļavas, liepas, daudzviet otrā stāvā, pamežā aug lazdas, ievas, krūkļi. Ziemeļu nogāzes pašā lejā gar Levenstrautu arī baltalkšņi, melnalkšņi, sudrabvītoli, dažādas kārklu sugas, grimoņi. Kalna austrumu daļā spēcīgi, agresīvi izplatās apses, kuras ir iecienījuši blakus Lēvenurgā dzīvojošie bebri, kuru darbības sekas daudzviet ir manāmas. Nelielā piejaukumā austrumu daļā ir arī priedes, taču, kalnam aizaugot, tām pasliktinājušies apgaismošanas apstākļi un tās citu koku konkurences negatīvi ietekmētas, pamazām tiek izspiestas no ekoloģiskās nišas. Annaskalna dienvidu nogāzē aug vareni 200—300 gadīgi ozoli, te vērojama arī to pašizsēja un biezas ozolu jaunaudzes izveidošanās. Zemsedzē šeit plaši izpletušās sānpapardes. Pavasarī zemsedzē ēnainajās vietās var manīt mūžzaļās kumeļpēdas un zili ziedošās vizbulītes, kuras vēlāk nomaina maijpuķītes. Kalna straujās aizaugšanas dēļ, ļoti apdraudētas meža vizbuļa^[3] jeb Daugavas anemones (Anemone sylvestris) un šķeltlapu silpurenes (Pulsatilla patens) atradnes.^[4] Savukārt paugura ēnainās ziemeļu daļas nogāzēs daudz kritalu, kas kalna pakājē atkušņos tiek appludinātas ar Lēvenurgas ūdeņiem, veicinot mikropurvāju rašanos ar attiecīgu veģetāciju. Annaskalns uzskatāms par savdabīgu ornitoloģisku "oāzi, salu" Juglas ciemā, jo sakarā ar to, ka kalnā ir padaudz lielu, vecu dobumainu koku, tajos perē dažādi dobumperētāji putni, piemēram pūces, apogi, kovārņi, dzeņi, meža baloži, ūbeles, strazdi.^[5] Mazākos koku dobumos ligzdo dažādas zīlīšu sugas, dzilnīši, mizložņas u.c. Lielākais kalnā dzīvojošais putns ir krauklis.

Teikas un nostāsti

Ir nostāsts par Annas kalnu, ka retumis klusos vakaros un pilnmēness naktīs, kad kalnu apņem no Lēvenurgas zemuma ieplūdušie miglas vāli, no kalna dziļumiem it kā esot sadzirdamas spēji nogrimušās baznīcas zvanu skaņas un ļaužu balsis. Vietējais nostāsts vēsta, ka zviedru laikos kalna koka baznīcā esot laulājušies Annenhofas pusmuižas jaunā guvernante, skaistā Anna ar stalto kalēja dēlu Kalvi. Tomēr uz daiļo jaunavu acis esot metis arī bagātais, bet vecais un riebīgais, divkosīgais purva vecis Žļauga, kuram tolaik piederējusi stikla lietuve Glāzniekos. Ļaudis mēļojuši, ka viņam palīdz pats nelabais, par ko Žļauga esot gūstījis un sava glāžu šķūņa pagrabos, aizkorķētās pudelēs līdz pārdošanai turējis savu izkalpināto ļaužu dvēseles. Un tā kā jaunā Anna nu nekādi nav bijusi ar mieru iziet pie viņa par sievu, tad vecais viltīgais vecis noslēdzis līgumu ar purva velnu, gadījumā, ja Anna viņam netiek pieburta, tad lai viņa nav nevienam. Taču izrādās, ka vislielākā un stiprākā burvība ir patiesa abpusēja mīlestība. Un tā purva velnam neatlicis nekas cits kā abu jauno kāzu ceremonijas laikā uzsūtīt lielu negaisu un, zibsnījot zibeņiem un grandot pērkoņiem, nogremdēt pazemē baznīcu ar visiem tajā esošajiem ļaudīm, pašu nelūgto, veco, noslēpušos Žļaugu ieskaitot. Tā esot radušies Annas jeb Baznīcas kalna un Žļaugu purva nosaukumi.^[6]