Antonīns Dvoržāks (čehu: Antonín Leopold Dvořák; dzimis 1841. gada 8. septembrī, miris 1904. gada 1. maijā) bija čehu komponists, romantisma pārstāvis.
Bedržiha Smetanas iesākto tradīciju turpinātājs, arī dažu žanru pamatlicējs — simfonija un instrumentālie koncerti. Daiļrade balstīta uz čehu tautas mūzikas iezīmēm gan melodijas, gan ritmikas ziņā (skočna, polka, furiante, sousedska). Savā darbā pievērsies dabas tēlojumam un čehu tautas vēsturei. Viņa mūzikas valoda ir ļoti saprotama, tieša. Uzskatāms par klasisko tradīciju turpinātāju. Viņa draugi bija Johanness Brāmss, Edvards Grīgs, Pēteris Čaikovskis.
Dzimis 1841. gadā nelielā čehu ciematā Nelagozevesā netālu no Prāgas, kur viņa tēvam piederēja krogs. Turpat pie kāda vijolnieka viņš iemācījās spēlēt vijoli, mācījās spēlēt klavieres, altu un ērģeles Zlonices pilsētā, vēlāk iestājās Prāgas ērģeļu skolā (tur orķestri vadīja Smetana). Spēlēja Prāgas baznīcās un altu orķestrī, radīja savus pirmos simfoniskos skaņdarbus un kameransambļus, 1870. gados arī operas, pirmā no tām bija "Alfrēds". Vokāli instrumentālo skaņdarbu vidū izceļas "Stabat mater", kas saistīts ar trīs Dvoržāka bērnu zaudējumu.
Plaukuma periodā 1880. gados Dvoržāks sacerēja četras simfonijas, pie kam savu 4. simfoniju nosauca par Pirmo (tādēļ izveidojās dubultnumerācija). Turpināja darbu operas žanrā ("Viltīgais zemnieks", "Jakobīnis", "Husītu" uvertīra), koncerts vijolei ar orķestri, "Slāvu dejas".
Šajā laikā Dvoržāks sāka nodarboties ar orķestra diriģēšanu un bieži ceļoja. Viņam piedāvāja strādāt par Ņujorkas konservatorijas direktoru (1892-1895), viņa mūzikā ienāca jaunas vēsmas (indiāņu, nēģeru spiričuels) — Devītā simfonija "No Jaunās pasaules".
1890. gados viņš uzrakstīja vēl dažas operas, pēdējā ir "Nāra" (1900). Strādāja arī Prāgas konservatorijā par pedagogu, bija nākamās čehu komponistu paaudzes (Jozefs Suks, Oskars Nedbals un citi) skolotājs.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antonīns Dvoržāks.
