Aprikozes
Aprikozes ir augļi, ko iegūst no aprikožu koka (Prunus armeniaca), kas pieder pie rožu dzimtas (Rosaceae).[1] Šie augļi ir apaļi vai ovāli, parasti dzeltenoranžā krāsā ar samtainu miziņu un sulīgu, saldu mīkstumu, un tās vidū atrodas kauliņš. Aprikožu koki tiek audzēti gan tropiskos, gan mērenos reģionos, īpaši Vidusjūras reģionā, Āzijā un Ziemeļamerikas rietumos.[2]
Aprikozes ir izmantojamas kulinārijā. Tās ir bagātas ar vitamīniem, īpaši A vitamīnu, kā arī ar antioksidantiem, šķiedrvielām un minerālvielām.[3] Tās tiek lietotas svaigā veidā, žāvētas, kā arī pārstrādātas ievārījumos, kompotā, sulās un citos produktos. Aprikozes gadsimtiem ilgi vairākās kultūrās ir bijušas simboliskas. Austrumos tās tiek saistītas ar ilgmūžību un veselību, savukārt rietumos tās bieži tiek uzskatītas par auglības un pārpilnības simbolu.[4] Aprikozes tiek pieminētas arī literatūrā un mākslā, apliecinot to nozīmi dažādos laikmetos.
Botāniskais raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aprikozes ir augļi, ko iegūst no aprikožu koka (Prunus armeniaca), kas pieder pie rožu dzimtas (Rosaceae), plūmju ģints (Prunus).[1] Tās ir cieši saistītas ar citām augļu kultūrām, piemēram, plūmēm, ķiršiem un persikiem. Aprikozes sauc arī par armēņu plūmēm.[5] Zinātniskais nosaukums armeniaca atsaucas uz vēsturisko uzskatu, ka aprikozes cēlušās Armēnijā, lai gan tās dabiskais izplatības areāls saistīts ar Ķīnu un Centrālāziju.[6] Aprikožu koki ir vidēja augstuma lapu koki, kas sasniedz 8–12 metru augstumu. Koku vainags ir apaļš un sazarots, ar gludu, pelēcīgi brūnu mizu, kas ar vecumu var plaisāt. Lapas ir vienkāršas, sirdsveida, ar smailu galu un zāģveida malu, bieži tumši zaļā krāsā.
Aprikožu koku ziedi ir balti vai gaiši rozā, ar piecām ziedlapām. Tie parasti uzzied agrā pavasarī, bieži vien pirms lapu parādīšanās. Ziedēšana ir jutīga pret agrām salnām, kas var ietekmēt augļu ražu.[7] Augļi ir apaļi vai ovāli, ar samtainu, maigi apmatotu miziņu, kas parasti ir oranži dzeltenā līdz sarkanoranžā krāsā. Mīkstums ir sulīgs un salds, bet dažām šķirnēm — viegli skābens. Augļa centrā atrodas cieta sēkla jeb kauliņš.
Aprikozēm ir daudz šķirņu, kas atšķiras pēc augļu izmēra, garšas, krāsas un nogatavošanās laika. Populārākās šķirnes ir ‘Harcot’, ‘Moorpark’ un ‘Tilton’, kas piemērotas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem un audzēšanas mērķiem.[7] Atšķirības šķirnēs bieži nosaka arī augļu izmantošanu — svaigam patēriņam, žāvēšanai vai pārstrādei. Turklāt pēdējos gados ir attīstītas hibrīdšķirnes, piemēram, apriumi (aprikozes un plūmju hibrīdi), kas apvieno abu augļu īpašības.
Uzturvērtība un veselības ieguvumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aprikozes ir vērtīgi augļi ar sabalansētu uzturvielu sastāvu, kas sniedz gan enerģiju, gan veselības ieguvumus. Tās ir satur daudz ūdeni (apmēram 85%) un ir bagātas ar šķiedrvielām, kas veicina gremošanas sistēmas veselību. Viena no aprikožu galvenajām uzturvielām ir A vitamīns (beta-karotīna veidā),[3] kas uzlabo redzi, ādas veselību un imūnsistēmas darbību. Papildus tam aprikozēs ir C vitamīns, kas darbojas kā antioksidants, kā arī mazākos daudzumos — E un K vitamīni.[3] Minerālvielu ziņā aprikozes ir labs kālija avots, kas palīdz uzturēt sirds un asinsvadu veselību, regulējot asinsspiedienu. Tās satur arī dzelzi, fosforu un magniju, kas nepieciešami kaulu stiprumam un vielmaiņas procesiem. Aprikozēs esošās šķiedrvielas uzlabo zarnu mikrofloru un var palīdzēt samazināt holesterīna līmeni.
Veselības ieguvumi, ēdot aprikozes, ietver arī antioksidantu aizsardzību pret brīvajiem radikāļiem, kas var samazināt hronisku slimību, piemēram, sirds slimību un vēža, risku.[8] Žāvētas aprikozes, lai arī ar lielu ar cukura daudzumu, satur šķiedrvielu un dzelzs, kas īpaši noder cilvēkiem ar dzelzs deficīta anēmiju. Tomēr ir arī daži riski, kas jāņem vērā. Pārāk liels aprikožu patēriņš, īpaši žāvētā veidā, var veicināt svara pieaugumu augstā cukura satura dēļ. Aprikožu kauliņi, kas dažās kultūrās tiek izmantoti kulinārijā vai kā ārstniecisks līdzeklis, satur amigdalīnu, kas lielos daudzumos var radīt toksisku ietekmi, jo tas organismā veido ciānūdeņradi.[9] Retos gadījumos cilvēkiem var rasties alerģiskas reakcijas pret aprikozēm, īpaši tiem, kuriem ir alerģija pret citiem rožu dzimtas augļiem.
Kulinārija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aprikozes tiek plaši izmantotas kulinārijā, to sulīgās, saldās un viegli skābenās garšas dēļ. Tās ir daudzpusīgas un piemērotas gan svaigā veidā, gan dažādiem pārstrādes veidiem. Svaigas aprikozes ir iecienīts uzkodu un desertu sastāvdaļu veids, kas bagātina ēdienus ar aprikožu garšu, krāsu un uzturvērtību. Tās bieži pievieno augļu salātiem, kokteiļiem vai izmanto kā rotājumu desertos. Pārstrādātā veidā aprikozes tiek izmantotas, lai pagatavotu ievārījumus, marmelādes, kompotus, biezeņus un augļu sulas. Ļoti iecienītas ir žāvētas aprikozes, jo tās ir ilgi uzglabājamas, koncentrētāka garšu un bagātāka ar uzturvielām, kā arī ir lieliska sastāvdaļa dažādiem saldajiem un sāļajiem ēdieniem. Žāvētās aprikozes bieži izmanto cepumos, kūkās, enerģijas batoniņos un kā piedevu musli vai putrām.
Vairākās virtuvēs aprikozes ir arī tradicionāls produkts, piemēram, Vidusjūras virtuvē tās bieži desertos kombinē ar riekstiem un medu, kā arī izmanto sāļos ēdienos, piemēram, gaļas sautējumos un kuskusā, savukārt Āzijas virtuvē aprikozes ir dažādu mērču sastāvdaļa, bagātinot to garšu.
No aprikozēm gatavo gan saldus, gan sāļus ēdienus. Aprikožu ievārījums ir klasika, kurā augļi tiek vārīti ar cukuru, kas lieliski papildina gan maizes, gan konditorejas izstrādājumus. Savukārt žāvēto aprikožu uzkodas ir lieliska izvēle veselīgām uzkodām — žāvētas aprikozes tiek pārklātas ar šokolādi, radot garšīgu un barojošu našķi. Saldo ēdienu mīļotāji novērtēs aprikožu desertu ar krēmu, kur svaigas vai ceptas aprikozes tiek pasniegtas kopā ar saldējumu, krēmsieru vai putukrējumu, piedāvājot vieglu un elegantu garšu kombināciju. Tāpat aprikozes veiksmīgi iekļaujas arī sāļajos ēdienos, piemēram, gaļas ēdienos ar aprikozēm, kur to saldā un skābā garša piešķir unikālu akcentu sautējumos ar vistas vai jēra gaļu. Šīs receptes parāda aprikožu daudzpusību un to spēju papildināt visdažādākos ēdienus.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Taxon: Prunus armeniaca». acir.aphis.usda.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «Where Do Apricots Grow?» (angļu). WorldAtlas. Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «9 Health and Nutrition Benefits of Apricots». healthline.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «Apricot» (angļu). Yale Nature Walk. Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «Armēņu plūmes - aprikozes». piegalda.lv. Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «'Moon Of The Faith:' A History Of The Apricot And Its Many Pleasures». npr.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ 7,0 7,1 «Apricot Tree, Apricot Varieties» (angļu). Burchell Nursery. Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «8 Health Benefits of Apricots». health.clevelandclinic.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
- ↑ «FDA Issues Warning About Toxic Amygdalin Found in Apricot Seeds». fda.gov (angļu). Skatīts: 2025. gada 24. janvārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aprikozes.
