Arvīds Lepiks (arī Leppiks; dzimis 1889. gada 18. septembrī, miris 1965. gada 27. martā) bija latviešu pedagogs, zinātnieks un zinātnes vēsturnieks.[1]
Mācījies Biķernieku draudzes skolā un Pētera I reālskolā, studējis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. To beidzot 1913. gadā, ieguvis inženiera tehnologa grādu un savas inženiera gaitas sācis Priekuļos lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā. No 1913. līdz 1915. gada bijis vadītāja palīgs. Kara gados strādājis dažādās lauksaimniecības mašīnbūves un zinātniskās iestādēs Krievijā. 1919. gadā atgriezies Latvijā un sācis strādāt jaunizveidotajā Latvijas Augstskolā (vēlākā Latvijas Universitātē) par docentu. 1923. gadā viņš izveidojis Lauksaimniecības mašīnu katedru un ierīkojis universitātes ēka mašīnu laboratoriju. Paralēli darbam universitātē viņš turpinājis sadarboties ar Priekuļu mašīnu izmēģinājumu staciju un līdz 1923. gadam bijis tās vadītājs. Lepika pedagoģiskais darbs tika atzinīgi novērts — 1922. gadā viņš kļuva par vecāko docentu, 1935. gada par profesoru. 1934. gadā viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva lauksaimniecības doktora grādu.
1939. gadā LU Lauksaimniecības mašīnu katedru pārceļ uz jaundibināto Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Lepiks aktīvi piedalijās jaunās mācību iestādes veidošanā, kļūstot par lauksaimniecības katedras vadītāju un akadēmijas bibliotēkas pirmo vadītāju. Kara beigās viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tur strādāja Lauksaimniecības mašīnu institūtā Nečkavā.
1945. gadā Lepiks atgriezās Latvijā un rudenī atsāka darbu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tā pēc kara saucās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, kas no kara nopostītās Jelgavas bija pārvietotā uz Rīgu. Sākumā strādājis par asistentu un tikai 1948. gadā viņam atjaunots profesora nosaukums, bet lauksaimniecības doktora vietā piešķirts tehnisko zinātņu kandidāta grāds. Akadēmijā Lepiks nodibināja materiālu stiprības un mašīnu elementu katedru un kļuva pār tās vadītāju. Akadēmijai pārbāzējoties uz Jelgavu, viņš bija arī viens jaunas modernākas materiālu stiprības un mašīnu elementu katedras veidotājiem.
Lepiks publicējis vairāk nekā piecdesmit zinātnisku rakstu.[1]
