Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU; starptautiski Latvia University of Life Sciences and Technologies — 'Latvijas Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju universitāte') ir lielākā[nepieciešama atsauce]biozinātņu un tehnoloģiju universitāte Latvijā. Tā īsteno pētniecību un studiju programmas trīs virzienos — biozinātnēs, inženierzinātnēs un sociālajās zinātnēs. Atrodas Lielajā ielā 2Jelgavā, tās administrācija un daļa fakultāšu izvietotas Jelgavas pilī, bet pārējās fakultātes — pilsētas teritorijā. Proporcionāli lielā universitātes studentu skaita dēļ Jelgavu dažkārt dēvē par Latvijas studentu galvaspilsētu.[4][5][6]
Latvijas Lauksaimniecības universitātes vēsture sākās ar 1863. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā izveidoto Lauksaimniecības departamentu, kuru 1919. gadā pārveidoja par Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti. 1936. gada 26. jūlijā Ministru Kabinets pieņēma lēmumu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti pārcelt uz īpaši šim mērķim atjaunoto Viestura piemiņas pili, 1939. gadā izveidojot neatkarīgu augstākās izglītības iestādi — Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju (JLA).[7]
Kad Otrā pasaules kara kaujās par Jelgavu 1944. jūlijā Jelgavas pils nodega, augstskola uz laiku pārtrauca pastāvēt, tomēr drīz to atjaunoja Rīgā kā Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA).
1956. gadā LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu pārcelt akadēmiju atpakaļ uz Jelgavu, uzsākot Jelgavas pils atjaunošanas darbus. 1990. gadā akadēmija tika pārdēvēta par Latvijas Lauksaimniecības universitāti.[8] 2018. gada 6. martā universitāte nomainīja savu starptautisko nosaukumu no Latvia University of Agriculture uz Latvia University of Life Sciences and Technologies.[9][10][11]
Universitātes himna ir komponista Jēkaba Mediņa 1940. gada 9. janvārī kā „veltījums Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai” sacerētā dziesma „Mēs mīlam tevi, zeme dārgā, svētā”, kuras vārdi ņemti no Viļa Plūdoņa dzejoļa „Tēvzemei”. Dāvinājumu universitāte saņēma 1940. gada 17. aprīlī, īsi pirms Latvijas okupācijas, taču atskaņojumu tā arī nepiedzīvoja un vairāk nekā 70 gadus tika uzskatīta par pazudušu. 2012. gadā Mediņu dzimtas materiālos Jēkaba Mediņa ar roku rakstīto dziesmas nošu un vārdu oriģinālu atrada universitātes vīru kora „Ozols” tenors Modris Ziemelis, un neilgi pēc tam himna piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.[12][13]