Austrumprūsijas vietvārdu nomaiņa 1938. gadā

Austrumprūsijas vietvārdu nomaiņa 1938. gadā (vācu: Umbenennung von Orten in Ostpreußen im Jahr 1938) bija daļa no nacistiskajā Vācijā 1933. gadā uzsāktās pārvācošanas politikas. Tās ietvaros aizvietoja, vāciskoja vai vienkāršoja vairāk nekā 1500 Austrumprūsijas senprūšu, lietuviešu un poļu cilmes vietvārdu, atsevišķos robežapgabalu apriņķos nomainot līdz pat 70% vietvārdu. Par vietvārdu nomaiņu atbildīga bija īpaša Kēnigsbergas Universitātē izveidota komisija, kurā ietilpa ģermānists Valters Cīzemers (Walther Ziesemer), slāvists Karls Heinrihs Meijers (Karl Heinrich Meyer), lektors, senprūšu un lietuviešu vietvārdu speciālists Viktors Falkenhains (Viktor Falkenhayn) un Kēnigsbergas Valsts arhīva direktors un Vācu ordeņa valsts vietvārdu speciālists Maksis Heins (Max Hein). Līdzīgu nevācisko vietvārdu nomaiņu veica arī citos Vācijas sastāvā esošajos novados, jo īpaši Silēzijā un Lauzicā, bet pēc tā pievienošanas Vācijai — arī Sudetu apgabalā.

1938. gadā piešķirtos vietvārdus Vācijas varasiestādes turpināja lietot arī pēc Otrā pasaules kara.^[1]

Atsauces

↑ Andreas Kossert. Masuren – Ostpreussens vergessener Süden. 323. lpp. ISBN 978-3-570-55006-9. Diese Regelung übernahm dann die 1949 gegründete Bundesrepublik Deutschland, deren Lastenausgleichsämter, Aussiedler- und Flüchtlingslager, Rentenbehörden und Meldeämter weiterhin die germanisierten NS-Formen gebrauchten.

Šis ar Vāciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Andreas Kossert. Masuren – Ostpreussens vergessener Süden. 323. lpp. ISBN 978-3-570-55006-9. Diese Regelung übernahm dann die 1949 gegründete Bundesrepublik Deutschland, deren Lastenausgleichsämter, Aussiedler- und Flüchtlingslager, Rentenbehörden und Meldeämter weiterhin die germanisierten NS-Formen gebrauchten.

[1]