Austrumu mednieki-vācēji

Austrumu mednieki-vācēji ir arheoģenētisks termins, lai apzīmētu ģenētiskās iezīmes, kas bija raksturīgas Eiropas ziemeļaustrumu daļas pirmiedzīvotājiem mezolīta un neolīta laikmetā.^[2] Uzskata, ka Austrumu mednieku-vācēju bija aptuveni 75% senie Ziemeļeirāzijas ģenētiskie priekšteči Mezolīta periodā robeža starp Rietumu medniekiem-vācējiem un Austrumu medniekiem-vācējiem gāja aptuveni no Donavas lejteces ziemeļu virzienā gar Dņepras rietumu mežiem līdz Somijas līča austrumu daļai. Pēc Rietumu mednieku-vācēju un Austrumu mednieku-vācēju sajaukšanās Ziemeļeiropā radās Skandināvijas mednieki-vācēji, pie kuriem piederēja arī Zvejnieku akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāji Latvijā. Neolīta periodā Austrumu mednieki-vācēji sajaucās ar Kaukāza medniekiem-vācējiem un Melnās jūras stepēs izveidoja stepju lopkopju Bedru kapu kultūru.

Vēlā neolīta un agrā eneolīta laikmetā indoeiropiešu pirmvalodās runājošie stepju lopkopji no apmēram 2700. līdz 2400. gadam p.m.ē. iekaroja Rietumu mednieku-vācēju teritorijas, tās ziemeļdaļā izveidojot Auklas keramikas kultūru.^[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Posth, C., Yu, H., Ghalichi, A. et al. Palaeogenomics of Upper Palaeolithic to Neolithic European hunter-gatherers Nature (2023); 615, 117–126.
↑ David W. Anthony. «Ancient DNA, Mating Networks, and the Anatolian Split». In Matilde Serangeli, Thomas Olander. Dispersals and Diversification: Linguistic and Archaeological Perspectives on the Early Stages of Indo-European. Brill Publishers, 2019b. 21–54. lpp. ISBN 978-9004416192.
↑ Haak W, Lazaridis I, Patterson N, Rohland N, Mallick S, Llamas B, Brandt G, Nordenfelt S, Harney E, Stewardson K, Fu Q, Mittnik A, Bánffy E, Economou C, Francken M, Friederich S, Pena RG, Hallgren F, Khartanovich V, Khokhlov A, Kunst M, Kuznetsov P, Meller H, Mochalov O, Moiseyev V, Nicklisch N, Pichler SL, Risch R, Rojo Guerra MA, Roth C, Szécsényi-Nagy A, Wahl J, Meyer M, Krause J, Brown D, Anthony D, Cooper A, Alt KW, Reich D. Massive migration from the steppe was a source for Indo-European languages in Europe. Nature. 2015 Jun 11;522(7555):207-11.
↑ A Hanel, C Carlberg. Skin colour and vitamin D: An update Experimental Dermatology 2020;29:864–875.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumu mednieki-vācēji.

[1] Posth, C., Yu, H., Ghalichi, A. et al. Palaeogenomics of Upper Palaeolithic to Neolithic European hunter-gatherers Nature (2023); 615, 117–126.

[2] David W. Anthony. «Ancient DNA, Mating Networks, and the Anatolian Split». In Matilde Serangeli, Thomas Olander. Dispersals and Diversification: Linguistic and Archaeological Perspectives on the Early Stages of Indo-European. Brill Publishers, 2019b. 21–54. lpp. ISBN 978-9004416192.

[3] Haak W, Lazaridis I, Patterson N, Rohland N, Mallick S, Llamas B, Brandt G, Nordenfelt S, Harney E, Stewardson K, Fu Q, Mittnik A, Bánffy E, Economou C, Francken M, Friederich S, Pena RG, Hallgren F, Khartanovich V, Khokhlov A, Kunst M, Kuznetsov P, Meller H, Mochalov O, Moiseyev V, Nicklisch N, Pichler SL, Risch R, Rojo Guerra MA, Roth C, Szécsényi-Nagy A, Wahl J, Meyer M, Krause J, Brown D, Anthony D, Cooper A, Alt KW, Reich D. Massive migration from the steppe was a source for Indo-European languages in Europe. Nature. 2015 Jun 11;522(7555):207-11.

[4] A Hanel, C Carlberg. Skin colour and vitamin D: An update Experimental Dermatology 2020;29:864–875.

[1]

[2]

[3]

[4]