Mezolīts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mezolīts (grieķu μεσος vidējais', λιθος 'akmens') jeb vidējais akmens laikmets bija viens no aizvēstures posmiem, akmens laikmeta periods starp paleolītu un neolītu. Eiropā mezolīts iesākās ap 10 000 gadu p.m.ē. un ilga līdz 6.g.t. p.m.ē. Eiropas dienvidos un 4500.g. p.m.ē. Eiropas ziemeļos.

Tehnoloģiskā attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmens laikmeta cirvis un nazis no Skandināvijas

Sākotnēji tehnoloģiskais progress akmens laikmetā bija ļoti lēns, jo civilizācijas attīstības procesā liela nozīme ir arī iepriekš uzkrātajām zināšanām. Tomēr vidējā akmens laikmeta priekšmeti jau bija diferencētāki — tie tika pielietoti atšķirīgu operāciju veikšanai. Turklāt, atšķirībā no paleolīta oļu tehnoloģijas, mezolītā arvien plašāk tiek pielietoti no krama izgatavoti darbarīki, kuri bija nesalīdzināmi izturīgāki. Līdz ar to cilvēka darbs kļuva arvien efektīvāks. Liels skaits vidējā akmens laikmeta priekšmetu atrasts Francijas teritorijā. Mezolīta priekšmeti bija jau pietiekami efektīvi, lai ar tiem izgatavotu laivas un vieglus kuģīšus. Kopš šī laikmeta cilvēki sāka apgūt kuģubūves tehnoloģiju un kuģošanas prasmi. Efektīvākas kļuva arī medības, jo zvēru un putnu nomedīšanai sāka izgatavot šķēpus ar jau pietiekami asiem krama uzgaļiem. Parādījās arī cirvji un šķērscirvji. Cirvji ļāva cirst nelielus kokus un no tiem būvēt zaru būdas. Līdz ar to mazinājās cilvēka atkarība no dabas veidotajām alām un citiem dabīgiem patvērumiem, palielinājās pārvietošanās iespējas. Taču mezolīta laikmeta cilvēki joprojām bija spiesti apmesties galvenokārt pie ūdenstilpēm - jūras piekrastē, gar upju un ezeru krastiem, jo no zivju resursiem atteikties vēl nevarēja.

Mezolīta laikmetā notikušās tehnoloģiskās izmaiņas strauji (salīdzinot ar iepriekšējiem gadu tūkstošiem) paātrināja civilizācijas attīstību. Progresīvas izmaiņas notika ne tikai cilvēku materiālās dzīves apstākļos, attīstījās arī intelekts. Par to liecina pirmo mākslas piemēru parādīšanās, tai skaitā priekšmetu un dzīvnieku attēli uz alu sienām. Civilizācijas paātrināta attīstība bija vērojama, kad jaunā tehnoloģija evolūcijas ceļā bija radījusi dziļākas izmaiņas nozīmīgākajās cilvēces dzīves jomās.

Darbarīki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmens laikmeta nosaukumam un lielajam skaitam atrasto akmens priekšmetu nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka šī laikmeta cilvēkiem tie bijuši vienīgie darbarīki. Vienkārši tie ir saglabājušies līdz mūsdienām. Nav šaubu, ka pirmatnējie cilvēki plaši pielietojuši arī instrumentus, izgatavotus no koka un daudziem citiem dabā pieejamiem materiāliem. Šo instrumentu gatavošanai, savukārt, izmantoti akmens vai krama instrumenti.

Akmens apstrādes tehnoloģija sākumā bija vēl pārāk nepilnīga, lai būtiski izmainītos cilvēku dzīves veids. Tāpēc agrīnajā akmens laikmetā cilvēki vēl ilgi nodarbojās, galvenokārt, ar pārtikas savākšanu. Taču, pilnveidojoties darbarīkiem un ieročiem, arvien lielāka nozīme bija medībām un zvejniecībai. Šīs pārmaiņas nevajadzētu novērtēt par zemu. Medības, salīdzinājumā ar pārtikas vākšanu, prasīja pavisam citas prasmes un iemaņas, ko varēja iegūt ilgstošā pieredzes uzkrāšanas procesā. Bija jāmainās cilvēku rīcības modelim, tiem bija jākļūst organizētākiem. Tas nozīmēja arī augstāku koordinācijas līmeni, aktīvāku savstarpējo komunikāciju. Vairs nepietika savstarpēji apmainīties ar zīmēm vai primitīvām skaņām. Sāka attīstīties valoda.

Efektīvāki instrumenti un augstāks intelekts radīja apstākļus arī jaunu nozaru — zemkopības, lopkopības un podniecības — pirmajiem aizmetņiem, kas daudz plašāku attīstību guva vēlajā akmens laikmetā — neolītā. Daudzviet māla traukus sāka izrotāt ar dažādiem rakstiem — ornamentiem. Aizsākās dzīvnieku pieradināšana, kā viens no pirmajiem par pastāvīgu cilvēka pavadoni un palīgu kļuva suns.

Ziemeļeiropas kopskats mezolīta laikmetā ap 6 700. gadu p.m.ē. Redzams milzīgais Ancilus ezers, kura ūdens līmenis bija apmēram 15 metrus augstāks nekā pašreizējais Baltijas jūras līmenis. Piejūras zemiene un Rīgas teritorija atradās zem ūdens.

Cilvēku evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku medības paplašināja cilvēku uzturu, pievienojot tam ar kalorijām bagātu barību. Līdz ar to cilvēka organisms nostiprinājās, kļuva izturīgāks, cilvēku dzīvesveids kļuva aktīvāks. Tas šajā laikmetā ļāva cilvēkiem uzsākt tālākus ceļojumus un sekot gadalaiku izmaiņām un dzīvnieku bariem, kurus viņi medīja. Rezultātā, šādi klejojot, mūsdienu tipa cilvēki (Homo sapiens sapiens) pakāpeniski izplatījās pa visu pasauli.

Mezolīts Latvijā (7600.-4500. g. p. m. ē.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija mezolīta laikmetā joprojām bija reti apdzīvota un tās pirmiedzīvotāji iekļāvās Kundas kultūras izplatības areālā. Kundas kultūras pārstāvji apdzīvoja tagadējās Igaunijas, Latvijas, Rietumlietuvas un Kaļiningradas apgabala (bijušās Prūsijas) teritoriju. Latvijas Piejūras zemienes teritoriju sedza Ancilus ezers. Mezolīta cilvēku apmetņu paliekas un kapulauki līdz šim atklāti galvenokārt pie Burtnieku ezera (Zvejnieku apmetne) un Lubāna līdzenumā (Osas apmetne, Sūļagala apmetne, Zvidzes apmetne). Savrupi mezolīta priekšmetu atradumi ir arī Lielajā Ludzas ezerā, Dvietē, Užavā, Daugavas Zaķusalā u. c. Domājams, ka tālaika Latvijas iedzīvotāju dzīvesveids un kultūras tradīcijas līdzinājās mūsdienu sāmu kultūrai Somijas ziemeļu daļā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zagorska I. Mezolīts 7600.-4500. g. p. m. ē. // Latvijas senākā vēsture 9. gt. p. m. ē. - 1200. g. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. - 40.-73. lpp.)
  • Loze, Ilze. Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā, Zinātne, 1983
  • Loze, Ilze. Akmens laikmets Lubāna klānos, Zinātne, 1979, 85 lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]