Mezolīts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Mezolīts (grieķu: μεσος — 'vidējais', λιθος — 'akmens') jeb vidējais akmens laikmets bija viens no aizvēstures posmiem, akmens laikmeta periods starp paleolītu un neolītu. Eiropā mezolīts iesākās ap 10 000 gadu p.m.ē. un ilga līdz 6000 p.m.ē. Eiropas dienvidos un 4500.g. p.m.ē. Eiropas ziemeļos.

Tehnoloģiskā attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmens laikmeta cirvis un nazis no Skandināvijas

Sākotnēji tehnoloģiskais progress akmens laikmetā bija ļoti lēns, jo civilizācijas attīstībā liela nozīme ir arī iepriekš uzkrātajām zināšanām. Tomēr vidējā akmens laikmeta priekšmeti jau bija diferencētāki — tie tika lietoti dažādu darbību veikšanai. Turklāt, atšķirībā no paleolīta oļu tehnoloģijas, mezolītā arvien plašāk tiek lietoti no krama izgatavoti darbarīki, kuri bija nesalīdzināmi izturīgāki. Līdz ar to cilvēka darbs kļuva arvien efektīvāks. Liels skaits vidējā akmens laikmeta priekšmetu atrasts Francijas teritorijā. Mezolīta priekšmeti bija jau pietiekami efektīvi, lai ar tiem izgatavotu laivas un vieglus kuģīšus. Kopš šī laikmeta cilvēki sāka apgūt kuģubūvi un kuģošanu. Efektīvākas kļuva arī medības, jo zvēru un putnu nomedīšanai sāka izgatavot šķēpus ar jau pietiekami asiem krama uzgaļiem. Parādījās arī cirvji un šķērscirvji. Cirvji ļāva cirst nelielus kokus un no tiem būvēt zaru būdas. Līdz ar to mazinājās cilvēka atkarība no dabas veidotajām alām un citiem dabīgiem patvērumiem, palielinājās pārvietošanās iespējas. Taču mezolīta laikmeta cilvēki joprojām bija spiesti apmesties galvenokārt pie ūdenstilpēm — jūras piekrastē, gar upju un ezeru krastiem, jo no zivju resursiem atteikties vēl nevarēja.

Mezolīta laikmetā notikušās tehnoloģiskās izmaiņas strauji (salīdzinot ar iepriekšējiem gadu tūkstošiem) paātrināja civilizācijas attīstību. Progresīvas izmaiņas notika ne tikai cilvēku materiālās dzīves apstākļos, attīstījās arī intelekts. Par to liecina pirmo mākslas piemēru parādīšanās, tai skaitā priekšmetu un dzīvnieku attēli uz alu sienām. Civilizācijas paātrināta attīstība bija vērojama, kad jaunā tehnoloģija evolūcijas ceļā bija radījusi dziļākas izmaiņas nozīmīgākajās cilvēces dzīves jomās.

Darbarīki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmens laikmeta nosaukumam un lielajam skaitam atrasto akmens priekšmetu nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka šī laikmeta cilvēkiem tie bijuši vienīgie darbarīki. Tie vienīgiei saglabājušies līdz mūsdienām. Nav šaubu, ka pirmatnējie cilvēki plaši lietojuši arī no koka un daudziem citiem dabā pieejamiem materiāliem izgatavotus darbarīkus. Šo darbarīku gatavošanai, savukārt, izmantoti akmens vai krama darbarīki.

Akmens apstrādes tehnoloģija sākumā bija vēl pārāk nepilnīga, lai būtiski izmainītos cilvēku dzīves veids. Tāpēc agrīnajā akmens laikmetā cilvēki vēl ilgi nodarbojās, galvenokārt, ar pārtikas savākšanu. Taču, pilnveidojoties darbarīkiem un ieročiem, arvien lielāka nozīme bija medībām un zvejniecībai. Šīs pārmaiņas nevajadzētu novērtēt par zemu. Medības, salīdzinājumā ar pārtikas vākšanu, prasīja pavisam citas prasmes un iemaņas, ko varēja iegūt ilgstoši uzkrājot pieredzi. Bija jāmainās cilvēku rīcības modelim, tiem bija jākļūst organizētākiem. Tas nozīmēja arī ciešāku sadarbību un aktīvāku saziņu. Apmainīšanās ar zīmēm vai primitīvām skaņām vairs nebija pietiekama. Sāka attīstīties valoda.

Efektīvāki darbarīki un augstāks intelekts radīja apstākļus arī jaunu nozaru — zemkopības, lopkopības un podniecības — pirmajiem aizmetņiem, kas daudz plašāku attīstību guva vēlajā akmens laikmetā — neolītā. Daudzviet māla traukus sāka izrotāt ar dažādiem rakstiem — ornamentiem. Aizsākās dzīvnieku pieradināšana, kā viens no pirmajiem par pastāvīgu cilvēka pavadoni un palīgu kļuva suns.

Ziemeļeiropas kopskats mezolīta laikmetā ap 6700. gadu p.m.ē. Redzams milzīgais Ancilus ezers, kura ūdens līmenis bija apmēram 15 metrus augstāks nekā pašreizējais Baltijas jūras līmenis. Piejūras zemiene un Rīgas teritorija atradās zem ūdens.

Cilvēku evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku medības paplašināja cilvēku uzturu, pievienojot tam ar kalorijām bagātu barību. Līdz ar to cilvēka organisms nostiprinājās, kļuva izturīgāks, cilvēku dzīvesveids kļuva aktīvāks. Tas šajā laikmetā ļāva cilvēkiem uzsākt tālākus ceļojumus un sekot gadalaiku izmaiņām un medīto dzīvnieku bariem\. Šādi klejojot, mūsdienu tipa cilvēki (Homo sapiens sapiens) pakāpeniski izplatījās pa visu pasauli.

Mezolīts Latvijā (7600.—4500. g. p. m. ē.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija mezolīta laikmetā joprojām bija reti apdzīvota un tās pirmiedzīvotāji iekļāvās Kundas kultūras izplatības areālā. Kundas kultūras pārstāvji apdzīvoja tagadējās Igaunijas, Latvijas, Rietumlietuvas un Kaļiningradas apgabala (bijušās Prūsijas) teritoriju. Latvijas Piejūras zemienes teritoriju sedza Ancilus ezers. Mezolīta cilvēku apmetņu paliekas un kapulauki līdz šim atklāti galvenokārt pie Burtnieku ezera (Zvejnieku apmetne) un Lubāna līdzenumā (Osas apmetne, Sūļagala apmetne, Zvidzes apmetne). Savrupi mezolīta priekšmetu atradumi ir arī Lielajā Ludzas ezerā, Dvietē, Užavā, Daugavas Zaķusalā u. c. Domājams, ka tālaika Latvijas iedzīvotāju dzīvesveids un kultūras tradīcijas līdzinājās mūsdienu sāmu kultūrai Somijas ziemeļu daļā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zagorska I. Mezolīts 7600.—4500. g. p. m. ē. // Latvijas senākā vēsture 9. gt. p. m. ē. — 1200. g. — Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. — 40.—73. lpp.
  • Loze, Ilze. Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā, Zinātne, 1983
  • Loze, Ilze. Akmens laikmets Lubāna klānos, Zinātne, 1979, 85 lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]