Autostops

Autostops jeb stopēšana/stopošana ir pārvietošanās veids, kurā pārvietoties gribētāji — stopētāji lūdz no vadītājiem un galu galā saņem bezmaksas aizvešanu ar automašīnu vai retāk citu transportlīdzekli. Parasti kontakts starp stopētāju un vadītāju tiek aizsākts tikai uz ceļa vai tā infrastruktūrā (benzīntankos, stāvvietās utt.)

Autostops savā klasiskajā variantā ir apstākļu (naudas vai sabiedriskā transporta trūkuma) uzspiests pārvietošanās veids, tomēr dažas grupas to izmanto arī citādi: mūsdienu nomadi to uzskata par viņu filozofijā ietilpstošu dzīvesveida daļu,^[1] bet dažās valstīs pastāv sacensības sporta autostopā.

Dažkārt pie autostopa pieskaita arī iepriekš norunātu neoficiālu maksas pārvadāšanu, kura atšķiras ar organizētu darbību, un braukšanu, samaksājot daļu benzīna izdevumu.

Legālais statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stopēšana ir izplatīta visā pasaulē, tāpēc ir ļoti maz reģionu, kur tā ir tiešā veidā aizliegta. Tomēr lielā daļā valstu likumi ierobežo autostopu satiksmes drošības dēļ, parasti aizliedzot to vietās, kur gājējiem pārvietoties aizliegts, tai skaitā uz galvenajām Eiropas un Ziemeļamerikas automaģistrālēm. Šajos gadījumos stopētāji gan bieži drīkst stāvēt pie iebrauktuvēm un stāvvietām.

Ceļu satiksmes noteikumi ierobežo vadītāju tiesības apstāties, tai skaitā stopētāju uzņemšanai, dažādās vietās. Piemēram, Latvijā cita starpā aizliegts apstāties ceļa posmos, kur ceļa otrās nomales nepārtrauktā līnija atrodas tuvāk nekā 3 metrus no apturētā automobiļa, un tuvu (10-25 m) pie autobusu pieturām.^[2] Tomēr autobusu pieturas šim mērķim tiek bieži lietotas, jo tās ir drošākas stopotājiem un dod papildu vietu uz ceļa priekš apstāšanās.^[3]

Kopš 2010. gadu vidus vietējās pašvaldības lauku rajonos Vācijā ir sākušas atbalstīt stopētājus, to pašu dara reģionu ministrija Austrijā^[4] un vietējā vara vairākās citās Eiropas zemēs. Mērķi ir gan sociāli, gan ekoloģiski: tā kā braucienu koplietošana uzlabo vietējo iedzīvotāju (jo īpaši jaunu un vecu cilvēku bez savām automašīnām) mobilitāti vietās, kur sabiedriskais transports ir nepietiekams, tad tiek ietaupīts uz transporta dotācijām. Šis atbalsts parasti izpaužas kā soli stopēšanas pieturās (vācu: Mitfahrbank), kur cilvēki, kuri cer uz braucienu, var gaidīt automašīnas. Šie soliņi parasti ir spilgtas krāsas un atrodas pie izbrauktuves no apdzīvotās vietas, dažreiz pie esošas autobusu pieturas, kur transportlīdzekļi var droši iebraukt. Daļa pieturu ir aprīkotas ar lielām izvelkamām vai izbīdāmām zīmēm ar vietvārdiem, kas ļauj skaidri norādīt, kur ceļotājs vēlas nokļūt. Dažas šādas pieturas ir uzstādītas ar ES lauku attīstības programmas palīdzību LEADER atbalstu.^[5] ASV varas iestādes izturas pret ceļmalu autostopu nelabvēlīgāk kā Eiropā, un sešos štatos tas ir aizliegts, lai gan praktiski sodi ir retums.^[6] No otras puses, vairākās ASV pilsētās ir ieviesta sistēma, saskaņā ar kuru vadītājs pieturās drīkst paņemt bezmaksas līdzbraucējus pa pilsētu, drīkstēdams par to lietot sabiedriskā transporta joslu. Līdzīga sistēma ir arī vairākās citās pasaules lielpilsētās, piemēram, Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā.^[7]

Attīstoties Internetam, arī autostopa lietotāji tajā izveidojuši savas kopienas, kontaktu un trašu aprakstu vietnes, kā arī organizē kopīgas sabraukšanas.

Stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan oficiāla autostopa zīmju un stila regulācija nepastāv, laika gaitā ir radušās dažas vispārpieņemtas normas. No ceļmalas stopētāja tiek gaidīts, ka viņš būs labi saredzams, atradīsies piemērotā vietā (ar plašu nobraucamo malu, pieturā, garā taisnā iecirknī vai vietā, kur mašīnas ievērojami samazina ātrumu)^[8] un pievērsīs sev uzmanību ar līmeniski pastieptu roku (bieži, bet ne obligāti ar paceltu īkšķi, jo dažās valstīs šo žestu var uztvert kā aizskarošu).^[9] Par ļoti noderīgu tiek uzskatīts ātri izlasāms uzraksts ar ceļotāja mērķi. Griežoties pie stāvošu mašīnu vadītājiem atpūtas un ēdināšanas vietās, ļoti būtiskas ir manieres un valodu zināšanas. No otras puses, arī vadītājiem izveidojušās savas zīmes, ar kurām tie parāda, ka gribētu, bet nevar paņemt salona pilnuma vai drīzās nogriešanās dēļ. Tomēr dažādās valstīs tās bieži nesakrīt.

Nereti stopētājus uzņem vientuļi tālbraucēji, kuriem svarīgi saglabāt mundrumu pie stūres. Šādos gadījumos tiek sagaidīts, ka arī ceļotājs būs aktīvs sarunu biedrs.

Cilvēki, kuri piekopj autostopu kā dzīvesveida daļu, stopējot bieži lieto koši dzeltenu apģērbu kā neoficiālu uniformu.

Ceļošanas īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļošanas detaļas no "Stopētāju Vikipēdijas" (angļu: Hitchwiki):^[10]

Stopētāji ātrāk nokļūst pie mērķa nevis pa taisnāko, bet pa mašīnu pilnāko ceļu.
Ļoti reti vadītājs brauc tieši līdz stopētājam vajadzīgajai vietai. Parasti ceļā ir jāpārsēžas, un pārsēšanās vietu izvēle ir ļoti svarīga brauciena turpinājumam.
Laiks, kas tiks pavadīts ceļā, nekad nav iepriekš uzminams.
Jo smagāka mašīna, jo grūtāk tai apstāties un atkal ieskrieties. Tāpēc ceļotāji kravas mašīnas "ķer" līdzenā reljefā.
Kravas mašīnām bieži aizliegts ņemt līdzbraucējus firmas vai apdrošinātāju prasību dēļ. Tomēr, šoferi ir tikai cilvēki.
Pozitīva sejas izteiksme palielina iespēju ātrāk aizbraukt.
Gaišs apģērbs vadītājos izsauc vairāk uzticības. Atstarojošā veste nodrošina, ka ceļmalā esošo pamanīs sliktā laikā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autostops kā parādība ir senāks par auto — jau kopš seniem laikiem ceļošanas atvieglošanai tika izmantoti labvēlīgu īpašnieku zirgi vai kamieļi, laivas, zemnieku rati un ragavas. Šāds pārvietošanās stils aprakstīts, piemēram, Homēra "Odisejā".^[11] Pirmās liecības par autostopu ar automobiļiem minētas Ņujorkas laikrakstā The Nation 1923. gadā.^[3] Tomēr plašāku popularitāti tas guva 1930. gados Lielās depresijas laikā, kad daudzi negaidīti krita nabadzībā un bija spiesti pārvietoties ienākumu meklējumos, un sekojošie relatīvās labklājības gadi tikai uzlaboja stopētāju sociālo portretu, bet nesamazināja to skaitu.

Pēc īpaši straujas attīstības 1960. un 1970. gados līdz ar vispārējo uzvedības brīvību pieaugumu, pēc 1970. gadiem sākās lejupslīde, kuru galvenokārt ietekmēja kriminālie notikumi — aizvien biežāk presē nokļūstošās ziņas par ceļotāju noslepkavošanām un izvarošanām.^[12]^[13] Riska līmenis nebija izmainījies, taču pieļaujamās riska robežas gan stopētāju, gan sabiedrības acīs bija pazeminājušās, un masu kultūra sāka veidot biedējošu stopētāja vai vedēja tēlu.^[11] 20. gadsimta beigās stopēšanas ģeogrāfisko izplatību ietekmēja kopējās labklājības pieaugums, kurš Rietumzemēs samazināja nepieciešamību pēc bezmaksas transporta, kamēr veiksmīgāk attīstošās vai bijušās sociālisma zemes tieši sasniedza kādreizējo Rietumu līmeni ar populāru autostopu. PSRS 1960. gadu sākumā īslaicīgi fabrikas pat šuva speciālas formas stopētājiem un tika rīkotas oficiālas sacīkstes. Vienlaikus šajās zemēs ne vienmēr pietiek drošības; tā, NVS valstīs veiktā aptauja parādīja, ka gandrīz trešdaļa ceļotāju šajā procesā kļuvusi par kāda nozieguma upuri.^[14] Neraugoties uz to, stopēšana šajās zemēs joprojām ir bieža.