Bībops

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bībops
Stila izcelsme džezs
Kultūras izcelsme 1940. gadi, Amerikas Savienotās Valstis.
Tipiski instrumenti klarnete, saksofons, trompete, trombons, klavieres, kontrabass, bungas, taustiņinstrumenti, ģitāras
Atvasinātas formas avangarda džezs, postbops
Jauktie žanri
hārdbops

Bībops (angļu: bebop), dēvēts arī par bopu, ir džeza stils, kam raksturīgs ātrs temps, instrumentāla virtuozitāte un improvizācijas, kuru pamatā ir harmoniska struktūra. Bībops attīstījās 1940. gadu vidū. Pretstatā tradicionālajam džezam, bībopu 1960. gados sāka dēvēt par moderno džezu.[1]

Tā attīstība ir saistīta ar jauno mūziķu vēlmi meklēt alternatīvas tobrīd džeza mūzikā populārajam svinga stilam, izveidojot džezu, kas būtu orientēts uz ieklausīšanos, nevis dejošanu.[2] Neesot vairs deju mūzika, tā ļāva mūziķiem attīstīt lielāku tempu, nestandarta harmonijas, iekļautās melodijas, blakusskaņas, alternētus septakordus, nonakordus un undecīmakordus, līdz ar to ļaujot daudz vairāk attīstīt džeza mūziķu tehniskās spējas.[1] Biežāk izmantotā mūzikas instrumentu kombinācija bībopa skaņdarbos ir saksofons,trompete, kontrabass, bungas un klavieres.

Ievērojamākie bībopa mūziķi ir Dizijs Gilespijs, Čārlijs Pārkers, Teloniuss Monks, Čārlzs Minguss, Mailss Deiviss, Kenijs Klārks, Džons Koltreins.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Šuserts, Vasilijs. Džeza svinga stila skaņdarbu atskaņojumā nepieciešamo metodisko paņēmienu apguve, Daugavpils Universitāte, Latvija (pieejams). Atjaunināts: 2015. gada 9. aprīlī.
  2. Lott, Eric. Double V, Double-Time: Bebop's Politics of Style. Callaloo, No. 36 (Summer, 1988), pp. 597-605 (angliski)