Baltā apšubeka

Vikipēdijas lapa
Baltā apšubeka
Leccinum percandidum
Baltā apšubeka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsLācīši (Leccinum)
SugaBaltā apšubeka (L. percandidum)
Baltā apšubeka Vikikrātuvē

Baltā apšubeka (Leccinum percandidum, arī Leccinum roseotinctum) ir Latvijā reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. No radnieciskām sugām atšķiras ar savu balto krāsu. Daļa autoru uzskata, ka tā nav patstāvīga suga, bet tikai dzeltenbrūnās apšubekas baltā varietāte (Leccinum versipellis var. percandidum).[1]

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā apšubeka Polijā
  • Cepurīte: balta, retumis ar pelēcīgu vai viegli rozā nokrāsu. Platums līdz 20 cm. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk plakani izliekta līdz polsterveida. Virsmiziņa kaila, sausa. Mīkstums balts, ar patīkamu smaržu un maigu garšu, griezumu vietās ātri krāsojas zilganpelēks, pēc tam nomelnē.
  • Stobriņi: balti, krēmkrāsas vai gaišdzelteni, vēlāk pelēcīgi. Atveres mazas, apaļas, baltas, sēnei augot kļūst pelēcīgā okerkrāsā.
  • Kātiņš: balts, cepurītes virzienā kļūst tievāks. Ar baltām zvīņām, kuras vecumā tumsnē, īpaši kātiņa lejasdaļā. Garums līdz 12 cm, resnums 1,5-2 cm.
  • Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, zaļgandzeltenas, masā okerbrūnas, 12-18/4-6 µm. [2] [3] [4]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikorizas sēne. Aug galvenokārt zem priedēm un bērziem, mitrās vietās, no augusta līdz oktobrim, reti vasaras sākumā.

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas.

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Var līdzināties citām lācīšu ģints sēņu albīnajām formām, kuras Latvijā pagaidām nav konstatētas, bet zināmas citos Eiropas reģionos. To savstarpējā atšķiršana ir grūta, taču tai nav kulināras nozīmes, jo visas šīs ģints sēnes ir ēdamas un vienādi gatavojamas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Fungi.lv
  2. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 59. lpp.
  3. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 159. lpp.
  4. Sugu enciklopēdija

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]