Baltijas Olimpiskā komiteja

1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Baltijas Olimpiskās komitejas delegācija ietilpa Krievijas Impērijas olimpiskās delegācijas sastāvā.

Otrās Krievijas olimpiādes organizācijas komitejas goda locekļi Rīgā (1914). Vidū (1) BOK priekšsēdis Arnolds Kārlis Lindemūts.

BOK priekšsēdis Arnolds Kārlis Lindemūts.

Otrās Krievijas olimpiādes Rīgā reklāma žurnālā «К спорту!» (1914).

Baltijas Olimpiskā komiteja (BOK) (krievu: Балтийский Олимпийский комитет) bija par sportu atbildīgā organizācija Krievijas Impērijas Baltijas provincēs. Komitejas juridiskā adrese bija Aleksandra ielā 89/1 Rīgā. Komitejas sastāvā bija olimpisko sporta veidu pārstāvji un ievēlēti individuālie locekļi. Sekojot BOK tradīcijām, 1922. gada 23. aprīlī Rīgā izveidoja Latvijas Olimpisko komiteju, bet 1923. gada 8. decembrī Tallinā Igaunijas Olimpisko komiteju (Eesti Olümpiakomitee).

Dibināšana

Baltijas Olimpisko komiteju 1911. gada 18. decembrī Rīgas viesnīcā "Imperial" nodibināja 13 sporta biedrību pārstāvji pēc 1907. gadā dibinātās Somijas Olimpiskās komitejas piemēra. Tā ietilpa 1911. gadā dibinātās Krievijas Olimpiskās komitejas (krievu: Российский Олимпийский комитет) sastāvā kā apakškomiteja, tās darbības mērķis bija sporta attīstības un izplatības sekmēšana tās darbības apgabalā (Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās). Jaunizveidotā organizācija dažādām Baltijas sporta biedrībām noteica standartus, piemēram, sacensību rīkošanas jautājumos un veicināja savstarpēju sadarbību līdztekus 1909. gada 7. oktobrī izveidotajai Baltijas Sporta biedrību savienībai. BOK valdi veidoja lielāko Baltijas sporta biedrību pārstāvji, tās pirmais valdes priekšsēdētājs bija sporta biedrības "Union" valdes loceklis Arnolds Kārlis Lindemūts (Arnold Karl Lindemuth, 1880–1945).

Organizētās sacensības

1912. gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Stokholmā 1912. gada 5. maijā Baltijas Olimpiskās komitejas delegācija 33 sportistu sastāvā gāja Krievijas Olimpiskās komitejas delegācijas sastāvā. Haralds Blaus (1880–1945) izcīnīja bronzas godalgu šaušanā pa māla baložiem. 1913. gada augustā Baltijas Olimpiskā komiteja piedalījās pirmās Viskrievijas olimpiādes norisē Kijivā.

Otrā Krievijas olimpiāde Rīgā

1914. gada 28. janvārī BOK valde Vidzemes gubernatoram nosūtīja iesniegumu par vēlmi Rīgā no 6. līdz 20. jūlijam rīkot Otro Krievijas olimpiādi. BOK izstrādātajā olimpiādes nolikumā tika noteikts, ka olimpiādē drīkst piedalīties tikai sportisti amatieri un sportisti, kas pārstāv organizācijas, kuras ir iestājušās kādā no dažādu sporta veidu Viskrievijas apvienībām. Pēdējais punkts liedza sacensībās piedalīties Somijas lielhercogistes sportistiem, jo somu sportisti nebija Viskrievijas Sporta savienības biedri. Visdrīzāk, Krievijas Olimpiskās komitejas ietekmē tika nolemts, ka spēlēs aizliegts startēt ārvalstu pilsoņiem.

• Vieglatlētikas, smagatlētikas un vingrošanas sacensības notika Rīgas Jātnieku biedrības hipodromā,
• peldēšanas sacensības notika Majoros,
• airēšanas sacensības notika Lielupē,
• šaušanas sacensības notika Stopiņos,
• šosejas riteņbraukšanas sacensības notika distancē Rīga–Jelgava-Šauļi–Jelgava-Rīga.

Otrajā Viskrievijas olimpiādē Rīgā piedalījās ap 900 sportistu no 24 Krievijas Impērijas pilsētām, sacenšoties vieglatlētikas (264 sportisti), smagatlētikas, šaušanas, riteņbraukšanas, peldēšanas, vingrošanas, airēšanas un burāšanas disciplīnās, kā arī futbola un tenisa spēlē.

Noslēgums

Otrās Viskrievijas olimpiādes noslēgums sakrita ar Pirmā pasaules kara sākumu. 1914. gada 11. decembrī BOK izsūtīja cirkulāru vietējām sporta biedrībām, kurā norādīts, ka līdzšinējais sporta biedrību mērķis – jaunatnes fiziskā attīstība un norūdīšana – jaunajos kara apstākļos pārveidojas par atbalsta sniegšanu tiem karavīriem un viņu ģimenēm, kuri reizē bija arī sporta biedrību biedri.

1915. gada 31. maijā BOK rīkoja riteņbraukšanas, vieglatlētikas, virves vilkšanas un vingrošanas sacensības Rīgas 2. riteņbraukšanas biedrības sporta laukumā. Pēc Kurzemes ofensīvas ierastā sporta dzīve Rīgā tika pārtraukta un atjaunojās tikai pēc Latvijas brīvības cīņu beigām.

Literatūra

• Latvijas Sporta vēsture. LIF, 1994. 330 lpp.