Haralds Blaus

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Haralds Blaus
Haralds Blaus 1926. gadā
Personas dati
Dzimis 1885. gada 5. februārī
Mēdzūlas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Liezēres pagasts Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 4. jūnijā (60 gadu vecumā)
Valsts karogs: Vācija Augsburga, Vācija
Profesionālā informācija
Sporta veids Šaušana
Daiļslidošana
Olimpisko spēļu informācija
Dalības reizes 1 (1912)
 
Medaļas
Vīriešu šaušana
Pārstāvot: Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija
Olympic rings with transparent rims.svg Olimpiskās spēles
Bronza Stokholma 1912  

Haralds Kārlis Ādolfs Blaus (vācu: Harald Carl Adolf Blau, krievu: Гарольд Блау, Гарри Блау; 1885. gada 5. februārī [v.s. 24. janvārī]1945. gada 4. jūnijs) bija sportists (daiļslidotājs, šāvējs), mednieks, arhitekts, suņu audzētājs, sporta biedrību un sekciju vadītājs. Startēdams Krievijas impērijas komandā kļuva par pirmo olimpiskās medaļas ieguvēju no Latvijas 1912. gada Stokholmas Vasaras Olimpiskajās spēlēs, daudzkārtējs Latvijas rekordists un Latvijas meistars stenda šaušanā un daiļslidošanā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1885. gada 5. februārī Mēdzūlas muižā, kas tolaik ietilpa Cēsu apriņķī, ārsta Kārļa Blaua un viņa sievas Marijas Emīlijas Sofijas (dzimušas Reissneres) ģimenē[1].

Pēc Tērbatas reālskolas absolvēšanas 1906. gadā 21 gada vecumā Haralds iestājās Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļā. Ap šo laiku viņš pievērsās "figūru slidošanai" un šaušanas sportam pa māla baložiem (1930. gados šo sporta veidu pārdēvēja par "stenda šaušanu"). H. Blaus iestājās "Baltijas Pareizas medību un šaušanas biedrībā", vēlāk "Āgenskalna Strēlnieku biedrībā", gūstot abās jomās — daiļslidošanā un šaušanas sportā — ievērības cienīgus sasniegumus.

Pēc Politehnikuma absolvēšanas 1913. gadā H. Blaus iestājās armijā: Pirmā pasaules kara gadus aizvadīja kā arhitekts-inženieris Krievijas impērijas armijas karaspēka dzīvokļu apgādes galvenajā pārvaldē Pēterburgā un Helsinkos (1913—1917), vēlāk — III inženieru družīnā (1917—1918).[2] 1918. gadā saņēma Latvijas pavalstnieka beztermiņa pasi. 1919. gadā H. Blaus atgriezās Latvijā un strādāja dzelzceļu valdē Valmierā un Vecgulbenē, kā arī ceļu un būvju pārvaldē Cēsīs, bet no 1920. gada līdz 1927. gadam — apdrošināšanas un transporta a/s "Latvija" (kādreizējā apdrošināšanas biedrība Россия).[2]

Dzīvoja Rīgā un aktīvi iesaistījās sporta dzīvē: daiļslidošanā pārstāvēja I Rīgas Riteņbraukšanas biedrību (I RRB), kurā vadīja arī tenisa sekciju un piedalījās sporta komisijā. Viņš atjaunoja līdzdalību Baltijas pareizas medību un šaušanas biedrībā (kopš 1923. gada Latvijas Pareizas medību un šaušanas biedrība), iestājās Latvijas Medību biedrībā (LMB). Ilgus gadus Blaus darbojās Latvijas Daiļslidošanas kluba vadībā, bija arī Latvijas Ziemas sporta savienības daiļslidošanas tiesnesis. 1931. gadā viņš privātā kārtā iedibināja ceļojošo balvu daiļslidošanā — meistarsacīkšu uzvarētājam obligātajās figūrās.

Kopš 1923. gadā Rīgā Ķeizardārzā regulāri notika Latvijas medību sporta piederumu un suņu izstādes, kuru aktīvs dalībnieks bija arī Blaus. Viņš kopā ar citiem LMB biedriem 1926. gadā izveidoja medību suņu audzēšanas nodaļu (Blaus specializējās angļu sugas putnusuņu audzēšanā un bieži piedalījās putnusuņu lauku sacīkstēs). 1931. gadā viņš izveidoja medību suņu audzētavu savā lauku īpašumā, kādreizēja Kauguru muižā — „Ķiguļu” mājās.

No 1927. līdz 1938. gadam Haralds Blaus strādāja par būvkonstrukciju mācības skolotāju Rīgas Valsts tehnikumā un darbojās kā praktizējošs arhitekts.

1935. gadā izdeva savu grāmatu “Šaušanas māksla ar skrošu bisi”, kurā bija apkopojis savu pieredzi un zināšanas gan medībās, gan stenda šaušanā.[3] Grāmata ir atkārtoti izdota 2016. gadā.

2. Pasaules kara sākumā viņa dzīvesbiedrei Elzai (dzim. Grīnberga, 1894. g.), kura strādāja Rumānijas sūtniecībā, izdevās iegūt atļauju izbraukšanai uz Trešo reihu. Ar tuberkulozi saslimušais H. Blaus ar ģimeni — māti Liliju Blauu, sievu Elzu un bērniem — dēlu Haraldu (dz. 1927. g.) un meitu Ritu Zigrīdu (dz. 1928. g.) atstāja Latviju. Miris 1945. gada 4. jūnijā Augsburgā.[4]

Sasniegumi sportā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi viņa vārds presē saistībā ar sasniegumiem sportā minēts 1907. gada 21. janvārī Rīgas sporta biedrības ”Kaiserwald” sarīkotajās slidošanas sacīkstēs. Laikraksts Rigasche Zeitung ('Rīgas avīze') Sporta pielikumā rakstīja, ka “H. Blaus kungs uzskatāms par labu slidotāju...”.[5] 1912. gada ziemā viņš kļuva par Baltijas provinču meistaru daiļslidošanā (vēlāk — trīskārtējs Latvijas meistars).

1910. gadā sāka piedalīties šaušanas sacīkstēs.[6]

1911. gadā pirmsolimpiādes pārbaudes sacensības Pēterburgā 50 dalībnieku konkurencē šaušanā pa māla baložiem uzvarēja Haralds Blaus un iekļuva to to aptuveni 40 Baltijas guberņu sportistu vidū, kas tika iekļauti Krievijas vienībā V Olimpiskajās spēlēs (Krievijas impērijas šāvēju izlasē vēl no Vidzemes bija rīdzinieki no Āgenskalna Strēlnieku biedrības Leons Suitiņš, Valters Bodnieks, Pauls Līts (Lieth), Boriss Pertels un leitnants Dāvids Veiss). Olimpisko spēļu pieteikuma anketā, kura aizpildījis kāds no Krievijas impērijas Olimpiskās komitejas atbildīgajiem darbiniekiem 1912. gada 29. maijā, nepareizi ierakstīts gan Haralda Blaua vārds, gan viņa dzimšanas datums: „Russi. Harry Blau, 24. Decembre. Liflande” (šīs anketas neprecizitātes vēl arvien saglabājušās dažādos drukātos izdevumos un interneta mājaslapās).[7]

V vasaras Olimpiskās spēles Stokholmā: Zviedrijas kroņprinča golfa kluba zālājos, kas bija pārtapuši par šāvēju stadionu, baltmelnā tērptais[8] 27 gadus vecais Blaus trīs dienas sacentās ar 11 valstu 61 labāko šāvēju. Haralds Blaus startēja šaušanā uz skrejošo briedi, 34 dalībnieku konkurencē ar 29 punktiem iegūstot 20. vietu[9], un pēc tam māla baložu šaušanā. Ar 91 punktu (no 100 iespējamiem) Haralds Blaus izcīnīja bronzas medaļu māla baložu šaušanā, piekāpjoties tikai Džeimam Grēmam (ASV, 96 p.) un Alfrēdam Geldelam (Vācijas impērija, 94 p.). Haralda Blaua bronza bija pirmā medaļa stenda šaušanā ne tikai cariskās Krievijas sportā, bet arī tās pēcteču — padomju Krievijas, Padomju Savienības un Latvijas Republikas vēsturē.

1924. gadā uz VIII vasaras Olimpiskajās spēlēm Parīzē Haralds Blaus "organizatorisku iemeslu dēļ" sūtīts netika, kaut bija labā sportiskā formā. Toties 1926. gada Latvijas valsts pirmajās meistarsacīkstēs daiļslidošanā H. Blaus (I RRB) izcīnīja pārliecinošu uzvaru, kļūstot par Latvijas čempionu.

Gandrīz visu starpkaru periodu viņš bija Latvijas valsts vienības dalībnieks šaušanā — deviņkārtējs Latvijas meistars, — sasniedza daudzus Latvijas rekordus dažādās šaušanas disciplīnās. Trīsdesmitajos gados viņu jau dēvēja par "vecmeistaru".[10] 1933. gadā valsts 15. gadadienas svētkos ar nozīmi “Par nopelniem” apbalvoto vidū kā vienīgais divu sporta veidu pārstāvis tika nominēts daiļslidotājs un stenda šāvējs Haralds Blaus.[11]

Izcelsme un ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa tēvs Kārlis Blaus (1853—1906) bija Tērbatas universitātes absolvents, viens no vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia dibinātājiem, Liezeres draudzes ārsts. Māte — vācbaltiete Marija Emīlija Sofija Blaus, dzimusi Reissnere.

Tēva brāļi:

Andrejs Blaus (1847—?) beidzis Tērbatas universitātes politekonomijas nodaļu, bijis ierēdnis Krievijas domēnu ministrijā, no 1889. gada finanšu ministrijā, valsts rūpniecības nodokļu revidents.

Augusts Blaus (1863—1920) Tērbatas universitātē izmācījās par ārstu un strādāja par dzelzceļa un skolu ārstu Ventspilī, vadīja vietējo šaha biedrību, bija pilsētas galva (1901—1904).

Haralds Blaus pats sevi uzdeva par latvieti vai vācbaltieti, atkarībā no situācijas. Izceļojot no Latvijas Otrā pasaules kara sākumā, uzdeva sevi par vācieti.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gadā pie nama Baložu ielā 14, kur Haralds Blaus dzīvojis no 1932. līdz 1939. gadam, atklāta piemiņas plāksne[12].

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rita Apine. Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļas students Haralds Blaus — pirmais latvietis — olimpisko spēļu medaļas ieguvējs Latvijas sporta vēsturē (Harald Blaus — the First Olympic Medallist of Latvia). // Latvijas Universitātes raksti. 2008. 716. sēj., 182.—187. lpp.
  • Čika V., Gubiņš G. Latvijas sporta vēsture. 1918—1944. — Amerikas Latviešu Apvienības Fiziskas audzināšanas un sporta birojs: Zviedrija, 1970.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Liezēres ev. lut. vācu draudzes dzimušo reģistrs — 1885.
  2. 2,0 2,1 LVVA, 6912. f., 1. apr., 764. l., 5. lp.
  3. Blaus H. Šaušanas māksla ar skrošu bisi. — Jānis Kukurs: Rīga, 1935.
  4. Deutsch-baltisches Gedenkbuch. Unsere Toten der Jahre 1939—1947. D.: 1991, S. 45.
  5. Nachrichten aus dem Sportleben. Beilage zur “Rigaschen Zeitung” Sport, Januar, 1907, 27., S. 31.
  6. Čika V., Šmits A. Zelts, sudrabs, bronza. — Grāmatu Draugs: ASV, 1963., 36. lpp.
  7. Rita Apine. Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļas students Haralds Blaus — pirmais latvietis — olimpisko spēļu medaļas ieguvējs Latvijas sporta vēsturē (Harald Blaus — the First Olympic Medallist of Latvia). // Latvijas Universitātes raksti. 2008. 716. sēj., 183. lpp.
  8. Krievijas impērijas olimpiešu parādes formas tērps bija melnas bikses, balts virssvārcis jeb krekls, galvā viegla salmu cepure ar trīskrāsu lentu impērijas karoga krāsās.
  9. Čika V., Šmits A. Zelts, sudrabs, bronza. — Grāmatu Draugs: ASV, 1963., 35. lpp.
  10. Mednieks un Makšķernieks, Nr. 8, 1936, 301.—305. lpp.
  11. Latvijas Ziemas sporta savienības Valdes sēžu protokoli. Protokols Nr. 56, 15.11.1933.
  12. Pirmajam Latvijas olimpiskajam medaļniekam Blauam atklās piemiņas plāksni

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]