Benediktīniešu ordenis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Montekasīno abatija mūsdienās

Svētā Benedikta ordenis (latīņu: Ordo Sancti Benedicti; saīsinājums: OSB) — senākais katoļu mūku ordenis, dibināts VI gs. Devīze: "Lūdzies un strādā" (latīņu: Ora et labora).

2004. gadā benediktiešu ordenis apvienoja 7798 mūkus, t. sk. 4344 priesterus, 344 klosterus, 21 kongregāciju un 6 neatkarīgus klosterus. Organizāciju vada uz 8 gadiem ievēlēts virsabats, kurš pārstāv benediktiešus pie Svētā Krēsla, taču kuram nav tiesību atcelt un iecelt klosteru vadītājus.

Ordeņa darbības pamatvirzieni ir lūgšanas, zinātne, māksla un evaņģelizācija (misionārisms).

Svētais Benedikts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sv. Benedikts no Nursijas (lat. Sanctus Benedictus de Nursia; ap 480–547), benediktiešu ordeņa dibinātājs, uzsāka eremīta (vientuļnieka) dzīvi Apenīnu kalnu klints alā pie Subiako. Kad Benedikta uzturēšanās vieta kļūst zināma, pie viņa sāk plūst ļaudis, lūdzot padomus un mierinājumu. Ap 529. gadu kopiena pārcēlās uz ostgotu nesen nopostīto Montekasīno (it. Monte Cassino; aptuveni 130 km uz dienvidaustrumiem no Romas), kur sagrāva Apolona templi, tā vietā nodibinot klosteri. Te sv. Benedikts sarakstīja pirmo regulu,[1] t.i., mūku kopienas dzīvesveida reglamentu (statūtus).

Ap 577. gadu klosteri nopostīja langobardi, savukārt dzīvi palikušie mūki izklīda pa visu Eiropu, dibinot jaunas kopienas. Pāvests Gregors Lielais nosūtīja 40 benediktiešu mūkus uz Angliju. Tie lika pamatus Vestminsteres, Kenterberijas un Jorkas bīskapijām.

Tā kā sv. Benedikta regula neparedzēja centralizētu struktūru, kas apvienotu vienā sistēmā klosteru un kopienu grupas, līdz IX gs. klosteri, kas dzīvoja saskaņā ar šo regulu, bija autonomi. X–XI gs. ordenis piedzīvoja būtiskas iekšējās reformas: izveidojās klosteru kongregācijas, atšķēlās, izveidojot jaunus ordeņus, cistercieši un kamaldulieši, īstenota t.s. Klinī (fr. Cluny) reforma (kas pārreglamentēja mūku dzīvi kopienās).

1893. gadā pāvests Leo XIII visus benediktiešu klosterus un kongregācijas apvienoja t.s. Benediktiešu konfederācijā.

Ieguldījums kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abate Hildegarde no Bingenas mūkiem pieraksta mistisku vīziju

Benediktiešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis Baznīcai vairāk nekā 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktiešu mūku pārrakstītās grāmatas. Mūku darbs ir sekmējis arī Eiropas saimniecisko attīstību.

Benediktiešu klosteros tika izveidotas plašas bibliotēkas, kur pēc m.ē. pirmajos gadsimtos ilgušā antīkā kultūras mantojuma iznīcināšanas tika apkopoti saglabājušies antīkās literatūras manuskripti. Bez tam līdz pat dominikāņu ordeņa izveidošanai benediktieši nodrošināja tās pieticīgās izglītības iespējas, kādas Eiropā pastāvēja viduslaikos: benediktiešu klosteros pārrakstīja manuskriptus, rakstīja hronikas, apmācīja jauniešus. Pie klosteriem tika veidoti amatnieku tirgi, slimnīcas.

Liķieris Benedictine[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzēriena recepti 1510. gadā izveidoja Fekamas (Fecamp) klostera mūks Bernardo Vinčelli. Sākotnēji liķieris tika lietots kā zāles pret malāriju. 1863. gadā senā recepte tika atkal atrasta klostera bibliotēkā, un drīz vien tika atsākta liķiera ražošana. Dzēriens satur kadiķi, mirres, krustnagliņas, kardamonu, kanēli, vaniļu, tēju, medu un citas sastāvdaļas. Labi sabalansēts, ar sarežģītu struktūru, un baudītājs var labi sajust daudzo sastāvdaļu nianses, īpaši vaniļas akcentu pēcgaršā. Uz katras īsta benediktīna pudeles ir abreviatūra D.O.M. (Deo Optimo Maximo — Dievam vislabākajam visdiženākajam) un sarkana vaska zīmogs.

Eiropas kultūrā ievērojamākie benediktīnieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Beda Cienījamais (angl. The Venerable Bede, ap 673–735), viens no pirmajiem Lielbritānijas hronistiem, sarakstījis "Anglijas tautas baznīcas vēsturi" (lat. Historia ecclesiastica gentis Anglorum).
  • Alkuins (lat. Alcuinus; ap 735–804), dēvēts arī par "Horaciju Flaku", viens no pirmajiem viduslaiku Eiropas intelektuāļiem, viens no t.s. Karolingu renesanses aizsācējiem, izveidojis Āhenē (Aachen) pirmo laicīgo skolu, t.s. Akadēmiju.
  • Damiāni Petrs (1006–1072)
  • sv. Anselms no Kenterberijas (lat. Anselmus; angl. Anselm of Canterbury, 1033–1109) — filozofs, racionālists, viens no sholastikas pamatlicējiem.
  • Floriāns Treflers (Floriano Treflero) — XVI gs. uzrakstījis pirmo bibliotēku kataloga veidošanas teorijai veltīto zinātnisko darbu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]