Pēteris Damiāns

Pēteris Damiāns (latīņu: Petrus Damianus vai Petrus de Honestis; arī Pietro Damiani, Pier Damiani; ap 1006. gadu—1072. gada 21./22. februāris) bija benediktiešu mūks, filozofs, teologs, eremīts, Baznīcas reformators, svētais.

Aktīvs sava laika Baznīcas iekšējo reformu veicinātājs, rakstos un disputos aktīvi uzstājās pret nolaidību, pret simoniju. Baudīja Sv. Romas impērijas imperatora Henriha III aizgādniecību. Tika ievēlēts par kardinālbīskapu, aktīvi aizstāvēja Baznīcas dominanti pār valsti. Reformēja benediktiešu ordeņa dzīvesveidu, ieviešot striktāku askēzi (t.s. kamaldoliešu kustība).

Biogrāfija

Dzimis 1006. vai 1007. gadā Ravennā (Ravenna) paputējušu muižnieku ģimenē. Agrā bērnībā kļuvis par bāreni. Audzis un skolojies pie vecākā brāļa, kurš bijis arhipriesteris (bīskapa palīgs, vecākais priesteris).

Pēc studijām Ravennā, Faencā un Parmā (Parma) 19 gadu vecumā ieguvis tiesības strādāt par skolotāju. Ap 1035. gadu kļuvis par eremītu un apmeties uz dzīvi Fonteavelanā, Apenīnu kalnos.

Ap 1040. gadu bija ieguvis ticības brāļu vidū tādu autoritāti, ka tika ievēlēts par Tā Kunga svētā krusta klostera ekonomu, bet ap 1043. gadu par abatu. Būdams t.s. Klinī kustības piekritējs, aktīvi pilnveidoja kopienas dzīvi, pārbūvējot klosteri, dibinot filiāles, izveidoja plašu bibliotēku, īstenoja aktīvu teorētisko darbību, popularizēdams iekšējo reformu nepieciešamību, aktīvi aicināja likvidēt simoniju.

1057. gadā tika iecelts par Ostijas kardinālbīskapu. Aktīvi kā pāvestu sūtnis pildīja diplomātiskas misijas, risinot strīdus un samierinot dažādos ideoloģiskos strāvojumus Baznīcā. Aktīvi iestājās par laicīgo monarhu pakļautību Baznīcai, pret Romas kūrijas patvaļu, izslēdzot no Baznīcas pārāk brīvdomīgus garīdzniekus utt.

Piederēja tam teologu strāvojumam, kuri izskatīja, ka pēc Kristus cilvēcei jebkuras problēmas risināšanai pietiek tikai ar Dievišķo atklāsmi. Postulēja ticības prioritāti pār saprātu: filozofija esot tikai ticības kalpone. Sarakstījis 7 traktātus (ievērojamākais teoloģiski filozofiskais apcerējums Epist. de Dei omnipotentia), 53 sprediķus, ap 240 poēzijas sacerējumus (lūgsnas, himnas utt.), aptuveni 180 politiskas vēstules.

Miris 1072. gadā, atgriežoties no diplomātiskas misijas Ravennā, apglabāts Faencas katedrālē.

1828. gadā pāvests Leo XII izsludināja viņu par "Baznīcas doktoru" (doctor angl. Doctor of the Church) jeb skolotāju, bet kā tā piemiņas diena tika noteikts 23. februāris.

Literatūra un avoti

Latviešu konversācijas vārdnīca. III sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4500. sleja.
Boswell John. Christianity, Social Tolerance, and Homosexuality. - Chicago, 1980
Pierre J. Payer. Book of Gomorrah: An Eleventh-Century Treatise against Clerical Homosexual Practices. - Waterloo, Ontario: Wilfrid Laurier University Press, 1962

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.