Berlīnes krīze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
ASV un PSRS tanku pretstāve

Berlīnes krīze apzīmē PSRS un Rietumvalstu konfliktu 1961. gada jūnijā-novembrī par Rietumberlīnes kontroli. To izraisīja PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova atkārtotās prasības izbeigt ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas pārvaldi Rietumberlīnē.

Jau ar 1948.-1949. gada Berlīnes blokādi PSRS bija centusies izbeigt Rietumvalstu okupācijas spēku klātbūtni Rietumberlīnē, un pilnīgu šīs pilsētas daļas iekļaušanu jaunajā VDR. Nostabilizējoties padomju režīmiem Austrumu bloka valstīs, pastiprinājās iedzīvotāju bēgšana uz rietumiem. Līdz 1953. gadam robeža starp Rietumvāciju un Austrumvāciju bija viegli šķērsojama, taču vēlāk to slēdza, uzbūvējot robežu nožogojumus. Rietumberlīnes robežu kontroli PSRS 1955. gadā nodeva VDR robežsargiem, taču Rietumvalstis neatzina VDR leģitimitāti un ignorēja robežsargus. Līdz 1961. gadam, kad sāka celt Berlīnes mūri, 4,9 miljoni austrumvāciešu, jeb 20% VDR iedzīvotāju, bija aizbēguši uz VFR. Situāciju sarežģīja tas, ka okupācijas varas ar Vāciju joprojām nebija noslēgušas miera līgumu. Miera līguma noslēgšanai traucēja arī VFR kanclera Konrāda Adenauera nostāja, kurš uzskatīja VDR par nelikumīgu padomju okupācijas varas veidojumu, un neatzina jauno Vācijas-Polijas robežu.

1958. gada novembrī PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs pieprasīja Rietumiem sešu mēnešu laikā pamest Rietumberlīni, lai pēc tam pārveidotu Berlīni par demilitarizētu pilsētu. Viņš piedraudēja VDR kontrolē nodot satiksmes ceļus un robežpārejas Rietumberlīnē, kuras kopš Otrā pasaules kara beigām kontrolēja padomju okupācijas karaspēks. Rietumvalstis šo ultimātu noraidīja, uzstājot uz savām tiesībām brīvi pārvietoties pa visu Berlīni. 1959. gada maijā notika visu četru okupācijas valstu ārlietu ministru konference, kurā neizdevās panākt vienošanos Berlīnes jautājumā. Septembrī Hruščovs apmeklēja ASV. Prezidents Dvaits Eizenhauers sarunās piekrita, ka Berlīnes okupācijas režīms nevar turpināties bezgalīgi, un ka situāciju nepieciešams atrisināt mierīgā ceļā. Hruščovs uzsvēra, ka demilitarizēta Berlīne nevarētu būt drauds ASV drošībai un ka PSRS beidzot vēlas noslēgt miera līgumu ar Vāciju. 1960. gada maijā bija paredzēta nākamā ASV un PSRS vadītāju tikšanās, taču tā nenotika 1. maijā virs PSRS notriektās U-2 izlūklidmašīnas skandāla dēļ.[1]

1960. gada 17. oktobrī PSRS saņēma ziņu, ka VDR valdība plāno slēgt piekļuvi Rietumberlīnei. Drīz sekoja VDR lūgums pēc ekonomiskās palīdzības, jo gaidāmā attiecību pasliktināšanās ar VFR smagi ietekmētu VDR ekonomiku. 30. novembrī notika Hruščova un Valtera Ulbrihta tikšanās, kurā Hruščovs solīja, ka palīdzēs izstumt Rietumvalstis no Berlīnes bez kara sākšanas.[2]

1961. gada 6. janvārī Hruščovs paziņoja, ka Rietumvalstīm jāizbeidz Rietumberlīnes okupācija. 20. janvārī amatā stājās jaunais ASV prezidents Džons Kenedijs. 4. jūnijā abi lielvaru vadītāji tikās Vīnē, kur agresīvi noskaņotais Hruščovs paziņoja, ka ir gatavs parakstīt atsevišķu miera līgumu ar VDR. Tas izbeigtu visas Potsdamas vienošanās par okupācijas spēku tiesībām Vācijā un Rietumberlīnē, tai skaita zemes un gaisa koridoriem. Rietumvalstis norādīja, ka šāds miera līgums nekādā veidā neizbeigtu viņu tiesības Vācijā, tai skaitā, brīvu piekļuvi Berlīnei. Augusta sākumā Hruščovs savās runās jau draudēja ar atomkaru, ja Berlīnes situāciju neizdosies atrisināt. Šajā laikā gandrīz 2000 austrumvāciešu dienā bēga uz Rietumberlīni.

1961. gada sākumā sāka pieaugt bēgļu skaits, kas no VDR bēga uz Rietumberlīni pa brīvi šķērsojamo robežu. 12. augustā VDR izbeidza brīvo kustību starp Rietumberlīni un Austrumberlīni, sākot Berlīnes mūra celtniecību, kas pilnībā izolēja Rietumberlīni. 18. augustā Rietumberlīnē ieradās ASV armijas papildspēki. Austrumvācu robežsargi sāka traucēt rietumu diplomātu un militārpersonu kustību pāri okupācijas zonu robežai, ko pēc līguma varēja darīt tikai PSRS militārpersonas. 1961. gada 22. oktobrī ASV pārstāvniecības vadītājs Alans Laitners (E. Allan Lightner, Jr.) devās uz teātra izrādi Austrumberlīnē, taču robežsargi viņa automašīnai neļāva šķērsot robežu kontrolpunktā "Čārlijs". Nākamajā dienā, lai pārbaudītu VDR robežsargu uzvedību, ASV diplomāts devās uz Austrumberlīni. Kad robežsargi viņam pieprasīja uzrādīt dokumentus, iejaucās ASV militārā policija, kas diplomātu netraucēti pavadīja uz Austrumberlīni. Turpmākajā dienās šādas robežas šķērsošanas atkārtojās vairākas reizes. 24. oktobrī 26 automašīnas ignorēja VDR robežsargu mēģinājumus veikt pasu kontroli, un ASV kareivju pavadībā iebrauca Austrumberlīnē. Šo drošības konvoju atbalstīja pie kontrolpunkta izvietotie ASV tanki.[1] 27. oktobrī PSRS karaspēks pie kontrolpunkta "Čārlijs" izvietoja desmit tankus, kas tagad atradās tiešā ASV tanku tuvumā. Kara iespēja bija tik tuvu, ka ASV un PSRS beidzot bija spiestas panākt kompromisu. Lai arī Vācijas miera līgums netika noslēgts, ASV atzina Berlīnes mūra pastāvēšanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]