Austrumu bloks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Austrumu bloka izveidošanās līdz 1949. gadam.
Sociālistiskās valstis. Sarkanā krāsā dogmatiski vienpartiju režīmi, oranžā - īsu laiku pastāvējušie pseido-sociālistiskie režīmi vai valdības.

Austrumu bloks bija Aukstā kara laika termins, kuru izmantoja rietumvalstīs, lai apzīmētu PSRS militāri un politiski kontrolētās Austrumeiropas valstis kurās, laikā no 1944. līdz 1949. gadam, tika izveidoti padomju stila režīmi, kas iekšpolitikā un ārpolitikā bija atkarīgi no PSRS. Austumu bloks lielā mērā beidza pastāvēt 1989. gada rudenī, kad krita padomju atpbalstītie režīmi un visās Austrumu bloka valstīs sākās pāreja un kapitālismu un demokrātiju. Jau 1948. gadā ideoloģisku domstarpību dēļ Austrumu bloku pameta Dienvidslāvija, bet sākot ar 1960. gadu arī Albānija.

Austrumu bloku pirmajos pēckara gados veidoja Polijas Tautas Republika, Vācijas Demokrātiskā Republika, Čehoslovākijas Republika, Ungārijas Tautas Republika, Rumānijas Tautas Republika, Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika, Bulgārijas Tautas Republika un Albānijas Tautas Republika. Nosaukums "tautas republika" tika izmantots, lai vismaz nedaudz slēptu faktu, ka valstī izveidots staļinisks režīms. "Tautas republikas" koncepts paredzēja, ka valstī it kā netiek ieviests komunistiskas partijas vienpartijas režīms, bet pastāv "progresīvo" spēku koalīcijas, kuras veido arī dažas mazākas zemnieku, strādnieku un inteliģences partijas. Šis modeli drīz pārņēma arī Ķīnas Tautas Republika un Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, kurās mākslīgi pastāv vairākas partijas. 1960ajos gados vairākās Austrumu bloka valstīs tika pieņemtas jaunas konstitūcijas, kas paziņoja par sociālisma uzvaru valstī, un "tautas republika" valsts nosaukumā tika papildināts vai aizvietots ar vādu "sociālistiskā".

Austrumeiropas Austrumu bloka valstis veidojā tā dēvētās "sociālistiskās nometnes" kodolu un kļuva arī par PSRS izveidotā militārā Varšavas pakta un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes loceklēm.

Ārpus Eiropas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par visstabilākajām sociālisma valstīm uzskatīja Mongolijas Tautas Republiku, kas atradās puskoloniālā atkarībā no PSRS un pēc 1959. gada arī Kubu, kuras sociālistisko režīmu pie varas, prestiža un ietekmes dēļ, finansiāli uzturēja PSRS. Līdz tam, kad 1960. gadā notika publiska Ķīnas-PSRS šķelšanās, arī Ķīnas Tautas Republika bija sociālistiskās nometnes daļa. Korejas Tautas Demokrātiskā Republika pēc Korejas kara beigām ieturēja aizvien neatkarīgāku kursu, cenšoties gūt ekonomiskus labumus gan no Ķinas, gan PSRS. Vjetnamas Sociālistiskā Republika pēc militārās palīdzības saņemšanas no Ķīnas un PSRS Vjetnamas kara laikā, pilnībā pārgāja PSRS nometnē, kas noveda pie īsa Ķīnas-Vjetnamas kara 1979. gadā. Ar PSRS atbalstu Vjetnamai izdevās izveidot no sevis atkarīgu sociālistisko režīmu Laosas Tautas Demokrātiskajā Republikā, kā arī pēc militārā iebrukuma gāzt Ķīnai uzticīgo sarkano khmeru režīmu Demokrātiskajā Kampučijā un izveidot Kampučijas Tautas Republiku.

Ārpus šīm ortodoksāli sociālistiskajām valstīm, laikā starp 1960. un 1990. gadu daudzas Trešās pasaules valstis pasludināja sevi par sociālistiskām valstīm, dažreiz patiesi ideoloģisku iemeslu dēļ, dažreiz tāpēc, lai nodrošinātu valdošajam režīmam militāri-ekonomisku atbalstu no PSRS. Zināmākie ir režīmi Afganistānā, Etiopijā, Mozambikā, Angolā un Nikaragvā.