Austrumu bloks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Austrumu bloka izveidošanās līdz 1949. gadam.
Sociālistiskās valstis. Sarkanā krāsā dogmatiski vienpartiju režīmi, oranžā - īsu laiku pastāvējušie pseido-sociālistiskie režīmi.

Austrumu bloks bija Aukstā kara laika termins, kuru izmantoja rietumvalstīs, lai apzīmētu PSRS militāri un politiski kontrolētās Austrumeiropas valstis kurās no 1944. līdz 1949. gadam izveidoja padomju stila režīmi, kas iekšpolitikā un ārpolitikā bija atkarīgi no PSRS. Jau 1948. gadā ideoloģisku domstarpību dēļ Austrumu bloku pameta Dienvidslāvija, bet sākot ar 1960. gadu arī Albānija. Austrumu bloks sabruka 1989. gada rudenī, kad krita padomju atbalstītie režīmi Austrumeiropā, un sākās pāreja uz kapitālismu un demokrātiju.

Austrumu bloku pirmajos pēckara gados veidoja Polijas Tautas Republika, Vācijas Demokrātiskā Republika, Čehoslovākijas Republika, Ungārijas Tautas Republika, Rumānijas Tautas Republika, Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika, Bulgārijas Tautas Republika un Albānijas Tautas Republika. Nosaukumu "tautas republika" izmantoja, lai vismaz nedaudz slēptu faktu, ka valstī izveidots staļinisks režīms. "Tautas republikas" koncepts paredzēja, ka valstī it kā netiek ieviests komunistisks vienpartijas režīms, bet pastāv "progresīvo" spēku koalīcijas, kurās piedalās arī dažas mazākas zemnieku, strādnieku un inteliģences partijas. Šo modeli drīz pārņēma arī Ķīnas Tautas Republika un Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, kurās joprojām mākslīgi pastāv vairākas partijas. 1960. gados vairākās Austrumu bloka valstīs pieņēma jaunas konstitūcijas, kas paziņoja par sociālisma uzvaru valstī, un "tautas republika" valsts nosaukumā papildināja vai aizvietoja ar vārdu "sociālistiskā".

Austrumeiropas Austrumu bloka valstis veidoja tā dēvētās "sociālistiskās nometnes" kodolu un kļuva arī par PSRS izveidotā militārā Varšavas pakta un Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes loceklēm.

Ārpus Eiropas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par visstabilākajām sociālisma valstīm uzskatīja Mongolijas Tautas Republiku, kas atradās puskoloniālā atkarībā no PSRS, un pēc 1959. gada arī Kubu, kuras sociālistisko režīmu pie varas, prestiža un ietekmes dēļ, finansiāli uzturēja PSRS. Līdz tam, kad 1960. gadā notika publiska Ķīnas-PSRS šķelšanās, arī Ķīnas Tautas Republika bija padomju kontrolētās pasaules daļa. Korejas Tautas Demokrātiskā Republika pēc Korejas kara centās ievērot neitrālu kursu starp Ķīnu un PSRS, saņemot ekonomisku atbalstu no abām lielvalstīm. Vjetnamas Sociālistiskā Republika pēc militārās palīdzības saņemšanas no Ķīnas un PSRS Vjetnamas kara laikā, pilnībā pārgāja PSRS nometnē, kas noveda pie īsa Ķīnas-Vjetnamas kara 1979. gadā. Ar PSRS atbalstu Vjetnamai izdevās izveidot no sevis atkarīgu sociālistisko režīmu Laosas Tautas Demokrātiskajā Republikā, kā arī pēc militārā iebrukuma gāzt Ķīnai uzticīgo sarkano khmeru režīmu Demokrātiskajā Kampučijā un izveidot Kampučijas Tautas Republiku.

Ārpus šīm ortodoksāli sociālistiskajām valstīm, laikā starp 1960. un 1990. gadu daudzas Trešās pasaules valstis pasludināja sevi par sociālistiskām, dažreiz patiesi ideoloģisku iemeslu dēļ, dažreiz tāpēc, lai nodrošinātu valdošajam režīmam militāri-ekonomisku atbalstu no PSRS. Izveidojās neformāla Padomju impērija. Kā ideoloģiski tīrākie un ilgstošākie Austrumu bloka atbalstītie režīmi pastāvēja Angolā, Kampučijā, Etiopijā, Ginejā-Bisavā, Beninā, Kaboverdē, Madagaskarā, Mozambikā, Nikaragvā, Dienvidjemenā, Kongo Republikā.