Ektors Berliozs dzimis 1803. gada 11. decembrī ārsta Luī Berlioza un viņa sievas ģimenē mazā pilsētiņā Lekotsentandrē, kas atrodas pie Savojas Alpiem, starp Lionu un Grenobli. Divpadsmit gadu vecumā Ektors Berliozs izlasīja liroepikas darbu “Eneīda”, spēlēja flautu un komponēja savus pirmos mūzikas darbus.[1]
1821. gadā, 17 gadu vecumā, viņš Parīzē sāka studēt medicīnu. Parīzes konservatorijas bibliotēkā iepazīstoties ar Kristofa Vilibalda Gluka operu partitūrām, Ektors Berliozs nolēma turpināt studijas Parīzes konservatorijā. 1830. gadā viņš ieguva Romas prēmiju par kantātes “Sardanapals” komponēšanu. Līdz tam viņš jau bija radījis vairākus operas “Fausts” skatus, kas vēlāk, 1845. gadā, tika iekļauti operā “Fausta pazudināšana”, kā arī vēlāk slaveno darbu “Fantastiskā simfonija” (Symphonie fantastique). Līdz 1832. gadam Ektors Berliozs dzīvoja Romā, Pāvesta valstī, kur komponēja skaņdarbu “Lelio jeb Atgriešanās dzīvē”, kas ir kā “Fantastiskās simfonijas” turpinājums, bet tad atgriezās Parīzē.
1833. gadā Ektors Berliozs apprecējās ar Heriotu Smitsoni, kas bija viņa mūza jau iepriekš, komponējot “Fantastisko simfoniju”.
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ektors Berliozs.
