Eižens Bertolts Frīdrihs Brehts (vācu: Eugen Bertolt Friedrich Brecht; 1898. gada 10. februāris—1956. gada 14. augusts) bija vācu dramaturgs, režisors, teātra teorētiķis, prozaiķis un dzejnieks, kurš izstrādājis un ieviesis praksē episkā teātra koncepciju. Pilnajā vārdā Eižens Bertolts Frīdrihs Brehts, dzimis Bavārijas pilsētā Augsburgā. Tēvs — turīgs papīra rūpnīcas īpašnieks. Māte bijusi viņam garīgi vistuvākais cilvēks. Pateicoties viņas reliģiskajai audzināšanai, Brehts labi pārzina Bībeli un savā mākslā nereti izmanto morāli didaktiskus motīvus. Ar tēvu attiecības nav tik labas. Kad viņš paziņo, ka kļūs par literātu, ģimeni liedz finansiālo atbalstu. 1917. gadā Brehts absolvē Bavārijas Karalisko reālģimnāziju un pēc vecāku gribas Minhenes Universitātē sāk studēt medicīnu un dabaszinātnes.
Brehta sadarbība ar teātri sākas 1919. gadā, kad viņš Minhenes Kamerteātra dramaturgam Lionam Feihtvangeram iesniedz savu lugu „Spartaks”. Viņš šo lugu novērtē atzinīgi, un pēc pārstrādāšanas ar nosaukumu „Bungas naktī” to iestudē režisors Oto Falkenbergs. Izrādes scenogrāfs ir Kaspars Nēers, kurš vēlāk veido dekorācijas lielākajai daļai Brehta iestudējumu. Uzvedums strauji padara Brehtu slavenu, un jau pēc 2 mēnešiem viņam piešķir Vācijas augstāko literāro apbalvojumu — Kleista prēmiju. Tad arī Brehts pieņem savu pseidonīmu. Šai laikā viņš draudzējas ar L. Feihtvangeru, kas ir 14 gadus vecāks un ko Brehts dēvē par savu skolotāju.
Brehts miris no sirdstriekas 1956. gada 14. augustā. Viņa dibinātais „Berlīnes ansamblis” turpina darbu, sekojot visiem viņa principiem. Lai gan Brehta politiskie uzskati rada neviennozīmīgu attieksmi gan viņa dzīves laikā, gan vēlāk, tomēr teātra teorijai un praksei ir nepārvērtējama nozīme 20. gadsimta režijas attīstībā. Par netiešiem Brehta skolniekiem sevi atzinuši Pīters Bruks un Džordžo Strēlers.
Dzejnieka Franka Vēdekinda un arī kara lazaretes iespaidā Brehts uzraksta lugas „Bāls” 1918 un „Bungas naktī” (1919), kā arī garo dzejoli „Leģenda par mirušo kareivi” (1918). 20. un 30. gadu mijā tapušas lugas „Lidojums pār okeānu” (1929), „Bādenes mācību luga” (1929), „Pasākums” (1930), „Horācijs un Kuriācijs” (1934), „Māte” (1932). Dānijā no 1933. gada saraksta pretnacistiskas lugas „Smailgalvji un Apaļgalvji” (1933), „Karāras kundzes šautenes” (1937), „Trešās impērijas bailes un posts” (1938) un dzejas krājumu „Dziesmas, dzejoļi, kori” (1934), „Svedborgas dzejoļi” (1939). No 1941. līdz 1947. gadam ASV top lugas „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1941), „Šveiks Otrajā pasaules karā” (1942), „Kaukāziešu krīta aplīs” (1945) un „Komūnas dienas” (1949). No 1949. līdz 1953. gadam darbi „Berlīnes ansamblim” — iestudējumi „Audzinātājs” (1950), „Kaķu grāvis” (1953), „Ziemas kauja” (1955).
- par izejmateriālu izmantoti citu autoru darbi;
- dominē sociālās un politiskās tēmas;
- mērķis ir atklāt, kā cilvēka rīcību ietekmē sabiedrībā valdošie sociālie likumi;
- tēla individualitāti primāri nosaka viņa sociālā situācija;
- lugu struktūru veido savstarpēji saistītu, bet tajā pašā laikā arī suverēni uztveramu epizožu virkne, kas papildināta ar darbību analizējošiem songiem;
- lielākā daļa lugu tapušas sadarbībā ar pastāvīgiem literāriem līdzstrādniekiem, kā L. Feihtvangeru, E. Hauptmani, R. Berlavu, M. Štefinu un citiem.
.png){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bertolts Brehts.
