Bertolts Brehts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Brehta piemineklis Berlīnē.

Bertolts Brehts (1898. gada 10. februāris1956. gada 14. augusts) ir vācu dramaturgs, režisors, teātra teorētiķis, prozaiķis un dzejnieks, kurš izstrādājis un ieviesis praksē episkā teātra koncepciju. Pilnajā vārdā Eižens Bertolts Fridrihs Brehts dzimis Bavārijas pilsētā Augsburgā. Tēvs turīgs papīra rūpnīcas īpašnieks. Bet māte bijusi viņa garīgi vistuvākais cilvēks. Pateicoties viņas reliģiozajai audzināšanai, Brehts labi pārzina Bībeli un savā mākslā nereti kultivē morāli didaktiskus motīvus. Ar tēvu attiecības nav tik labas. Kad viņš paziņo, ka kļūs par literātu, ģimeni liedz finansiālo atbalstu. 1917. gadā Brehts absolvē Bavārijas Karalisko reālģimnāziju un pēc vecāku gribas sāk studēt Minhenes Universitātē medicīnu un dabaszinātnes.

Brehta sadarbība ar teātri sākas 1919. gadā, kad viņš Minhenes Kamerteātra dramaturgam Lionam Feihtvangeram iesniedz savu lugu „Spartaks”. Viņš šo lugu novērtē atzinīgi un pēc pārstrādāšanas ar nosaukumu „Bungas naktī” to iestudē režisors Oto Falkenbergs. Izrādes scenogrāfs ir Kaspars Nēers, kurš vēlāk veido dekorācijas lielākajai daļai Brehta iestudējumu. Uzvedums strauji padara Brehtu slavenu un jau pēc 2 mēnešiem viņam piešķir Vācijas augstāko literāro apbalvojumu — Kleista prēmiju. Tad arī Brehts pieņem savu pseidonīmu. Šai laikā viņš draudzējas ar L. Feihtvangeru, kas ir 14 gadus vecāks, ko Brehts dēvē par savu skolotāju.

Brehts miris no sirdstriekas 1956. gada 14. augustā. Viņa dibinātais „Berlīnes ansamblis” turpina darbu, sekojot visiem principiem. Lai gan Brehta politiskie uzskati rada neviennozīmīgu attieksmi gan viņa dzīves laikā, gan vēlāk, tomēr teātra teorijai un praksei ir nepārvērtējama nozīme 20. gadsimta režijas attīstībā. Par Brehta netiešiem skolniekiem sevi atzinuši Pīters Bruks un Džordžo Strēlers.

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franka Vēdekinda, dzejnieka, un arī kara lazaretes iespaidā, Brehts uzraksta lugas „Bāls” 1918 un „Bungas naktī” (1919), kā arī garo dzejoli „Leģenda par mirušo kareivi” (1918). 20. un 30. gadu mijā tapušas lugas "Lidojums pār okeānu” (1929), „Bādenes mācību luga” (1929), „Pasākums” (1930), „Horācijs un Kuriācijs” (1934). „Māte” 1932. Dānijā no 1933. gada saraksta antinacistiskas lugas „Smailgalvji un Apaļgalvji” (1933), „Karāras kundzes šautenes” (1937), „Trešās impērijas bailes un posts” (1938) un dzejas krājums „Dziesmas, dzejoļi, kori” (1934), „Svedborgas dzejoļi” (1939). No 1941. līdz 1947. gadam ASV top lugas „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1941), „Šveiks Otrajā pasaules karā” (1942), „Kaukāza krīta aplī” (1945) un „Komūnas dienas” (1949). No 1949. līdz 1953. gadam darbi „Berlīnes ansamblim” — iestudējumi „Audzinātājs” (1950), „Kaķu grāvis” (1953), „Ziemas kauja” (1955).

Pazīmes, kas apvieno visas Brehta lugas:[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1) kā izejmateriāls izmantoti citu autoru darbi;
2) dominējošās ir sociālās un politiskās tēmas;
3) mērķis ir atklāt, kā cilvēka rīcību ietekmē sabiedrībā valdošie sociālie likumi;
4) tēla individualitāti primāri nosaka viņa sociālā situācija;
5) lugu struktūru veido savstarpēji saistītu, bet tajā pat laikā arī suverēni uztveramu epizožu virkne, kas papildināta ar darbību analizējošiem songiem;
6) lielākā daļa lugu tapušas sadarbībā ar patstāvīgiem literāriem līdzstrādniekiem kā L. Feihtvangeru, E. Hauptmani, R. Berlavu, M. Štefinu un citiem.