Brazīlijas militārā diktatūra

Brazīlijas militārā diktatūra bija autoritārs militārais režīms, kas valdīja Brazīlijā pēc 1964. gada 31. marta — 1. aprīļa militārā valsts apvērsuma līdz 1985. gada 15. martam, kad par prezidentu kļuva režīma opozīcijas pārstāvis. 1964. gada valsts apvērsumā tika gāzta populistiskā prezidenta Žoao Gularta valdība. Apvērsuma iemesli meklējami dziļā politiskajā nestabilitātē, kas Brazīlijā pastāvēja jau kopš 1945. gada, kad militārā apvērsumā tika izbeigta Vargasa ēra, un ASV valdošajā antikomunismā, kas jebkādu liberālismu Latīņamerikā uzskatīja par drošu ceļu uz komunismu. Diktatūras laikā vismaz 191 režīma politiskais pretinieks tika nogalināts, 243 “pazuda” un daudzi tika fiziski un psiholoģiski spīdzināti, tai skaitā pašreizējā prezidente Dilma Rusefa, taču režīma upuru skaits krietni atpaliek no Čīles, Argentīnas un Urugvajas militāro diktatūru rādītājiem.

Režīma pirmsākumi

Apvērsumu ar slepenu ASV vēstniecības un CIP atbalstu kopīgi organizēja vairāki ietekmīgi politiķi, kas cerēja iegūt varu, un bruņotie spēki, kas vēlējās izbeigt politisko un ekonomisko nestabilitāti valstī. Pēc militārā apvērsuma sākšanās 31. martā prezidents Gularts, nespējot noorganizēt pretošanos, 2. aprīlī bēga uz Urugvaju. Kongress pasludināja prezidenta posteni par brīvu un iecēla pagaidu prezidentu.

Atšķirībā no tradicionālajiem Latīņamerikas valsts apvērsumiem, pie varas nenāca militāra hunta vai vienpersonisks militārais diktators. Apvērsuma īstenotāji vēlējās ar ārkārtas paņēmieniem sakārtot Brazīliju, bet vienlaikus saglabāt demokrātiskās sistēmas pamatelementus. 1964. gada 9. aprīlī tika izsludināts Pirmais Institucionālais akts, kas ievērojami izmainīja 1946. gada konstitūciju. Prezidentam tika piešķirtas tiesības atcelt jebkuru vēlēto vai valsts ierēdni, atlaist civildienesta ierēdņus, kā arī uz 10 gadiem atņemt politiskās tiesības režīma pretiniekiem.

Branko, 1964-67

11. aprīlī par prezidentu uz atlikušo Gularta pilnvaru termiņu Kongress ievēlēja maršalu Umberto Kastelo Branko. Nākamajos mēnešos tika arestēti vairāki tūkstoši politiski neuzticamo, vairākiem simtiem atņemtas politiskās tiesības, tai skaitā bijušajiem prezidentiem Kvadrosam un Kubičekam. Kongress saglabāja tiesības apspriest un papildināt prezidenta iesniegtos likumprojektus, bet ne noraidīt tos.

Režīma iekšienē veidojās pretrunas par diktatūras mērķiem. Branko vēlējās esošās politiskās sistēmas ietvaros veikt virkni radikālu politisko un ekonomisko reformu, pēc kurām nodot varu ievēlētai valdībai, kamēr konservatīvie elementi vēlējās likvidēt demokrātiju un ieviest stingru diktatūras režīmu. Pretrunas sasniedza lūzuma punktu 1965. gada oktobrī, kad lielajās Minasžeraisas un Guanabaras pavalstīs vēlēšanās uzvarēja opozīcijas kandidāti. Režīma konservatīvie elementi draudēja gāzt Branko, ja viņš neatcels šo vēlēšanu rezultātus. Šī krīze iezīmēja iepriekšējās politiskās sistēmas pilnīgas beigas. 27. oktobrī Branko parakstīja Otro Institucionālo aktu, kas izbeidza visu politisko partiju darbību, piešķīra prezidentam ārkārtas pilnvaras un noteica jaunas prezidenta vēlēšanas 1966. gada 3. oktobrī. Valstī tika ieviesta divpartiju sistēma — režīmam lojālā Nacionālās Atjaunošanās Alianse (Aliança Renovadora Nacional, ARENA) un legālā opozīcijas partija Brazīlijas Demokrātiskā Kustība (Movimento Democrático Brasileiro; MDB).

Tā kā MBD atteicās izvirzīt kandidātu 1966. gada prezidenta vēlēšanām, par uzvarētāju automātiski kļuva režīma izvirzītais kandidāts, konservatīvā spārna pārstāvis ģenerālis Kosta e Silva. Branko arī izveidoja komisiju jaunās valsts konstitūcijas izveidošanai. Kongress to apstiprināja 1966. gada decembrī un tā stājās spēkā 1967. gada janvārī. Jaunā konstitūcija paredzēja, ka valsts prezidents un viceprezidents jāievēl no vienas partijas, samazināja prezidenta pilnvaru termiņu no pieciem uz četriem gadiem, ierobežoja Kongresa pilnvaras, kā arī atļāva karatiesām tiesāt nacionālās drošības likumu pārkāpējus. Tika mainīts Brazīlijas oficiālais nosaukums no Brazīlijas Savienotajām Valstīm uz Brazīlijas Federatīvo Republiku. 1967. gada 15. martā beidzās Branko pilnvaru termiņš un viņš atstāja amatu.

Paralēli politiskajām izmaiņām Branko valdība strauji attīstīja ekonomiku, investējot lielos celtniecības projektos. Atšķirībā no iepriekšējām valdībām, kas paļāvās uz valdības budžetu, militārā valdība saņēma aizdevumus no Rietumu bankām un Starptautiskā valūtas fonda.

• 
  Prezidents Branko
• 
  Prezidents Kosta e Silva
• 
  Prezidents Medīsi
• 
  Prezidents Geizels
• 
  Prezidents Figeiredu
• 
  Piemineklis spīdzināšanas upuriem

Kosta e Silva, 1967-69

Jaunais prezidents bija aktīvs 1964. gada valsts apvērsuma dalībnieks un Kara ministrs jaunajā režīmā. Kā režīma partijas ARENA kandidātu viņu 1966. gada 3. oktobrī Kongresa abu palātu kopējā balsojumā ievēlēja par nākamo valsts prezidentu. Viņa valdība pretojās aicinājumiem demokratizēt režīmu un atļaut brīvāku opozīcijas darbību. 1968. gada 13. decembri viņš parakstīja Piekto Institucionālo aktu, kas atlaida valsts Kongresu, pavalstu vēlētos kongresus, atļāva valdībai pieņemt likumus un pastiprināja represijas pret politiskajiem pretiniekiem.

Šajā laikā sākās Brazīlijas brīnums — strauja ekonomiskā izaugsme. 1969. gada 31. augustā strauji pasliktinājās Kosta e Silvas veselība un varu pārņēma militārā hunta, kurā ietilpa armijas, flotes un kara aviācijas vadītāji. 1969. gada 30. oktobrī par jauno valsts prezidentu hunta iecēla ģenerāli Emilju Medīsi.

Medīsi, 1969-74

Šie gadi bija Brazīlijas straujākās ekonomiskās attīstības laiks, IKP izaugsme sasniedza 10%. Tika būvēti Transamazones šoseja, Itaipu aizsprosts, Rio-Niteroi tilts. Arī militārā diktatūra šajos gados bija visrepresīvākā. Lai apspiestu bruņotos kreisos partizānus, plaši tika pielietota režīma pretinieku spīdzināšana un nogalināšana. Tika pastiprināta preses cenzūra, aizliegti vairāki rietumvalstu žurnāli.

1970. gada oktobrī notika pašvaldību, pavalstu un Kongresa vēlēšanas, kurās uzvarēja ARENA. 1971. gadā Medīsi publiskoja Nacionālās Attīstības plānu, kas paredzēja pastiprināt ekonomikas attīstību un vairāk attīstīt Amazones un ziemeļu rajonus. 1973. gadā tika izveidota īpaša elektoru kolēģija, kas 1974. gada janvārī ievēlēja ģenerāli Ernestu Geizelu par jauno prezidentu.

Geizels, 1974-1979

Sākot pildīt prezidenta pienākumus 1974. gada 15. martā, Geizels saskārās ar 1973. gada arābu naftas embargo izraisīto ekonomiskās izaugsmes tempu kritumu. Sāka pieaugt Brazīlijas ārējais parāds. Tā kā kreisie partizāni bija apspiesti Medīsi administrācijas laikā, Geizels izstrādāja un sāka ieviest mērenu demokratizācijas programmu. 1974. gadā tika atjaunotas politiskās tiesības politiķiem, kam tās bija atņemtas 1964. gadā. Opozīcijas MDB 1974. gada novembra vēlēšanās ieguva dažas vietas Senātā un 1976. gada municipālajās vēlēšanās gandrīz sasniedza ARENA rezultātus. 1977. gada aprīli Geizels izmantoja Piektā Institucionālā akta dotās pilnvaras, lai atlaistu Kongresu, ieviestu virkni reformu, izmainītu vēlēšanu kārtību un pagarinātu prezidenta pilnvaru termiņu līdz sešiem gadiem. 1978. gada oktobrī tika izbeigta Piektā Institucionālā akta darbība. Brazīlija nodibināja diplomātiskās attiecības ar komunistisko Ķīnu un sociālistisko Angolu. Pirms amata atstāšanas Geizels atcēla visus režīma pieņemtos ārkārtas likumus.

Figeiredu, 1979-85

Par Geizela pēcteci tika ievēlēts ģenerālis Žoao Figeiredu, kurš bija pēdējais militārās diktatūras prezidents. Viņš turpināja demokratizācijas procesu. 1979. gada 28. augustā tika pieņemts amnestijas likums, kas apžēloja visus politiskos ieslodzītos un noziegumus. Tika izbeigta ARENA darbība un atļauta jaunu politisko partiju veidošanās. 1982. gada brīvajās pašvaldību vēlēšanās opozīcija jau ieguva vienādu rezultātu ar varas partiju.

Šajā laikā Brazīlija saskārās ar nopietnu ekonomisko krīzi, Brazīlijas ārējais parāds sasniedza 90 miljardus dolāru. Krīze 1984. gadā noveda pie ielu demonstrācijām, kurās tika pieprasītas tiešas prezidenta vēlēšanas. Figeiredu uzstāja, ka prezidents ir jāievēl Kongresam, un par nākamo prezidentu tika ievēlēts opozīcijas kandidāts Tankdredo Nevešs, kurš gan nomira vēl pirms stāšanās amatā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Brazīlijas militārā diktatūra.