Populisms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Labējo populistu partijas Eiropas valstu parlamentos 2018. gada jūnijā:
     Labējo populistu partija(-s) ir pārstāvēta(-s) parlamentā
     Labējo populistu partija(-s) darbojas valdībā
     Labējo populistu partiju pārstāv premjerministrs

Populisms (no latīņu: populus — ‘tauta’) ir politiskā pozīcija vai retorikas stils — vēlētājiem tīkami, taču nepiepildāmi solījumi, — kura izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti.

Populisti savā retorikā piedāvā sociāli pievilcīgas idejas, izmantojot demagoģiju. Bieži vien populisma mērķis ir novērst uzmanību no politiskā spēka vai atsevišķa politiķa cīņas par varu. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem vairāki pētnieki populismu izdala kā atsevišķu retorikas stilu, kas tiek izmantots dažādu politisko ideoloģiju retorikā. Bieži tie izdalīts "kreisais" un "labējais" populisms atkarībā no tā, kādiem ideoloģiskiem uzskatiem pieder noteiktais politiskais spēks. Tomēr populisms ir saskatāms arī reliģiskajā fundamentālismā, rasismā un citos sociālos un politiskos uzskatos.

Bieži vien populisti uzstājas kā noteiktas tautas daļas, reģiona, rūpniecības nozares utt. aizstāvji. Populistu retorikā bieži vien tiek izmantoti tādi termini kā "tiešā demokrātija", "cīņa ar korupciju". Šo uzlabojumu ieviešanai tiek piedāvāti ļoti vienkārši risinājumi, kas ir nereāli vai bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kā to izdarīt.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politikas zinātņu doktore Ilze Balcere izanalizējusi 128 no 5. līdz 11. Saeimas vēlēšanām kandidējušo politisko partiju 4000 zīmju programmas un atzinusi, ka vispopulistiskākās bija 6. Saeimas vēlēšanās, kurās 23 kandidējušo partiju programmās vidēji atrasti 17,7% populistiska teksta.[1] Viņasprāt, Latvijas politikā "izteiktas populistiskas iezīmes" bijušas Joahima Zīgerista 1990. gadu beigu Tautas kustībai "Latvijai", Jaunajam laikam tās pirmsākumos un Zatlera Reformu partijai, bet pašlaik "raksturojumam vistuvāk" ir Artusa Kaimiņa partija KPV LV.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Guntars Veidemanis. «Populisms Latvijā – izplatīts, bet līdz šim neefektīvs». Delfi, 2016. gada 23. decembris. Skatīts: 2018. gada 19. septembrī.
  2. Līva Karlsone. «Grāmatā skaidro populisma daudzveidīgās izpausmes». Panorāma. Lsm.lv, 2017. gada 24. novembris. Skatīts: 2018. gada 19. septembrī.