Brežņeva personības kults
Brežņeva personības kults pakāpeniski sāka veidoties dažus gadus pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas 1964. gada oktobrī, taču kults patiesi uzplauka pēc 1975. gada, kad augstākos valsts amatus un apbalvojumus Brežņevs regulāri sāka saņemt kā dzimšanas dienas dāvanas. Šajos gados PSRS pilsētu ielas rotāja lieli Brežņeva portreti, visur tika uzsvērti viņa neatsveramie panākumi PSRS vadībā. Kultam neizdevās sasniegt savu mērķi, jo sabiedrībai bija redzamas vadoņa nespēks un veselības problēmas. To pat sauca par kultu bez personības. Brežņeva kults visagresīvāk tika izvērsts tieši gados, kad acīmredzami pasliktinājās vadoņa veselība. Pārmērīgā Brežņeva slavināšana radīja cinismu pret visu padomju sistēmu un bija avots neskaitāmām anekdotēm par dārgo Leonīdu Iļjiču. Tieši šī realitātes un kulta nesakritība noveda pie tā izgāšanās, kā arī samazināja iedzīvotāju uzticību PSRS kopumā.
Kulta rašanās iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritārajā padomju sistēmā vadoņa personības kults bija nepieciešamība. Šādi kulti pastāvēja gandrīz visās sociālistiskajās valstīs un tie uzsvēra, ka valstij ir nepieciešama vadoņa valdīšana.
Personības kulta pamatelementi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Brežņeva personības kults tika balstīts uz četriem pamatelementiem:[1]
- Brežņevs ir ievērojams ļeņinists, Ļeņina lietas turpinātājs. Brežņeva vadībā Ļeņina idejas tiek īstenotas dzīvē.
- Brežņevam, kā izcilam militāri-politiskajam vadītājam ir bijusi ievērojama loma Otrā Pasaules kara gaitā. Papildus PSRS maršala nosaukumam un daudzajiem apbalvojumiem, tika izdoti Brežņeva memuāri Mazā zeme, kas aprakstīja viņa varoņgaitas karā.
- Brežņevs ir cīnītājs par mieru visā pasaulē. Viņa miera programma un starptautiskā saspīlējuma atslābuma politika attiecības ar ASV ir nesusi ievērojamu labumu miera lietai.
- Brežņevs ir īsts padomju tautas dēls un pārstāvis. Nācis no strādnieku šķiras viņš tagad vada visu padomju valsti.
Augstāko amatu piešķiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1966. gada PSKP CK ģenerālsekretārs, amata nosaukums, kas netika lietots kopš Staļina nāves. 1974. gadā piešķirta armijas ģenerāļa pakāpe. Uz 70 dzimšanas dienu 1976. gadā paaugstināts par PSRS maršalu. No 1977. gada Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, ceremoniālais valsts galva.
Medaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopumā saņēmis gandrīz 120 padomju un ārzemju apbalvojumus. 1978. gadā saņēma briljantiem rotātu medaļu Uzvara, kas atņemta 1989. gadā, kā neatbilstoši piešķirta. Trīskārtējs VDR, Bulgārijas un Čehoslovākijas varonis, kamēr VDR un Bulgārijas ilggadējie vadītāji saņēma tikai divas varoņu zvaigznes. 1973. gadā saņēma Ļeņina miera prēmiju, par attiecību uzlabošanu ar ASV. 1981. gadā saņēmi īpašu zelta nozīmi par 50 gadus ilgu PSKP biedra stāžu. Četrkārtējs PSRS varonis (apbalvots 1966., 1976., 1978. un 1981. gadā) un vienreiz Sociālistiskā Darba varonis, tādējādi ar piecām varoņa zvaigznēm apsteidzot maršalu Žukovu, kuram tādas bija četras. Brežņevs saņēma arī daudzas dārgas dāvanas, kā uzticības apliecinājumus. 1978. gadā Azerbaidžānas PSR vadītājs Heidars Alijevs viņam pasniedz zelta gredzenu ar dimantu un dārgu paklāju ar dārgakmeņiem. 1982. gada vīzītes laikā Alijevs pasniedz gredzenu ar sešpadsmit dārgakmeņiem. Lielākais simbolizē Brežņevu, bet pārējie 15. PSRS republikas.[2]
Memuāri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1978. gadā iznāk Brežņeva memuāru triloģija Mazā zeme, Atdzimšana, Neskartā zeme. ko sarakstīja grupa padomju žurnālistu. Par šem memuāriem 1979. gadā Brežņevs saņem Ļeņina prēmiju literatūrā. Pēc dažu žurnālistu liecībām Brežņevs memuāru rakstīšanas procesā vispār nav iesaistījies. Tie tika izlaisti daudzmiljonu tirāžās, tulkoti daudzās pasaules valodās, bija jāapgūst skolās, jāapspriež darba kolektīvos. No 1970.-83. gadam izdotas Brežņeva runas (9 sējumi, 5523 lapaspuses). Pēc nāves izdota paplašināta atmiņu grāmata ar vairākām jaunām nodaļām.
Lielā Tēvijas kara glorifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tā kā pie varas esošā elite bija par jaunu, lai būtu piedalījusies Oktobra revolūcijā vai Krievijas pilsoņu karā, tad viņu varoņdarbi Otrajā pasaules karā varēja dot viņiem papildus leģitimitāti. Tāpēc paralēli Brežņeva kultam tika izvērsts milzīgs Lielā Tēvijas kara (PSRS kara ar Vāciju un tā sabiedrotajiem) kults. 1965. gadā pirmo reizi pompozi tika svinēts 9. maijs. Valstī izvērtās grandiozu kara memoriālu celtniecība. Brežņeva varas gados tika atzīmētas vairākas apaļas jubilejas – īpaši izcēlās 1965. un 1975. gada 9. maijs, Oktobra revolūcijas gadadienas 1967. un 1977. gadā, Ļeņina simtā dzimšanas diena (1970).[3]
Kulta beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēl pēc Brežņeva nāves tika izdoti viņa memuāri. Viņa vārdā uz neilgu laiku nosauktas apdzīvotas vietas, dzīvojamie rajoni, ielas, kā arī atomleduslauzis, aviācijas bāzes kuģis un citi kuģi. Brežņeva slavināšana beidzās līdz ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas un Brežņeva neveiksmīgās valdīšanas vainošanu PSRS problēmās stagnācijas periodā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ History+ for Edexcel A Level: Communist states in the twentieth century
- ↑ «A History of Russia Volume 2: Since 1855». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 27. augustā.
- ↑ “Shitting Medals”: L.I. Brezhnev, the Great Patriotic War, and the Failure of the Personality Cult,1965-1982