Leonīds Brežņevs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Leonīds Brežņevs
Леонид Брежнев
Leonid Brežněv (Bundesarchiv).jpg
PSKP CK ģenerālsekretārs
Amatā
1964. gada 14. oktobris — 1982. gada 10. novembris
Priekštecis Ņikita Hruščovs
Pēctecis Jurijs Andropovs

Dzimšanas dati 1906. gada 19. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Kamenska, Jekaterinoslavļas guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1982. gada 10. novembrī (75 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS
Tautība krievs, ukrainis
Politiskā partija PSKP
Dzīvesbiedrs(-e) Viktorija Brežņeva
Paraksts Leonid Brezhnev Signature.svg

Leonīds Brežņevs (krievu: Леонид Ильич Брежнев, 1906. gada 19. decembris[1]1982. gada 10. novembris) bija PSKP CK ģenerālsekretārs un vadīja PSRS no 1964. līdz 1982. gadam. Viņš bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1960. līdz 1964. gadam, kā arī no 1977. līdz 1982. gadam. Vēsturē iegājis kā PSRS "zelta laikmeta", stagnācijas vadītājs.

Brežņeva varas nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā pēc Staļina nāves, pēc Hruščova gāšanas 1964. gada oktobrī tiek nolemts ieviest kolektīvās varas modeli, partijas un valdības vadītāja amatus uzticot diviem cilvēkiem - Brežņevam un Kosiginam. Taču, arī līdzīgi kā pēc Staļina nāves Maļenkova un Hruščova attiecībās, vienpartijas diktatūras apstākļos partijas vadītājam vienmēr bija lielāka autoritāte un vara. Kosigins arī nepretendēja uz pirmo vietu valstī un pamatā centās nosargāt savas valdības neatkarību no Brežņeva ietekmes.

Brežņeva varas konsolidācijai ir divi posmi, pirmajā viņš atbrīvojas no 1964. gada oktobra sazvērestības aktīvākajiem rīkotājiem, otrajā viņš nostiprināja savu varu jau kā valsts līderis. Taču visu viņa valdīšanas laiku Politbirojā pastāvēja kolektīvās varas modelis, kurā savu ietekmi saglabāja vairāki ietekmīgi Politbiroja locekļi.

Atbrīvošanās no konkurentiem, 1964.-1971.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tribīnē Brežņevs, (nezināms), Kosigins un Suslovs. Podgornijs piesprauž medaļu karogam.

Brežņeva partijas vadītāja amats sākumā nebija drošs, tāpēc laikā no 1965. līdz 1968. gadam viņš un Mihails Suslovs veic virkni kadru izmaiņu, svarīgos amatos ieceļot savus atbalstītājus. Brežņevu apdraudēja citi konspiratori – bijušais VDK vadītājs Aleksandrs Šeļepins, Ukrainas PSR partijas vadītājs Pjotrs Šeļests, un partijas Sekretariāta vadītājs Nikolajs Podgornijs.

1965. gada aprīlī no amata tiek atbrīvots Podgornija sabiedrotais, Partijas organizatoriskā darba sekretārs Vitālijs Titovs, kuru nosūta partijas darbā uz Kazahstānas PSR. Tam seko vairāku citu Podgornija atbalstītāju atcelšana no amatiem un 1965. gada decembrī Podgornijs no ietekmīgā Centrālkomitejas sekretāra amata tiek ievēlēts par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, tādējādi kļūstot par ceremoniālo valsts galvu, kas bauda privilēģijas un ceļo uz ārzemēm, bet reāli nespēj ietekmēt valstī notiekošo. Viņa vietā tiek iecelts Andrejs Kiriļenko, kurš pakāpeniski kļūst par Brežņevam un Suslovam līdzvērtīgu spēku Politbirojā.

Bijušais VDK vadītājs un viens no galvenajiem sazvērestības organizatoriem Aleksandrs Šeļepins sasniedza varas maksimumu 1964. gada beigās, kad kļuva par Politbiroja locekli, taču jau 1965. gada decembrī tiek atcelts no Partijas valsts kontroles komitejas priekšsēdētāja amata. 1967. gada jūnijā atcelts no premjera pirmā vietnieka amata un iecelts par Vissavienības arodbiedrību padomes priekšsēdētāju; 1975 gadā izslēgts no Politbiroja. Vairāki Šeļepina sabiedrotie 1966.-68. gados tiek atcelti no amatiem VDK un Iekšlietu ministrijā. Par VDK vadītāju, Šeļepinam uzticīgā Vladimira Semičastnija vietā 1967. gadā tiek iecelts Jurijs Andropovs.

Ukrainas vadītājs Pjotrs Šeļests vēlāk tiek apvainots ukraiņu nacionālismā un 1972. gadā atbrīvots no amata.

Atcelšanām no amatiem ir arī politiski iemesli, ne tikai vēlme nostiprināt varu. 1965. gadā Brežņevam ir strīds ar Podgorniju par līdzekļu sadali starp vieglo rūpniecību un aizsardzību; 1967. gadā strīds ar Šeļepinu par Tuvo Austrumu politiku; 1971. gadā strīds ar Genādiju Voronovu par lauksaimniecību, 1972. gadā strīds ar Šeļestu par starptautiskā saspīlējuma samazināšanas politiku.

Varas bāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nākšanas pie varas Brežņevs atceļ Hruščovam liktenīgos lēmumus par partijas sadalīšanu rūpniecības un lauksaimniecības sekcijās, kā arī lēmumu par to, ka 25% no Centrālkomitejas biedriem jāpārvēl katrās vēlēšanās. Brežņevs uzsver „kadru stabilitātes” politiku, kas nozīmē pieaugošu stagnāciju vadošajos amatos, kas tiek ieņemti līdz nāvei vai krišanai politiskā nežēlastībā.

Lai nostiprinātu savu varu, Brežņevs augstos amatos ieceļ savus bijušos līdzstrādniekus no Moldāvijas PSR un Dņepropetrovskas laikiem, rodas tā sauktā „Dņepropetrovskas mafija”. Brežņeva bijušais vietnieks Andrejs Kiriļenko tiek pārcelts uz partijas Sekretariātu ar atbildību par kadru politiku. Brežņeva bijušais padotais Nikolajs Ščelokovs 1966. gadā kļūst par PSRS Iekšlietu ministru. Brežņeva vietnieks no Moldāvijas PSR laika, Konstantīns Čerņenko 1965. gada sākumā tiek pārcelts uz darbu Centrālkomitejā, kur vada Brežņeva biroju.[2]

1966. gada PSKP 23. kongresā partijas Prezidijs atkal kļūst par Politbiroju un partijas Pirmais sekretārs Brežņevs par Ģenerālsekretāru, tādējādi kļūstot par „pirmo starp vienlīdzīgajiem”.

Jauns triumvirāts, 1971.-73.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brežņeva un Niksona tikšanās, 1973

Pēc 1971. gada aprīļa PSKP 24. kongresa Brežņevs stabili atvirza Kosiginu uz otro plānu, un ir pietiekoši spēcīgs, lai Politbirojā ieceltu savus atbalstītājus – Ščerbicki, Kulakovu un Kunajevu. Politbirojā izveidojas jauns triumvirāts – Brežņevs, Mihails Suslovs un bijušais Brežņeva vietnieks Andrejs Kiriļenko, kurš ieņem aizvien svarīgākus amatus. Viņam arī izdodas no amatiem atcelt un no Politbiroja izslēgt Ukrainas PSR vadītāju Pjotru Šeļestu un Krievijas PFSR premjerministru Genādiju Voronovu. Taču Mihails Suslovs ir pietiekoši spēcīgs, lai nepieļautu visas varas koncentrēšanos Brežņeva rokās.[3]

Brežņevs sāk īstenot savu ārpolitikas programmu, kas vērsta uz ciešākām attiecībām ar Rietumeiropu un ASV. Viņš dodas svarīgās ārzemju vizītēs, kurās agrāk devās Kosigins vai Podgornijs. 1972. un 1973. gadā viņš tiekas ar ASV Prezidentu Niksonu.

Kolektīvā vadība, 1973.-78.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc savas varas nostiprināšanas Politbirojā, Brežņevs veido jaunu kolektīvās vadības modeli, kas nostiprina partijas kontroli pār svarīgākajām ministrijām. 1973. gada aprīļa plēnumā pie augstākās varas Politbirojā tiek pielaisti valstij svarīgāko ministriju vadītāji – Ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, Aizsardzības ministrs Andrejs Grečko un VDK vadītājs Jurijs Andropovs. Šī izvēle norāda uz PSRS globālās lielvaras statusa nozīmīgumu – šīs ministrijas nodrošināja valsts iekšējās un ārējās varenības politiku. Varas ministrijas nebija iekļautas Politbirojā kopš NKVD vadītāja Berijas aresta 1953. gadā un 1957. gada, kad no amatiem tika atbrīvots maršals Žukovs. Bet Ārlietu ministrijai bija svarīga loma jaunajā PSRS politikā ar ASV un draudzīgu attiecību veidošanā ar Rietumeiropas valstīm.

Kad Kiriļenko iegūst pārāk lielu ietekmi partijā, no 1976. gada viņa vara tiek strauji samazināta un sākas Brežņeva varas pieauguma otrais posms.

Brežņeva personības kults[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brežņeva uzstāšanās Komjaunatnes kongresā, 1978

Jo ilgāk pie varas atradās Brežņevs, jo lielākas kļuva novecojošās nomenklatūras bažas par pēctecības scenāriju un savu amatu zaudēšanu. Varas maiņa nozīmētu veselas padomju nomenklatūras paaudzes nomaiņu ar jaunāku. Tāpēc esošās partijas elites interesēs bija paildzināt Brežņeva atrašanos pie varas, neskatoties uz viņa sabrūkošo veselību. Augošais Brežņeva personības kults bija šīs politikas daļa. Viņš bija kļuvis par neatņemamu varas sistēmas sastāvdaļu.

1976. gada beigās, gatavojoties Brežņeva 70. gadu jubilejai, viņu par vadoni (vožģ) savās runās nosauca Kiriļenko, Gruzijas PSR vadītājs Eduards Ševardnadze un Turkmenistānas PSR vadītājs Gapurovs. Arī Pravda viņu nosauca par vadoni.

1977. gada maijā-jūnijā Podgornijs beidzot tiek atcelts no saviem amatiem un pensionēts. Brežņevs tiek ievēlēts par ceremoniālo valsts galvu, Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju. 1977. gadā Brežņeva personības kults turpina augt, tiek pieņemta jaunā PSRS konstitūcija un svinēta Oktobra revolūcijas 60 gadadiena.

Cīņa par pēctecību, 1979.-82.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolektīvās varas modelis, kurā katrs no partijas varenajiem centās nepieļaut pārlieku konkurentu varas pieaugumu, nozīmēja to, ka Brežņevam neradās viens, visu atbalstīts pēctecis. Potenciālo mantinieku cīņa par varu izpaudās nepārtrauktā amatu pārdalē un konkurentu varas vājināšanā.

Ap 1976. gadu bija iespējami vairāki varas mantošanas scenāriji:

  • Īslaicīga stagnācijas saglabāšana. Par Brežņeva pēcteci kļūst Kiriļenko. Taču viņš bija trīs mēnešus vecāks par Brežņevu un viņa nākšana pie varas neapmierinātu pārējos ilggadīgos partijas vadītājus.
  • Ilgtermiņa risinājums. Paaudzi jaunāka mantinieka laicīga paaugstināšana amatos un brīvprātīga Brežņeva aiziešana pensijā. Par ticamāko jaunās paaudzes kandidātu šajā laikā tiek uzskatīts Grigorijs Romanovs, kurš ir Politbiroja biedrs kopš 1976. gada.
  • Nekontrolēta cīņa par varu, kas ilgtu vairākus gadus un nozīmētu sistēmas stabilitātes sabrukumu.

Pēc PSKP 25. kongresa par Politbiroja locekļiem kļūst ilggadējais militāri-industriālā kompleksa vadītājs Dmitrijs Ustinovs un Ļeņingradas apgabala partijas vadītājs Grigorijs Romanovs. Tādējādi jau 10 no 16 Politbiroja locekļiem bija iecelti Brežņeva ietekmē.[4] 53 gadus vecais Romanovs tika uzskatīts par iespējamo Brežņeva mantinieku, taču viņa izredzes bremzēja tas, ka viņš strādāja Ļeņingradā, nevis varas centrā Maskavā.

1978. gada novembrī Mihaila Suslova protežē Mihails Gorbačovs no Stavropoles tiek pārcelts uz darbu Centrālkomitejā ar atbildību par lauksaimniecību un uzsāk strauju karjeru, 23 mēnešu laikā no apgabala partijas vadītāju kļūstot par Politbiroja biedru 1980. gada oktobrī.[5] Papildus Suslovam, viņu sāk atbalstīt arī Andropovs.

Brežņeva nežēlastībā kritušā Kiriļenko izredzēm mazinoties, par Brežņeva reālāko pēcteci sāk uzskatīt Čerņenko. 1979. gada beigās, pasliktinoties ASV un PSRS attiecībām, sāk pieaugt Andropova ietekme. 1982. gada janvārī mirst Mihails Suslovs un sākas Jurija Andopova ceļš uz varu.

1980. gada oktobrī, neilgi pirms savas nāves, Kosigins atkāpjas no amatiem un Brežņevs beidzot iegūst kontroli pār valdību, ieceļot tajā sev uzticamus cilvēkus no „Dņepropetrovskas mafijas”.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc jaunā stila Brežņevs dzimis 1907. gada 1. janvārī, bet oficiāli par viņa dzimšanas dienu uzskatīja 1906. gada 19. decembri, un viņa jubilejas tika svinētas 19. decembrī, visticamāk, lai nesakristu ar Jaunā gada svinībam.
  2. The Soviet Union under Brezhnev
  3. Getting to the Top in the USSR: Cyclical Patterns in the Leadership
  4. The Life and Times of Soviet Socialism
  5. Getting to the Top in the USSR: Cyclical Patterns in the Leadership
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ņikita Hruščovs
PSKP CK ģenerālsekretārs
1964-1982
Pēctecis:
Jurijs Andropovs