Stagnācija PSRS

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ļeņingrada 1982. gadā. Pustukšas ielas un Brežņeva portrets.
Oktobra revolūcijas parāde Maskavā, 1977

Stagnācija PSRS ir PSRS ekonomiskās un politiskās vēstures posms, kas sākās 1970. gadu sākumā, kad pie varas aizvien vairāk nostiprinājās ilggadīgais Komunistiskās partijas vadītājs Leonīds Brežņevs, turpinājās viņa pēcteču Jurija Andropova un Konstantīna Čerņenko varas mēnešos un beidzās ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas 1985. gadā un perestroikas sākšanos 1986.-1987. gados. Stagnācijas laikā padomju sistēma sasniedza ideoloģiskā un ekonomiskā sabrukuma stāvokli, ko izdevās slēpt ar milzīgiem naftas un gāzes eksporta ieņēmumiem.

Stagnācijas periodu raksturo pieaugošs visu iedzīvotāju slāņu cinisms pret marksisma-ļeņinisma ideoloģiju, ko radīja dzīves realitātes un pārspīlētās propagandas nesakritība; uz reformām nespējīga novecojoša partijas elite (pēdējos dzīves gados Brežņevs vairs nespēja saprotami parunāt); aizvien korumpētāka nomenklatūra; sarūkoši ekonomikas rādītāji un regulārs plaša patēriņa preču deficīts. Vienlaikus, pateicoties daudzkārtējam naftas un gāzes eksporta ienākumu pieaugumam, PSRS sasniedza ASV līdzvērtīgas militārās lielvaras statusu un atbalstīja virkni Trešās pasaules valstu, kas bija pasludinājušas sociālistiskās attīstības kursu.

Stagnācijas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī zinātnieki un vēsturnieki joprojām strīdas par konkrētajiem stagnācijas iemesliem, tā bija loģisks padomju sistēmas attīstības rezultāts. Atsakoties no Staļina radikālās diktatūras, kas cilvēku labklājībai pievērsa minimālu uzmanību, un atsakoties no Hruščova nepārdomātajiem eksperimentiem ārpolitikā (Kubas raķešu krīze), ekonomikā (Rjazaņas brīnums) un sabiedrības liberalizācijā (Hruščova atkusnis), Staļina diktatūras gados augstākos partijas amatus sasniegušie Brežņevs, Kosigins, Mihails Suslovs, Šeļests, Podgornijs, Andropovs un citi vēlējās nodrošināt sev un pārējiem padomju iedzīvotājiem mierīgu dzīvi, izvairoties no jebkādiem eksperimentiem, kas varētu šo stabilitāti apdraudēt.

Divdesmit gadu laikā šāda politika neizbēgami noveda pie pilnīgas sistēmas stagnācijas. To pastiprināja arī augstāko partijas un valsts vadītāju novecošana un aizvien sliktākais veselības stāvoklis. Brežņeva veselība acīmredzami pasliktinājās viņa dzīves pēdējos piecos gados. Kosigins 1980. gadā mira ar vēzi. Vecie un slimie Andropovs un Čerņenko pie varas noturējās nedaudzus mēnešus.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā runā PSKP 27. Kongresā Mihails Gorbačovs konstatēja, ka valsts ekonomikā un sabiedrībā novērojamas stagnācijas pazīmes. Perestroikas laikā visās valsts problēmās vainoja stagnāciju un Brežņevu.

Aizsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par stagnāciju bieži sauc visu Brežņeva varas laiku, kas sākās 1964. gada oktobrī, taču reāli tā iesākās 1970. gadu sākumā, pēc tam, kad Brežņevam izdevās no varas atstumt pārējos 1964. gada sazvērestības dalībniekus un premjerministru Kosiginu.

Ja politiskā stagnācija sākās pēc Hruščova gāšanas un nostiprinājās pēc Prāgas pavasara militārās apspiešanas 1968. gada augustā, tad ekonomiskā stagnācija sākās drīz pēc 1970. gada, kad apsīka 1965. gadā uzsākto Kosigina reformu pozitīvie rezultāti.

Ekonomikas reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brežņevs sveic Ulbrihtu Maskavā. Fonā Podgornijs. 1969.

To, ka PSRS ekonomikā un īpaši lauksaimniecībā ir dziļas problēmas, saprata jau Hruščovs, kurš neveiksmīgi mēģināja rast jaunus risinājumus to pārvarēšanai. 1965. gadā padomju ekonomists Abels Aganbegjans sagatavoja pētījumu, kurā konstatēja, ka PSRS ekonomikas izaugsme pēdējos sešos gados ir palēninājusies, un industriālās bāzes atpalicība pieaugusi. Par spīti centieniem samazināt militāros izdevumus, 30-40% darbspējīgo joprojām strādāja ar militāri industriālo kompleksu saistītās nozarēs.[1]

1965. gadā valdības vadītājs Aleksejs Kosigins uzsāka ekonomikas reformu programmu, kas paredzēja celt uzņēmumu efektivitāti un lielāku uzmanību pievērst peļņas iegūšanai atslābinot centrālo kontroli un ieviešot minimālus brīvā tirgus elementus. Līdzīgas reformas no 60. gadu sākuma notika arī Valtera Ulbrihta vadītajā VDR. Gan Kosigina, gan Ulbrihta reformas nobremzēja konservatīvā partijas spārna pretestība. Līdz ar reformas beigām, Kosigina politiskā ietekme pēc 1970. gada ievērojami samazinājās. 60. gadu beigas līdz 70. gadu sākumam ir pēdējais ievērojamas ekonomiskās izaugsmes periods PSRS.

1973. gada martā notika izmaiņas ekonomikas centralizētās vadības modelī, samazinot ministriju varu un dibinot Vissavienības un republikāniskās ražošanas apvienības, kas pārvaldīja savas nozares uzņēmumus. Lai paaugstinātu ražošanas koncentrāciju tika apvienoti atsevišķi uzņēmumi, un veidotas ražošanas apvienības.

1979. gada jūlijā, vēlreiz mēģinot uzlabot nu jau pamatīgi stagnējošās valsts uzņēmumu efektivitāti, tiek pieņemti lēmumi saimnieciskā mehānisma pilnveidošanai un plānošanas uzlabošanai, kas fokusējās uz precīzāku uzņēmumu darba plānošanu, lai uzlabotu to darbību. Uzņēmumiem bija vairāk jārūpējas par produkcijas kvalitāti, piegādes termiņu ievērošanu, piešķirto investīcijas līdzekļu pilnvērtīgu izmantošanu, ražošanas jaudu un darbaspēka produktīvu izmantošanu. Programmas mērķis bija samazināt neracionālu un pārmērīgu valsts piešķirto resursu izmantošanu, tā vietā koncentrējoties uz intensīvāku esošo ražošanas jaudu izmantošanu. Lai celtu darba produktivitāti, tika ieviests jauns prēmēšanas modelis, kas atalgoja augstāku darba ražību, kā arī ieviestas darba brigādes, kas tika noteiktas par galveno darba organizācijas un stimulēšanas formu. 1983. gada sākumā 75,1% celtniecībā un 59% rūpniecībā strādājošo strādāja brigādēs.[2]

Reformu beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideoloģiski konservatīvais Brežņevs izmantoja 1973. gada naftas krīzes radīto daudzkārtējo naftas eksporta ienākumu pieaugumu, lai izbeigtu reformas un padomju sistēmu uzturētu pie dzīvības ar naftas eksporta dolāriem, lielu daļu no kuriem iztērēja Kanādas kviešu iepirkšanai, lai nodrošinātu PSRS iedzīvotājus ar pārtiku.

Oficiālie dati un to kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastmarka par godu 1977. gada konstitūcijas pieņemšanai

Pēc oficiāli publiskotajiem PSRS statistikas rādītājiem, valsts turpināja nepārtraukti attīstīties. Ja 1960. gadā PSRS rūpnieciskās produkcijas apjoms sasniedza 55% no ASV, tad 1980. gadā tika apgalvots, ka tas sasniedzis jau vairāk kā 80%. Propaganda uzsvēra, ka tiek celti jauni rūpniecības uzņēmumi un pat jaunas pilsētas, ekspluatācijā nodoti desmitiem miljonu jaunu dzīvokļu. Astoņās PSRS pilsētās uzcēla metro. Pieauga ledusskapju, televizoru, telefonu un personīgo automašīnu skaits. Attīstījās sports, notika 1980. gada Maskavas Olimpiāde. PSRS turpināja kosmosa izpētes programmas. Nepārtraukti palielinājās ogļu un tērauda ražošana. Padomju kombainu un traktoru tūkstoši nodrošināja rekordlielas ražas. Lauku zemēs veica meliorāciju un irigāciju. Pilsētās ieviesa dabasgāzi apkurei un ēdiena gatavošanai. Iedzīvotājiem bez maksas nodrošināja bērnudārzus, skolas, dzīvokļus, darbavietas un medicīnas aprūpi. Valsti no kara briesmām aizsargāja varena armija un atomieroči.

Oficiālās propagandas kritiķi norāda uz to, ka stagnācijas laika panākumi bija šķietami, maksāja pārāk dārgi, nebija ilgtspējīgi un noveda pie galīgā padomju sistēmas sabrukuma.

Paļaujoties uz augstajām naftas un gāzes cenām, PSRS nevis mēģināja reformēt savu sistēmu, bet tērēja aizvien vairāk un vairāk naudas šķietamās labklājības un izaugsmes ilūzijas uzturēšanai. Valsts aizvien vairāk atpalika augsto tehnoloģiju un skaitļotāju ieviešanā, visi (izņemot ieročus) ražotie produkti bija nepievilcīgi un zemas kvalitātes. Darbaspēku izmantoja neefektīvi, problēmas radīja lielais alkohola patēriņš darbinieku vidū. Līdz ar naftas cenu kritumu 80. gadu vidū, strauji kritās arī PSRS ienākumi un spēja uzturēt esošo sistēmu.

Pat viltotie oficiālie dati uzrādīja attīstības ātruma kritumu. Astotā piecgade, kuras laikā īstenoja Kosigina reformas, uzrādīja nacionālā kopprodukta pieaugumu par 7,7%, devītajā piecgadē pieaugums bija 5,7%, desmitajā piecgadē 4,2%, bet vienpadsmitajā piecgadē 3,5%. Pēc CIA aprēķiniem, šie rādītāji bija attiecīgi tikai 4,9%, 3%, 1,9% un 1,8%. Ap 1980. gadu PSRS nacionālais kopprodukts bija 60% no ASV.

Lauksaimniecības krīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no akūtākajām problēmām, kas uzrādīja padomju sistēmas neefektivitāti, bija kolhozu un sovhozu nespēja nodrošināt valsti ar pārtikas produktiem. Lai arī traktoru un minerālmēslu piegādei izdalīja miljardus, šo tehniku bieži izmantoja neefektīvi un minerālmēsli stāvēja neizmantoti. Liela daļa pārtikas produktu sapuva noliktavās vai sabojājās transportēšanas laikā.

Atšķirībā no Hruščova laikiem, kad piemājas dārziņus aizliedza,[nepieciešama atsauce] Brežņeva varas gados atkal atļāva palielināt privāto dārziņu teritorijas. Dārziņi un piemājas zemes, kas aizņēma 4% no lauksaimniecības zemes, saražoja līdz pat 30% no padomju cilvēku ikdienā patērētās pārtikas.

Pārtikas problēmas bija tik akūtas, ka 1982. gadā oficiāli izsludināja un pieņēma Pārtikas programmu, kurai vajadzēja palielināt padomu pilsoņiem pieejamās pārtikas daudzumu. Vairākās pilsētas sāka ieviest pārtikas kartiņas.

Padomju sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju ģimene, 1976
Maskava, 1977

Lai arī stagnācijas ēra beidzās ar nojausmu par esošās padomju sistēmas tālākās pastāvēšanas neiespējamību, tas bija ekonomiskās un politiskās stabilitātes laiks, kas daudzu PSRS iedzīvotāju atmiņās saglabājies kā zelta ēra.

Staļina nepārtrauktā terora un Hruščova nepārdomāto reformu vietā 1971. gada PSKP 24. kongresā Brežņevs pasludināja „Attīstītā sociālisma ēru”. Tie bija mierīgas dzīves gadi ar mēreni pieaugošu labklājību un garantētiem sociālajiem labumiem. Pamata pārtikas produktu cenas nemainījās gadiem ilgi. Padomju cilvēka labklājības sapnis bija izsakāms krievu frāzē dačka, tačka i sabačka (vasarnīca, mašīna un suns).[3]

Atsakoties no Staļina drakoniskajiem sodiem par darba disciplīnas neievērošanu un turoties pie 0% bezdarba politikas, padomju uzņēmumi nevarēja uzlabot savas darbības rezultātus, atlaižot neproduktīvos darbiniekus. Sāka kristies darba produktivitāte un produktu kvalitāte, jo galvenais darba panākuma rādītājs bija apjoma plāna izpildīšana. 1982. gadā gandrīz 30% darbinieku darba laikā neatradās darbā. Visbiežāk viņi šo laiku izmantoja, lai stāvētu rindās pēc produktiem vai iedzertu. Vienveidīgajā un ierobežotajā padomju sabiedrībā pieauga alkoholisms un pašnāvības. Alkohola patēriņš uz vienu cilvēku pieauga no 1,9 litriem 1952. gadā līdz 14,2 litriem 1984. gadā. Atšķirībā no Rietumvalstīm, alkohola patēriņu PSRS pamatā veidoja nevis vīns un alus, bet degvīns. Pašnāvība skaits uz 100 000 iedzīvotāju pieauga no 17,1 1965. gadā līdz 29,7 1984. gadā.

Ideoloģiskā kontrole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. maija parāde Maskavā, 1974
Oktobra revolūcijas gadskārtas militāra parāde, 1983

Ekonomiskās un saimnieciskās dzīves stagnāciju radīja politiskā stagnācija, kas sākās pēc Hruščova gāšanas no varas 1964. gada oktobrī. Lai arī pēc nepārdomāto un nepārtraukto reformu perioda bija sagaidāms zināmas stabilitātes periods, jaunā padomju vadība nepiedāvāja nekādas jaunas idejas, un nākamos 20 gadus turpinājās vienmuļa ideoloģiskā stagnācija, kurā VDK, neizvēršot masu teroru, kontrolēja un apspieda politiskās neapmierinātības izpausmes. Tika pieļauts zināms brīvdomības līmenis, pieprasot vien formālu atbalstu padomju sistēmai.

Jebkādu politisko reformu vai diskusiju iespējamību redzami izbeidza 1968. gada augustā, kad Varšavas līguma valstis okupēja Čehoslovākiju un apspieda Prāgas pavasari. Intelektuāļiem zīme par pilnīgām Hruščova atkušņa palieku beigām bija žurnāla „Novij mir” redaktora Tvardovska atstādināšana no amata 1970. gada sākumā.

Inteliģences vidū sāka izpausties atklāts vai slēpts disidentisms, esošās sistēmas kritika, sūdzību vēstuļu rakstīšana, rietumu radio staciju klausīšanās un aizliegtās literatūras izplatīšana. Par redzamāko disidentu kļuva padomju akadēmiķis Andrejs Saharovs.

VDK disidentu apspiešanai izmantoja dažādas metodes. Dažus redzamākos izsūtīja no valsts (piemēram, rakstnieku Solžeņicinu), daudzus citus notiesāja uz sodu Sibīrijas nometnēs. Plaši izvērsa disidentu ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās un viņu piespiedu sazāļošanu, uzskatot, ka tikai nenormālais var būt neapmierināts ar padomju varu. Šīs prakses dēļ padomju psihiatrus izslēdza no starptautiskajām psihiatru organizācijām.

Lai arī valsts piecieta reliģijas pastāvēšanu, joprojām notika zinātniskā ateisma kampaņas, baznīcu apmeklētājus novēroja VDK aģenti un īpašu cīņu izvērsa pret Jehovas lieciniekiem.

Lai samazinātu pārspīlēto attīstības lozungu nesakritību ar padomju iedzīvotāju ikdienas realitāti, PSKP pārtrauca solīt drīzu komunisma ieviešanu. 1971. gada PSKP kongresā Brežņevs ieviesa „atīstītā sociālisma” konceptu, kas pamatojās uz to, ka Padomju Savienībā pastāv sociālisms un pāreja uz komunismu notiks ilgtermiņā. PSKP 25. kongresā šī ideja tika attīstīta tālāk, par galvenajiem attīstības mērķiem nosakot tehnoloģisko progresu un modernizāciju.

Ebreju izceļošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Izraēlas uzvarām 1967. un 1973. gadu karos ar arābu valstīm, strauji pieauga PSRS ebreju lepnums par ebreju valsti un savas atšķirīgās identitātes apzināšanās. Sākās masveida pieprasījumu iesniegšana emigrācijai no PSRS uz Izraēlu. Lai arī periodiski traucēta, ebreju aizbraukšana no PSRS turpinās visu stagnācijas periodu un valsti pameta ap 250 000 cilvēku.

Paralēli pieaugošajām ebreju aktivitātēm izvērsās oficiāli sankcionēts antisemītisms. Padomju prese izvērsa per Izraēlu vērstu propagandas kampaņu, kas cionismu pielīdzināja aparteīdam un fašismam. Ebrejus vairs neuzskatīja par lojāliem padomju pilsoņiem, viņus atlaida no amatiem vai ierobežoja viņu karjeras iespējas.

Kultūras kontrole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbinieces grāmatu izdevniecībā

Lai arī PSRS joprojām oficiāli cēla komunismu, partija vairs neizvirzīja pārspīlētus saukļus un vairāk koncentrējās uz sistēmas nostiprināšanu. Lai veidotu „padomju tautu”, lielu uzmanību pievērsa kino, literatūrai un mākslai, kas pilnībā bija pakļauta valsts un partijas organizāciju kontrolei. Visiem literātiem un kultūras darbiniekiem bija jābūt savu nozares savienību biedriem. Talantīgākie un populārākie no viņiem saņēma nomenklatūras privilēģijas – lielākus ienākumus, dzīvokļus, automašīnas, ceļazīmes uz sanatorijām un tiesības doties uz ārzemēm padomju delegāciju sastāvā.

Grāmatas izdeva milzīgās tirāžās - desmitos un simtos tūkstošos eksemplāru. Lai arī televīzijas aparāti kļuva aizvien izplatītāki, raidījumi nenotika visu dienu, tāpēc galvenais masu izklaides avots bija kinoteātri. Paralēli padomu kinofilmām, ierobežotā skaitā rādīja arī sociālistisko valstu filmas un īpaši atlasītas rietumvalstu filmas, kas parasti bija komēdijas vai izklaidējošas piedzīvojumu filmas. Vēl 80to gadu vidū kinoteātri regulāri rādīja 60to gadu franču komēdijas ar Luiju de Finesu.

Tehnoloģiskā atpalicība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stagnācijas gadu simbols, pēc FIAT licences ražotais Žigulis.

Lai arī PSRS ražoja visvairāk tērauda, cementa un traktoru pasaulē, tā nespēja šo potenciālu izmantot gudrai un modernai valsts attīstībai laikā, kad Rietumvalstis pārgāja uz jaunu tehnoloģiskās attīstības posmu.

Lielāko daļu moderno tehnoloģiju kopēja no ārzemju produktiem, legāli iepirka no ārzemēm (Žiguļu ražošanas licenci no FIAT) vai arī nozaga, izmantojot VDK spiegu tīklu. 60. gadu beigās PSRS zaudēja ASV sacensībā par izsēšanos uz Mēness, vēlāk kopēja ASV Space Shuttle programmu, lai izveidotu kosmisko kuģi Buran.

Preču deficīts PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas PSRS pastāvēšanas laiku iedzīvotāji saskārās ar pārtikas un vieglās rūpniecības preču trūkumu. Stagnācijas gados aizvien pieaugošajam un neparedzamajam preču deficītam bija vairāki iemesli. Padomju piecgažu un plānveida ekonomikas modelis bija neelastīgs un nespēja paredzēt un apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas un sadzīves precēm.

Preču pārdošanas sistēmā galvenais bija nevis pircējs un patērētājs, bet ražotājs un pārdevējs, kurus, jebkādas konkurences trūkuma apstākļos, interesēja vienīgi plāna izpilde, nevis pircēju apmierinātība. Padomju precēm trūka pievilcīga dizaina, augstas kvalitātes un reālajam pieprasījumam atbilstoša piedāvājuma. Vienus un tos pašus produktu modeļus ar minimālām izmaiņām ražoja gadu desmitiem ilgi.

Daudzus „prestiža” produktus – TV, ledusskapjus un īpaši jau vieglās automašīnas – iegādāties varēja izstāvot īpašas rindas. Tas radīja dažādas korupcijas iespējas. Automobiļu iegādei nereti organizēja mahinācijas, piemēram, kā attēlota Rīgas kinostudijas filmā „Dāvana vientuļai sievietei”.

Pastāvēja milzīgs melnais tirgus un preču pārdošana paziņām. Ražošanas procesā līdz pat 20% produkcijas norakstīja kā brāķi, taču patiesībā to pārdeva melnajā tirgū. Pārdevēji izmantoja piekļuvi precēm kā personīgās peļņas avotu, pārdodot preces melnajā tirgū par palielinātām cenām.

Pircēji zināja, ka nekad nevar rēķināties ar preču esamību veikalos, tāpēc bieži vien pirka visu pēc kārtas, vai nu vēlākai izmantošanai, vai pārdošanai tālāk melnajā tirgū. Vienlaikus, veikalos bieži ilgstoši stāvēja neizpirktas zemas kvalitātes un nepieprasīta dizaina preces, kas bija saražotas pēc plāna. Preču deficītu veicināja arī pieaugošās algas, kurām nesekoja līdzvērtīgs preču un pakalpojumu cenu un pieejamības kāpums.

Pārtikas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brežņevs lielāko ekonomikas uzsvaru lika uz aizsardzību un lauksaimniecību. Aizsardzība bija svarīga, lai panāktu līdzsvaru ar ASV, bet pārtikas problēmas apdraudēja padomju varas leģitimitāti, tāpēc lauksaimniecības vajadzībām tika tērēti līdz 30% no budžeta.

Jau 1965. gada marta Centrālkomitejas plēnums atsakās no Hruščova lauksaimniecības kampaņām – neapgūto zemju apgūšanas, pārspīlētas kukurūzas audzēšanas – un ļauj zemkopjiem koncentrēties uz vietējiem apstākļiem piemērotākajām metodēm.

Paaugstināja lauksaimniecības produktu iepirkumu cenas, samazināja nodokļus kolhoziem, ļāva palielināt privāto piemājas saimniecību apmērus. Kolhozniekiem tika palielinātas pensijas un izvērsta modernu mājokļu celtniecība.

Lai arī šajos gados strauji pieauga kolhoznieku dzīves līmenis, ražas joprojām bija nestabilas. 1973., 1976. un 1978. gadu rekordražām sekoja neražas gadi. Graudu ražas sevišķi kritās pēc 1978. gada rekordražas un attiecīgi pieauga graudu imports no Kanādas un Argentīnas, kam valsts tērēja miljardiem ASV dolāru.

Valstī tika ieviestas zivju ceturtdienas, kad ēdnīcās tika piedāvāti zivju ēdieni, kā arī dažādu jūras velšu subprodukti. Pēdējais Brežņeva ēras mēģinājums uzlabot pārtikas ražošanu bija 1981. gadā pieņemtā PSRS Pārtikas programma.

Naftas un gāzes industrijas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orenburgas naftas vada celtniecība, 1976

Pēc oficiālajiem datiem naftas un naftas produktu eksports no PSRS pieauga no 75,7 miljoniem tonnu 1965. gadā līdz 193,5 miljoniem tonnu 1985. gadā. Naftas eksporta straujo izaugsmi veicināja jaunapgūtie Rietumsibīrijas naftas lauki un pieaugošās naftas cenas pasaules tirgū. Ja 1965. gadā PSRS no naftas eksporta ieguva 670 miljonus dolāru, tad 1985. gadā tie bija jau 12,84 miljardi dolāru. Paralēli, apmēram piecas reizes pieauga dabasgāzes ieguve. Naftas dolāri ļāva Brežņevam uzturēt stagnējošo PSRS, Austrumu bloka valstis un sociālistiskos režīmus jaunattīstības valstīs.

Kolektīvā vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leonīds Brežņevs vizītē VDR, 1971. gadā.

Hruščovs vienlaikus ieņēma PSKP Pirmā sekretāra un Ministru padomes priekšsēdētāja amatus. Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja amats bija tīri ceremoniāls. Pēc Hruščova gāšanas Brežņevs kļuva par Partijas vadītāju, Kosigins par Premjerministru un Podgornijs par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, tādējādi sekojot kolektīvās vadības modelim, kuru uzskatīja par ideoloģiski pareizāko. Faktiski valsti vadīja partijas politbirojs, kurā izveidojās vairāki grupējumi. Kosigins, Podgornijs un Kiriļenko bija liberāļi, Brežņevs un Pelše ieņēma mēreno nostāju, kamēr Mihails Suslovs vadīja staļiniskos konservatīvos.

Kosiginam un Brežņevam bija atšķirīgi uzskati par ekonomiku. Ja Kosigins aizstāvēja viedokli, ka PSRS jāattīsta plaša patēriņa vieglās nozares, tad Bežņevs vēlējās vairāk investēt smagajā industrijā, lauksaimniecībā un aizsardzībā. Brežņevs sākotnēji bija politiski pārāk vājš, lai citiem uzspiestu savu gribu, tāpēc līdz pat 1971. gadam Kosigins varēja īstenot savas ekonomiskās reformas, kā arī 1967. gadā doties uz ASV, lai pārstāvētu PSRS tikšanās laikā ar ASV Prezidentu Džonsonu.

Brežņevam izdevās atbrīvoties no saviem oponentiem, kā arī samazināt Kosigina varu, kurš, līdz savai nāvei 1980. gadā ieņēma otršķirīgu lomu. 1977. gadā, pieaugot Brežņeva personības kultam un varai, viņš no amata atlaiž Podgorniju, un kļūst par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju. Atlikušos dzīves gadus viņš ir neapšaubāms PSRS līderis, lai arī tieši šajos gados viņa veselības stāvoklis pasliktinās. Plaši uzplaukst Brežņeva personības kults. Lēmumu pieņemšanu Politbirojā joprojām noteica dažādu frakciju intereses, starp kurām Brežņevs izvēlējās sev piemērotāko kursu, lai arī viņa dzīves pēdējos gados viņa darbaspējas bija minimālas.

Kadru stabilitātes politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Staļina terora un Hruščova radikālo partijas reformu gadiem, nomenklatūra vēlējās stabilitāti, tāpēc viens no jaunā režīma solījumiem 1964. gadā bija nodrošināt kadru stabilitātes politiku. Brežņeva varas ērai bija simptomātiski tas, ka partijas vadītāji savus amatus nemainīgi ieņēma 10, 15, 20 gadus. Pat smagi korupcijas un noziedzības gadījumi tika piesegti, ja pārkāpējs izrādīja lojalitāti Brežņevam. Kā izņēmums, ilggadīgos Azerbaidžānas PSR un Gruzijas PSR kompartijas vadītājus nomainīja vietējie VDK vadītāji (Heidars Alijevs un Eduards Ševardnadze) pēc tam, kad ar VDK vadītāja Andropova atbalstu viņi bija pierādījuši savu priekšgājēju masīvo korupciju, ko vairs neizdevās noslēpt.

Kadru stabilitāte noveda pie tā, ka partijas darbiniekiem bija minimālas karjeras izaugsmes iespējas un viņi izmantoja savu esošo amatu, lai gūtu maksimālo personīgo labumu. Uzplauka korupcija un valsts īpašuma izmantošana personīgajām vajadzībām. Amatu stabilitāte un privilēģiju sistēma noveda pie nomenklatūras aizvien lielākas nodalīšanās no reālās padomju dzīves, tā neveicināja inovācijas vai vēlmi kritizēt sistēmas problēmas.

26. PSKP kongress 1981. gada sākumā bija pirmais 50 gadu laikā, kurā nenotika nekādas izmaiņas Politbiroja vai Centrālkomitejas sastāvā. Izmaiņas valsts un partijas vadībā varēja nest tikai augstāko vadītāju nāve, kuru dēļ laika posms no 1980.-80. gadam neformāli tiek saukts par lepno bēru ēra, šajā laikā nomira trīs ģenerālsekretāri, vairāki Politbiroja locekļi, Centrālkomitejas vadītāji un ministri.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī ideoloģiskā propaganda pret kapitālistiem, ASV militāristiem un CIP aģentiem aktīvi turpinājās, ārpolitikā dominēja pragmatisks kurs ar mērķi normalizēt attiecības ar ASV un Rietumeiropas valstīm. PSRS bija izdevīga dažādu bruņošanās ierobežošanas līgumu noslēgšana, kas ļāva ierobežot pretinieka bruņojumu, vienlaikus saglabājot savu nesen sasniegto supervaras stāvokli.

Pozitīvākais posms PSRS un ASV attiecības turpinājās līdz 1975. gadam, kad tām sāka traucēt aizvien aktīvākā PSRS iesaiste Trešās pasaules sociālistisko režīmu militārā atbalstā (Angola, Etiopija, Mozambika, Vjetnama). Abu lielvaru attiecības radikāli pasliktinājās pēc PSRS karaspēka ieiešanas Afganistānā. ASV un PSRS aizvien atklātāk sāka militāri atbalstīt sev lojālos režīmus Trešajā pasaulē. Galvenie sadursmju lauki bija Āfrika (Angola, Etiopija), Tuvie Austrumi (Izraēlas-arābu konflikti) un Centrālamerika (Nikaragva, Salvadora, Grenāda).

Reaģējot uz PSRS iebrukumu Afganistānā, ASV un daudzas citas pasaules valstis boikotēja Maskavas Olimpiādi. 1984. gadā PSRS un tās sabiedrotās valstis boikotēja Losandželosas Olimpiādi.

Pieaugošais saspīlējums noveda pie reāliem atomkara draudiem 80to gadu sākumā. 1983. gads iezīmējās ar īpaši saspīlētām lielvalstu attiecībām. Martā ASV Prezidents Ronalds Reigans nosauca PSRS par „ļaunuma impēriju”. Septembrī PSRS gaisa spēki notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, kas bija ielidojusi PSRS gaisa telpā. Novembrī PSRS pārtrauca sarunas ar ASV par atomieroču samazināšanu Eiropā, jo reaģējot uz PSRS raķešu izvietošanu Austrumeiropā, ASV Rietumeiropā sāka izvietot savas vidējās darbības atomraķetes. Decembrī arī pārtrauca sarunas par stratēģisko atomieroču samazināšanu.

Andropova reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brežņeva nāves par ģenerālsekretāru ievēlēja ilggadējo Valsts drošības komitejas vadītāju Juriju Andropovu, kurš, līdz savai nāvei 15 mēnešus vēlāk, pieņēma vairākus lēmumus ar mērķi likvidēt korupciju nomenklatūras vidū un celt darba disciplīnu strādnieku vidū.

Notika vairāki korumpēto amatpersonu aresti un veiktas tīrīšanas augstākajos varas ešelonos. Milicija sāka tvarstīt cilvēkus uz ielām, kinoteātros un veikalos, lai noskaidrotu, kāpēc viņi neatrodas darbā. Ražošanā ieviesa reformas, kas atgādināja 1965. gada Kosigina reformas, uzņēmumiem ļāva paturēt daļu peļņas un būs neatkarīgākiem no centrālās plānošanas norādījumiem.[4] Pārtikas veikalu plauktos parādījās lētāks degvīns un liels daudzums Austrumeiropā ražotu plaša patēriņa preču.

Savas varas mēnešos Andropovs nomainīja gandrīz 20% no ilggadīgajiem padomju ministriem un reģionālo partiju vadītājiem, kā arī vairāk nekā trešdaļu no Centrālkomitejas departamentu vadītājiem. Šo izmaiņu mērķis bija atjaunot varas augšējo ešelonu. Andropovs par savu politisko pēcnācēju vēlējās redzēt Mihailu Gorbačovu, kurš bija jaunākais Politbirojā.

Patiesie viņa plānoto reformu apjomi un mērķi nav zināmi, jo Andropovs drīz mira, taču PSRS pastāvēšanas aizstāvji uzskata, ka viņam būtu izdevies valsti attīstīt līdzīgi Ķīnai – vienlaicīgi liberalizēt ekonomiku un saglabāt partijas diktatūru.

Čerņenko valdīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1984. gada 13. februārī par ģenerālsekretāru ievēlēja Konstantīnu Čerņenko. 72 gadus vecais Čerņenko bija smagi slims un viņa ievēlēšana bija pēdējais mēģinājums apturēt Andropova ieviestās reformas un saglabāt Brežņeva stagnācijas sistēmu. Tāpēc apturēja Andropova iesāktās korupcijas izmeklēšanas un vērienīgās darbinieku izmaiņas. Taču Čerņenko uzstāja, ka jāturpina palielināt vieglās rūpniecības preču ražošana un jāsamazina aizsardzības budžets. Šo nesaskaņu dēļ Čerņenko no amata atbrīvoja PSRS Ģenerālštāba priekšnieku Nikolaju Ogarkovu.[5]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1964[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 14. oktobrī no amatiem atceļ Hruščovu. Par jauno PSKP Pirmo sekretāru kļūst Leonīds Brežņevs, par Ministru Padomes priekšsēdētāju Aleksejs Kosigins.
  • 6. novembra runā Brežņevs uzsver, ka PSRS vēlas uzlabot attiecības ar Rietumvalstīm.

1965[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pavasarī no amatiem atceļ vairākus Brežņeva sāncenša Nikolaja Podgornija atbalstītājus.
  • 24. aprīlī Erevānā notiek demonstrācija, lai atzīmētu armēņu genocīda 50. gadadienu.
  • 24. augustā sākas ukraiņu nacionālistu aresti Ukrainas PSR.
  • Septembrī tiek arestēti rakstnieki Andrejs Siņavskis un Jūlijs Daniels, kurus apvaino pretpadomju propagandā. Liberālā perioda beigas.
  • Septembrī likvidēta Hruščova ieviestā ekonomikas pārvaldes sistēma, sākas Kosigina ekonomikas reformas.
  • Decembrī amatā pazemināts viens no Hruščova gāšanas organizētajiem un Brežņeva konkurentiem Aleksandrs Šeļepins.

1966[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3.-10. janvārī Taškentā notiek Indijas-Pakistānas miera sarunas.
  • 10.-14. februārī Siņavska un Daniela tiesa. Abus rakstniekus notiesā uz vairākiem gadiem cietumā un izsūtījumā.
  • 4. maijā PSRS vienojas ar FIAT par automobiļu fabrikas celšanu Toljati. Sākas Žiguļu ēra.

1967[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 18. maijā Brežņevam uzticīgais Centrālkomitejas sekretārs Jurijs Andropovs iecelts par VDK priekšsēdētāju.
  • 10. jūnijā, reaģējot uz Sešu dienu karu, PSRS sarauj diplomātiskās attiecības ar Izraēlu.
  • 23. jūnijā Kosigins apmeklē ASV, kur tiekas ar Prezidentu Džonsonu.

1968[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1969[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1972[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 22.-30. maijā ASV Prezidenta Niksona vizīte Maskavā, tiek parakstīts SALT I līgums.
  • 8. jūlijā publiskots līgums, saskaņā ar kura ASV trīs gados pārdos graudus PSRS par 850 miljoniem USD.
  • 18. jūlijā Ēģiptes Prezidents Anvars Sadats liek valsti pamest 17 000 PSRS militārajiem padomniekiem.

1973[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2. aprīlī tiek publiskota jauna ražojošās nozares reforma, pazīstama kā otrā Kosigina reforma.
  • Aprīlī viens no Brežņeva konkurentiem, Ukrainas PSR kompartijas vadītājs Pjotrs Šeļests tiek atcelts no amatiem.
  • 18.-25. jūnijā Brežņeva vizīte Vašingtonā, tiek parakstīti vairāki bruņojumu ierobežojoši līgumi.

1974[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 13. februārī Solžeņicins tiek izraidīts no PSRS.
  • Martā sākas BAM dzelzceļa maģistrāles celtniecība. Tā izvēršas par lielāko vēlīnās Brežņeva ēras masu aģitācijas kampaņu.
  • 27. jūnijā – 3. jūlijā Niksona vizīte Maskavā. Tiek parakstīti vairāki līgumi.
  • 23.-24. novembrī ASV Prezidents Džeralds Fords ierodas vizītē Vladivostokā, sākas sarunas par SALT II līgumu.

1975[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Janvārī PSRS lauž tirdzniecības līgumu ar ASV, protestējot pret ASV lēmumu saistīt abu valstu tirdzniecību ar ebreju brīvu emigrāciju no PSRS.
  • Martā PSRS sāk palīdzēt Angolas marksistiem MPLA neatkarības un varas iegūšanā.
  • 17.-19. jūlijā notiek kopējā Apollo-Sojuz kosmosa misija.
  • 1. augustā tiek parakstīta Helsinku Drošības un Sadarbības konferences deklarācija kas paredz saglabāt pēc Otrā pasaules kara radušās robežas un ievērot cilvēktiesības. PSRS disidenti sāk dibināt Helsinku grupas (Latvijā Helsinki-86).
  • Rudenī PSRS un Kuba iesaistās Angolas pilsoņu karā un sāk sniegt bruņotu atbalstu MPLA.
  • 9. oktobrī Andrejs Saharovs saņem Nobela Miera prēmiju.

1976[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jūlijā Sadats lauž PSRS-Ēģiptes Draudzība un sadarbības līgumu, tā pabeidzot Ēģiptes iziešanu no PSRS ietekmes sfēras.
  • Decembrī Etiopijas diktators Mengistu Haile Mariams ierodas vizītē Maskavā.

1977[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 14. februārī ASV Prezidents Džimijs Kārters lauž Brežņeva un Forda parakstīto Vladivostokas vienošanos.
  • 15. martā disidentam Anatolijam Šaranskim liedz izbraukšanu uz Izraēlu un viņu arestē par valsts nodevību.
  • 16. jūnijā Brežņevs atbrīvojas no sava pēdējā ievērojamā sāncenša Podgornija un pats ieņem PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja amatu.
  • Jūlijā sākas Etiopijas-Somālijas Ogadenas karš. PSRS pārtrauc atbalstīt savu līdzšinējo sabiedroto Somāliju un sāk atbalstīt Etiopiju.
  • 7. oktobrī tiek pieņemta jaunā PSRS Konstitūcija.

1978[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aprīlī notiek revolūcija Afganistānā, pie varas nāk nelielā marksistu partija.

1979[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Martā notiek sacelšanās Afganistānas pilsētā Heratā. Dumpinieki nogalina pāris simtus padomju speciālistu.
  • 15.-18. jūnijā Kārtera un Brežņeva tikšanās Vīnē, tiek parakstīts SALT II līgums, kas abu valstu nesaskaņu dēļ netiek ratificēts un nestājas spēkā.
  • 16. septembrī jauns marksistu apvērsums Afganistānā, pie varas nāk Hafizulla Amins.
  • Decembrī Brežņevs saņem Ļeņina prēmiju literatūrā par memuāriem, kurus sarakstījusi vadošu padomju žurnālistu grupa.
  • 12. decembrī, atbildot uz padomju SS-20 raķešu izvietošanu Austrumeiropā, NATO pieņem lēmumu Rietumeiropā izvietot Pershing-2 raķetes.
  • 24.-27. decembrī PSRS specvienības nogalina Aminu, padomju armija ieiet Afganistānā.

1980[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3.-.4. janvārī ASV reaģējot uz padomju iebrukumu Afganistānā pārtrauc SALT II ratifikācijas procesu, pārtrauc graudu un augsto tehnoloģiju pārdošanu PSRS. ASV un daudzas citas pasaules valstis izlemj boikotēt Maskavas Olimpiādi.
  • 22. janvārī Akadēmiķis Saharovs tiek izsūtīts uz Gorkiem.
  • 19. jūlijā tiek atklātas Olimpiskās spēles Maskavā.
  • Oktobrī ar vēzi slimā Kosigina vietā par premjerministru tiek iecelts Nikolajs Tihonovs.

1981[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 12.-13. decembrī, lai izvairītos no PSRS militārā iebrukuma, Polijā tiek ieviests kara stāvoklis un apspiesta brīvā arodbiedrība Solidaritāte.

1982[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Maijā Jurijs Andropovs atstāj Valsts drošības komitejas vadītāja amatu un atgriežas PSKP Sekretariātā, kur ieņem nesen mirušā Mihaila Suslova amatu.
  • 10. novembrī mirst Brežņevs.
  • 12. novembrī Andropovu ievēl par PSKP ģenerālsekretāru.

1983[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 16. jūnijā Andropovs ievēlēts par PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju.
  • 1. septembrī padomju iznīcinātājs notriec Dienvidkorejas pasažieru aviokompānijas Korean Air Lines lidojumu 007.

1984[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 9. februārī nomirst Andropovs.
  • 13. februārī par ģenerālsekretāru ievēl Konstantīnu Čerņenko.
  • 11. aprīlī Čerņenko ievēl arī par PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju.
  • 5. jūlijā Čerņenko atļauj kompartijā atjaunot 1957. gadā no partijas izslēgto Vjačeslavu Molotovu.

1985[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 10. martā mirst Čerņenko.
  • 11. martā par ģenerālsekretāru ievēl Mihailu Gorbačovu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]