Britu Sadraudzības Transantarktiskā ekspedīcija

Antarktīdas apstākļiem pielāgoti Ferguson traktori

Britu Sadraudzības Transantarktiskā ekspedīcija (angļu: Commonwealth Trans-Antarctic Expedition, CTAE) bija Britu Sadraudzības sponsorēta ekspedīcija 1955.—1958. gadā, kas pirmā pa virszemi caur Dienvidpolu šķērsoja Antarktīdas kontinentu. Tā bija pirmā ekspedīcija, kas pa virszemi sasniedza Dienvidpolu 46 gadus pēc Roalda Amundsena un Roberta Skota ekspedīcijām 1911. un 1912. gadā.

Ekspedīcija bija organizēta kā privāts pasākums, bet Apvienotās Karalistes karalienes Elizabetes II aizbildniecībā un ar Apvienotās Karalistes, Jaunzēlandes, ASV, Austrālijas un Dienvidāfrikas valdību atbalstu. Ekspedīcijas vadītājs bija britu polārpētnieks Viviens Fukss, bet Jaunzēlandes atbalsta vienību vadīja alpīnists, Everesta pirmais iekarotājs, Edmunds Hilarijs. Jaunzēlandes komandā bija iekļauti arī zinātnieki, kas darbojās Starptautiskā Ģeofizikas gada programmas ietvaros.

Sagatavošanās

Traktora vilktas kamanas ar materiāliem dodas ceļā no Skotas stacijas

Sagatavošanās ekspedīcijai tika uzsākta 1955. gadā Londonā. Ekspedīcijas maršruts tika plānots pa iespējami īsāko ceļu: no Vedela jūras dienvidu krasta caur Dienvidpolu līdz Rosa salai Rosa jūras dienvidu krastā ar kopējo garumu ap 2300 km. 1955./1956. gada polārajā vasarā Viviens Fukss ar Kanādas roņu medību kuģi Theron devās uz Antarktiku, lai Vedela jūras dienvidu piekrastē ierīkotu pirmo no divām ekspedīcijas atbalsta bāzēm. Montevideo Fuksam pievienojās Edmunds Hilarijs, kam tā bija pirmā pieredze Antarktikā un kuram bija paredzēts vadīt ekspedīcijas sagatavošanas Jaunzēlandes daļu.

Šekltonas stacija tika ierīkota uz Filhnera šelfa ledāja Fāzela līča krastā 3 km no ledāja malas. Stacijā tika atstāta 8 vīru ziemošanas komanda Keneta Bleikloka vadībā, bet Fukss 1956. gada sākumā devās atpakaļ uz Londonu.

1956. gada decembrī Fukss atgriezās Antarktīdā ar dāņu kuģi Magga Dan, ar ko tika piegādāts pārējais ekspedīcijas aprīkojums. Tika paplašināta Šekltonas stacija, kā arī ar aviācijas palīdzību izveidota Sautaisas bāze 480 km iekšzemē no Šekltonas un 560 km no Dienvidpola. Ekspedīcijas sastāvs 1957. gada ziemu pārziemoja Šekltonas un Sautaisas bāzēs.

1957. gada 3. janvārī ar kuģi Endeavour Rosa salā ieradās jaunzēlandiešu komanda ar Edmundu Hilariju priekšgalā, lai sagatavotu ekspedīcijas galamērķa bāzi un izlūkotu un nospraustu maršruta beigu daļu. 10. janvārī Hatpointa pussalā tika sākta Skotas bāzes būvniecība. Tā daļēji tika īstenota ar Jaunzēlandes valdības atbalstu kā pētniecības bāze Starptautiskā Ģeofizikas gada ietvaros. Ar ekspedīcijas rīcībā esošo lidmašīnu palīdzību tika izvēlēts maršruts Transantarktīdas kalnu grēdas šķērsošanai un par piemērotāko tika atzīts Skeltona glečers. Ledāja apakšā un tā sākumā tika izveidotas degvielas un pārtikas noliktavas (depo). Paralēli tika nosprausts maršruts no Rosa salas līdz Skeltona glečera pakājei. Jaunizveidotajā Skotas stacijā 1957. gada ziemā pārziemoja 23 cilvēku komanda.

Ekspedīcija

Depo 480

Depo 700

Sautaisa

Amundsena-Skota SĢG
Dienvidpola Stacija

Šekltona

Skota

Vedela jūra

Rosa jūra

- ekspedīcijas sākums; - ekspedīcijas beigas;
- starpstacijas; - depo

Pienākot pavasarim, 1957. gada 8. oktobrī Viviens Fukss kopā ar ekspedīcijas vietnieku Stretonu, Homārdu, D. Pretu un Dž. Pretu ar trim Weasel transportieriem un Sno-Cat vilcēju devās maršruta izlūkošanas pārgājienā uz Sautaisas staciju. Stacijas sasniegšanai bija nepieciešamas 37 dienas, kuru laikā, šķērsojot Filhnera šelfa ledāju un tālāk Rikoveri glečeru, tehnika daudzas reizes krita ledāju plaisās.

Ekspedīcijā izmantotais Sno-cat vilcējs Kenterberijas muzejā Kraistčērčā, Jaunzēlandē

Atstājot tehniku Sautaisā, Fukss un viņa kolēģi ar lidmašīnu atgriezās Šekltonas bāzē, no kurienes 24. novembrī, 10 dienas vēlāk par plānoto, startēja kontinenta šķērsošanai. Šķērsošanas partijā bija 12 cilvēki, kas brauca ar trijiem Sno-cat vilcējiem, trijiem Weasel transportieriem un Muskeg traktoru. Lai arī ekspedīcija pārvietojās pa iepriekš izlūkotu un marķētu maršrutu, sakarā ar siltāku laiku bija atvērušās jaunas plaisas, kurās tehnika bieži ielūza. 21. decembrī, pēc 28 dienām, ekspedīcija nonāca Sautaisā, kur tā uzturējās 4 dienas, lai startētu tālāk uz Dienvidpolu. Pārgājiena avangardā bija divi suņu pajūgi maršruta izlūkošanai, bet ekspedīcija sastāvēja no četriem Sno-cat vilcējiem, trijiem Weasel transportieriem un Muskeg traktora. Papildus pārtikai, degvielai un ierīcēm, ekspedīcija kamanās līdzi veda pustonnu sprāgstvielu seismiskajai zondēšanai, ko bija paredzēts veikt ik pēc 30 jūdzēm ledus vairoga biezuma noteikšanai visā pārgājiena garumā.

Jaunzēlandiešu partija četru cilvēku sastāvā Edmunda Hilarija vadībā ar trijiem nedaudz pārbūvētiem lauksaimniecības Fergusson traktoriem un vienu Weasel transportieri devās ceļā 1957. gada 14. oktobrī. Hilarija grupai bija paredzēts izveidot divas degvielas un pārtikas noliktavas Depo 480 un Depo 700 attiecīgi 480 un 700 jūdzes no Skotas bāzes Dienvidpola virzienā. Pēc sešām dienām tā sasniedza Skeltona glečera pakāji, no kurienes tai piebiedrojās divi suņu pajūgi maršruta izlūkošanai. 31. oktobrī Hilarija komanda sasniedza depo Skeltona glečera augšgalā, kur aizkavējās līdz 11. novembrim, kamēr ar lidmašīnu ieradās aizvietotāji diviem savainotajiem pārgājiena dalībniekiem. Tālākā pārvietošanās dēļ sausā sniega kļuva ievērojami lēnāka — pirmajā nedēļā tikai veiktas tikai 35 jūdzes. Vēlāk pārvietošanās ātrums palielinājās un 25. novembrī tika sasniegta vieta, kur bija iespējams nolaisties lidmašīnai un kur tika ierīkota plānotā noliktava Depo 480. Pēc noliktavas izveidošanas, 6. decembrī, Hilarija grupa devās tālāk. Jau 15. decembrī, pa ceļam zaudējuši Weasel transportieri, tie sasniedza pēdējai noliktavai Depo 700 paredzēto vietu.

Pēc otrā depo ierīkošanas pēc ekspedīcijas plāna Hilarijam vajadzēja vai nu doties atpakaļ, vai arī gaidīt depo vairākas nedēļas, lai pārliecinātos, ka Fukss noliktavu atradīs. Tā vietā Hilarijs pierunāja savus kompanjonus turpināt ceļu līdz Dienvidpolam, lai arī nebija pārliecības, ka Fergusson traktori spēs veikt vēl papildus 500 jūdzes. 20. decembrī Hilarijs un četri biedri ar trijiem traktoriem devās uz Dienvidpolu, ko sasniedza 1958. gada 4. janvārī, kļūstot par pirmajiem cilvēkiem pēc Amundsena un Skota, kas to paveikuši pa virszemi, kā arī pirmie, kas to paveikuši, izmantojot motorizēto transportu. Dienvidpolā pirms gada, 1956./1957. gada polārajā vasarā, ar aviācijas palīdzību bija izveidota amerikāņu Starptautiskā ģeofizikas gada polārstacija.

1958. gada 19. janvārī, pa ceļam zaudējuši trīs transportlīdzekļus, Dienvidpolā ieradās Fuksa partija. Neskatoties uz antipātijām, kas bija Fuksa un Hilarija starpā tāpēc, ka Hilarijs atkāpās no ekspedīcijas plāna un pirmais ieradās polā, viņi vienojās par ekspedīcijas tālāko norisi. Hilarijs ar lidmašīnu devās uz Skotas staciju, lai Fuksam piebiedrotos Depo 700. 24. janvārī Fukss ar biedriem devās ceļā un Depo 700 sasniedza 7. februārī, kur pēc divām dienām viņiem piebiedrojās Hilarijs. Tālākais ceļš norisinājās raiti, jo maršuts visu laiku bija lejup un no aizmugures pūta katabatiskais vējš. 1958. gada 2. martā ar karogiem rotātā karavāna sasniedza galamērķi Rosa salā, 99 dienās veicot 2158 jūdzes (3473 km).

Rezultāti

Edmunds Hilarijs (pa kreisi) un Viviens Fukss pēc atgriešanās Jaunzēlandē

Ekspedīcijas dalībnieki ar triumfu tika sagaidīti vispirms Velingtonā, kur tie atgriezās 1958. gada 17. martā, kā arī vēlāk Londonā. Vivienam Fuksam tika piešķirts bruņinieka tituls un viņš tika iecelts par Folklenda Salu dienesta (vēlāk — Britu Antarktiskais dienests) vadītāju.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Britu Sadraudzības Transantarktiskā ekspedīcija.
• Dokumentālā filma par ekspedīciju Antarctic Adventure, 1957, mājaslapā New Zealand history online: 1., 2., 3. un 4. daļas.