Bronhiālā astma

Astmas inhalators, kuru lieto, lai norimtu astmas lēkme.

Bronhiālā astma (grieķu: ἆσθμα (astma) — 'aizdusa') ir elpošanas sistēmas slimība ar hronisku, iekaisīgu raksturu (apgriezeniski obstruktīvi plaušu ventilācijas traucējumi). Astma tiek uzskatīta par alerģiska rakstura slimību. Hroniskā bronhu iekaisuma dēļ rodas bronhu gļotādas tūska un spazmas; bronhi pastiprināti reaģē uz dažādiem kairinājumiem, kas izpaužas kā pārejošs lēkmjveida elpas trūkums jeb aizdusa (galvenokārt izelpas laikā) un sausi trokšņi ("čīkstēšana") plaušās. Var būt klepus lēkmes, īpaši naktī un rīta agrumā. Bronhu spazmas pēc lēkmes pāriet kā ārstējot, tā arī pašas no sevis, taču ar laiku elpceļos rodas neatgriezeniskas pārmaiņas, jo slimība ir progresējoša.

Epidemioloģija

Ar bronhiālo astmu slimo ap 10% bērnu un 5% pieaugušo, turklāt saslimstībai ir tieksme pieaugt (tas izskaidrojams ar alergēnu daudzuma pieaugumu apkārtējā vidē). Mirstība no astmas nav liela — 0,5 līdz 3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, taču labāka terapija to nepazemina.

Astmas formas

• Eksogēnā jeb atopiskā astma, kam ir izteikti alerģisks raksturs.
• Endogēnā jeb nealerģiskā astma, kuras gadījumā nevar konstatēt alergēnus.
• Jauktā astma (visbiežāk sastopamā).

Pēc klīniskajām pazīmēm bronhiālo astmu turklāt iedala nakts astmā jeb miega ierosinātā astmā, lēkmjveida astmā ar smagām lēkmēm un hroniskā astmā. Atsevišķi izdala fiziskas slodzes ierosinātu astmu, sezonālo astmu, medikamentu ierosinātu astmu, arodastmu (to izraisa ķīmiski kairinātāji un arodalergēni).

Astmas riska faktori un to novēršana

• Mājas putekļu ērces (Dermatophagoides) un noliktavu ērces (Glycophagus domesticus), kas izdala spēcīgus astmas alergēnus. Jānovērš putekļu klātbūtne telpās, kur uzturas slimnieks, jālieto speciāli akaricīdi.
• Tabakas dūmi. Slimnieks nedrīkst smēķēt (kaitē arī pasīvā smēķēšana, tādēļ nevar smēķēt viņa ģimenes locekļi, kā arī slimniekam jāizvairās no publiskām vietām, kurās smēķē).
• Mājdzīvnieku apspalvojuma alergēni. Nav ieteicams istabā turēt mājdzīvniekus, it īpaši guļamtelpās. Dzīvnieki bieži jāmazgā, jālieto gaisa filtri.
• Prusaku alergēni. Māja jāuztur tīra, jālieto insekticīdi (slimnieks to lietošanas laikā nedrīkst atrasties tuvumā).
• Pelējums, ziedputekšņi. Dzīvojamām telpām jābūt sausām un tīrām, putekšņu izplatības laikā labāk uzturēties iekštelpās.
• Fiziskā aktivitāte. Tā kā slodze bieži provocē astmas lēkmi, nedrīkst pārpūlēties vai arī pirms gaidāmās slodzes jālieto speciāli medikamenti. Nedrīkst astmas dēļ vispār atteikties no fiziskas aktivitātes.
• Daži medikamenti. Astmas slimnieki nedrīkst lietot beta-blokatorus, aspirīnu, citus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.

Ārstēšana

Astmas slimniekiem nepieciešama pretiekaisuma terapija ar glikokortikoīdiem, turklāt tā jāuzsāk iespējami agrāk, kamēr nav sākušās neatgriezeniskas pārmaiņas elpceļos. Alerģiskām astmas formām var lietot imūnterapiju, ja no alergēniem nav iespējams izvairīties vai arī medikamenti nepalīdz. Pēc iespējas jānovērš astmas izraisītāju iedarbība. Lai arī astmas cēloņi nav psihiska rakstura, daudzos gadījumos palīdz psihoterapija. Papildus var lietot fizioterapeitiskas procedūras un elpošanas vingrinājumus. Smagas astmas lēkmes gadījumā steidzīgi jālieto bronhus paplašinoši medikamenti, parasti inhalējamā formā (tie astmu neārstē, bet atvieglo slimnieka stāvokli).

Nav pierādīta tādu netradicionālo ārstniecības metožu kā ozonterapija, biorezonanse, akupunktūra, homeopātija efektivitāte bronhiālās astmas ārstēšanā.

Literatūra

• Klīniskā medicīna. Pirmā grāmata. Prof. Aivara Lejnieka redakcijā. Rīga, Medicīnas apgāds, 2010, 472.—488. lpp.

Ārējās saites

• astma | Medicīnas termins (latviski)