Pāriet uz saturu

Bērzlapju ģints

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par sēņu ģinti. Par citām jēdziena Bērzlapes nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Bērzlapju ģints
Ģints un visas dzimtas tipiskā suga — sīvā bērzlape (Russula emetica)
Ģints un visas dzimtas tipiskā suga — sīvā bērzlape (Russula emetica)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsDikarya
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsBērzlapju ģints (Russula)
Bērzlapju ģints Vikikrātuvē

Bērzlapju ģints jeb bērzlapes (Russula) ir lapiņu sēņu ģints, kas pieder bērzlapju dzimtai. Saskaņā ar Catalogue of Life, 2021. gada sākumā tajā ietilpa 1331 suga,[1] no kurām Latvijā atrastas vairāk nekā 100.[2] Parasti tās ir bieži sastopamas, diezgan lielas un spilgtas krāsas, kas padara tās par vienu no atpazīstamākajām ģintīm starp mikologiem un sēņotājiem. To raksturīgās pazīmes parasti ir spilgtas krāsas cepurītes, balts līdz tumši dzeltenam sporu nobirums, trauslums, piestiprinātas lapiņas, plīvura un maksts trūkums uz kāta. Mikroskopiski ģintij ir raksturīgas ornamentētas sporas un sīkgraudains, vēlāk irdens mīkstums, kura sastāvā ir sferocistas — noapaļotas šūnas, kuras nosaka augļķermeņu trauslo konsistenci.[3] Tuvu radnieciskās pienaiņu (Lactarius) ģints pārstāvēm ir līdzīgas īpašības, bet, kad tām ir bojātas lapiņas, tās izdala krāsainu (parasti baltu) piensulu.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropā populāra suga ir mainīgā bērzlape (Russula decolorans)
Melnganā bērzlape (Russula nigricans) ir viena no sugām, kas nevārīta var radīt gremošanas traucējumus
Zaļā bērzlape (Russula virescens) atšķiras no citām zaļas krāsas bērzlapēm ar savu viegli plaisājošo virsmiziņas malu

Ģinti aprakstīja vācu mikologs Kristiāns Hendriks Persons 1796. gadā. Johanness Lotsi 1907. gadā īsto bērzlapju sporas atzina par baltām, bet bērzlapēm ar krāsainām sporām viņš izveidoja īpašu ģinti Russulina.[4] Tagad šī ģints atgriezta bērzlapju sastāvā.

Daudzas bērzlapju sugas to līdzības un savstarpēji pārklājošās vizuālās mainības dēļ ir neatšķiramas bez mikroskopa palīdzības un nereti arī ar to, kas novedis pie lielām grūtībām viņas sadalīt pa sugām. Vēl 21. gadsimtā daļa Ziemeļamerikas mikologu apgalvoja, ka viens no labākajiem bērzlapju zinātniskās informācijas avotiem ir 1918. gadā izdotais Kaufmana pētījums. Vairumam no pašreiz zināmajām bērzlapju sugām identifikācija lielā mērā atkarīga no paša identificētāja individuālajām uztveres īpatnībām.[5]

20. gadsimta vidū kļuva populāra bērzlapju sugu identifikācija pēc sporu ornamenta, taču arī tā sastapās ar tām pašām problēmām kā vizuālā bērzlapju sporu mainīguma un to parametru savstarpējās pārklāšanās dēļ.[5][6] Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē ar šādām metodēm bērzlapes pētīja Arnolds Amoliņš.[2][7]

2008. gadā no bērzlapju ģints izdalīja Multifurca,[8] turpinājās un nav beidzies sajukums par to, kuras ģintis kurai dzimtai piederīgas un kuras jāapvieno vai jāsadala. Tāpat kā pārējā sēņu molekulārajā ģenētikā, klasifikācija nav nostabilizējusies un joprojām tiek pastāvīgi mainīta, tomēr bērzlapju gadījumā ģenētika ir vienīgā cerība to kādreiz sakārtot.[5]

Dažādi autori bērzlapju ģintī iekļauj vai neiekļauj sugas no ģintīm Cystangium, Gymnomyces, Elasmomyces, Martellia un Macowanites.[9]

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, gaļīgi, parasti lietojami pārtikā.
  • Cepurīte: sākumā parasti gandrīz sfēriska ("podiņš"), puslodes vai zvana formā, tad zvanveida un pusapaļa, vēlāk izpletusies, vecumā bieži ieliekta. Maliņa ieritināta vai taisna, plāna, bieži līdz ar lapiņām radiāli svītrota vai rievota, sausā laikā nereti saplaisājusi. Virsmiziņa dažādās krāsās, visbiežāk sarkanā, parasti sausa, parasti viegli novelkama.
  • Lapiņas: daudzveidīgas pēc formām un kontakta veidiem ar kātiņu, parasti biežas, baltas vai retāk dzeltenīgas līdz okerkrāsai, parasti trauslas.
  • Kātiņš: Savienots ar cepurīti tās centrā, parasti cilindrisks un blīvs, reizēm ar nelielu paresninājumu vidū, parasti balts.
  • Mīkstums: balts, blīvs, irdens, uz vecumu var kļūt porains, īpaši kātiņā. Garša vāji maiga vai sīva.
  • Sporas: elipsoīdas, bezkrāsainas, reti gaiši brūnganas, nobirums masā balts līdz tumši okerdzeltenam, ar ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. ir amiloīdas).
  • Bazīdijas, jeb sporas nesošās šūnas, parasti ir nūjas formas un ar četrām sporām bez skavu savienojumiem.[2][10][11]

Bērzlapēs dažreiz var novērot pienainēm līdzīgas piensulas (laktiferozās) hifas, taču tās nav tik bagātīgi sazarotas kā pienainēs un nesasniedz himēniju.[3] Šī tradicionālā atšķirība starp pienaiņu un bērzlapju ģintīm tomēr ir mazāk redzama dažām tropu sugām, kuras atrodas starpstāvoklī.[12] Tāpat pastāv bērzlapju sugas, kurām ir daļējais plīvurs, tādas atrastas, piemēram, Kaukāzā.[7]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērzlapes kopumā ir izplatītas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Bērzlapju sugas ir ievestas ar kokiem arī ārpus viņu dabiskās izplatības zonām.

Latvijā atrastās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā atrasto sugu nosaukumi norādīti pēc LMB 2002. gada saraksta[13] ar dažiem Latvijas mikologu 2020. gada labojumiem,[2] kas satur ap 110 sugu. Cits mikoloģisks avots, "Sēnes.lv", apgalvo, ka Latvijā atrasts ap 150 bērzlapju sugu,[14] kas apliecina, ka klasifikācijas un identifikācijas jautājumi arī Latvijā ir tālu no vienprātības. A. Amoliņš savā 1992. gada grāmatā iekļāva 90 bērzlapju sugas.[7]

Nozīme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērzlapes ir ar koku saknēm, reti arī ar augiem mikorizu veidojošas sēnes.

Lietošana pārtikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums bērzlapju ir ēdamas; tomēr lielāko daļu no tām kulināri iesaka iepriekš novārīt. Neliela daļa no bērzlapēm ir ar sīvu piensulu un lietojamas tikai pēc rūpīgas novārīšanas vai tiek atzītas par pilnīgi neēdamām; viņu sīvums bez neitralizācijas kairina gremošanas traktu un gļotādas tiktāl, ka izsauc saindēšanai līdzīgus simptomus, kā vemšanu. Pie tādām pieder arī ģints tipiskā suga — sīvā bērzlape (Russula emetica), kura, iespējams, satur arī neidentificētu indi, kura izzūd vārot. Dažas bērzlapju sugas ir formāli ēdamas, bet reti tiek lietotas pārtikā nepatīkamās smakas dēļ. Nāvīgi indīgu sugu starp bērzlapēm nav,[2] un tas sēņotājiem ir svarīgi, jo, citējot amerikāņu mikologu Kuo, "ja jūs mežā esat nogriezis vienu sarkanu bērzlapi un nesat mājās to [ar mikroskopu] identificēt, tad labāk aizmirstiet par šo ideju".[5] Mežā uz vietas no zināmajām bērzlapju sugām tikai ap 5% iespējams noteikt daudzmaz ticami.[15]

Divas Jaungvinejā atrastas bērzlapju sugas rada halucinogēnu efektu.[6] No citām vietām ziņu par šādām sugām nav.

Bērzlapes ir arī ļoti svarīgs un iecienīts sēņodiņu kāpuru barības avots. Tā rezultātā bērzlapes pieder pie sēnēm, kas jau pēc ievākšanas tiek kāpuru sabojātas visātrāk.[16]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Catalogue of Life: Russulaceae, skatīts 2021-01-20
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 26.-27., 98.-123. lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 "Russulales News / Characteristics of the russuloid fungi". Museo delle scienze.
  4. ↑ Lotsy JP (1907). Vorträge über botanische Stammesgeschichte, Lectures on botanical phylogeny, held at the Imperial University of Leiden (vāciski). Jena, Germany: Gustav Fischer. pp. 708.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Kuo, M. (2009, March). The genus Russula. MushroomExpert.com
  6. ↑ 6,0 6,1 Trial field key to the species of RUSSULA in the Pacific Northwest. by Benjamin Woo (Puget Sound Mycological Society) May 1989
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 A.Amoliņš, “Bērzlapes”, Avots, 1992., 9. lpp.ISBN 5-401-00408-7.
  8. ↑ Buyck B, Hofstetter V, Eberhardt U, Verbeken A, Kauff F (2008). "Walking the thin line between Russula and Lactarius: The dilemma of Russula sect. Ochricompactae" (PDF). Fungal Diversity. 28: 15–40.
  9. ↑ MycoBank: Russulaceae
  10. ↑ Cannon PF, Kirk PM (2007). Fungal Families of the World. Wallingford, UK: CAB International. pp. 317–318. ISBN 978-0-85199-827-5.
  11. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 220.-221. lpp.
  12. ↑ Buyck B, Horak E (1999). "New taxa of pleurotoid Russulaceae". Arhivēts 2015. gada 23. septembrī, Wayback Machine vietnē. Mycologia. 91 (3): 532–537. doi:10.2307/3761355. JSTOR 3761355.
  13. ↑ «Latvijā konstatētās sēņu sugas - CEPURĪŠU SĒNES - R». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. maijā. Skatīts: 2021. gada 21. janvārī.
  14. ↑ Sēnes.lv: bērzlapes
  15. ↑ Russula emetica (Schaeff.)Pers. - The Sickener
  16. ↑ «Mikoloģe Diāna Meiere par sēņu spēku dziedēt no ļaunām slimībām un indīgām sēnēm, kam labāk netuvoties». Jauns.lv (latviešu). Skatīts: 2022-09-03.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bērzlapju_ģints&oldid=3679960"