Centrālā Java

Centrālā Java
Jawa Tengah
—  Indonēzijas province  —
Borobudura templis Borobudura templis
Karogs Ģerbonis
Pārvaldes centrs	Semarana
Oficiālā valoda	indonēziešu valoda
Valsts	Indonēzija
Platība
- Kopējā	32 800,69 km²
Augstākais punkts	3 428 m
Iedzīvotāji (2021. gadā)
- Kopā	36 742 501
- Blīvums	1 120,2/km²
Laika josla	Indonēzijas rietumu laiks (UTC+7)
Mājaslapa: www.jatengprov.go.id
Centrālā Java Vikikrātuvē

Centrālā Java (indonēziešu: Jawa Tengah) ir viena no Indonēzijas provincēm un atrodas Javas salas vidusdaļā. Centrālajai Javai ir sauszemes robeža ar Rietumjavas provinci rietumos, Jogjakartu dienvidos, bet austrumos ar Austrumjavas provinci. Ziemeļos to apskalo Javas jūra, bet dienvidos — Indijas okeāns. Provinces administratīvais centrs ir Semarana.

Etniski tā ir javiešu tautas etniskā teritorija, kuri ir lielākā etniskā grupa Indonēzijā un sastāda 98% provinces iedzīvotāju. Kopā ar Jogjakartu Centrālā Java tiek uzskatīta par javiešu kultūras centru. Tā kā lielākā daļa mūsdienu indonēziešu ir javiešu izcelsmes, Centrālajai Javai ir liela ietekme uz Indonēzijas sociālo, politisko un ekonomisko dzīvi.

Ģeogrāfija

Reljefs

Apmēram trešdaļā provinces ir izteikti kalnains reljefs. Provincē 38% zemju ir ar 0—2% slīpumu, 31% zemju slīpums ir 2—15%, 19% slīpums ir 15—40%, bet pārējā daļa 12% slīpums ir lielāks par 40%.

Centrālās Javas ziemeļu piekrastes reģionā ir šaura zemiene. Brebesas reģionā rietumos tā ir 40 km plata no krasta, savukārt Semaranā tā ir tikai 4 km plata. Šis līdzenums turpinās ar Semaranas-Rembanas ieplaku austrumos. Demakas pilsēta Demakas sultanāta laikmetā atradās jūras piekrastē un kļuva par plaukstošu ostu, bet tagad tā atrodas10 km no jūras. Semaranas piekrastē savukārt notiek sauszemes iegrimšana gruntsūdeņu izsūknēšanas dēļ.

Apgabala dienvidos atrodas Ziemeļu krīta kalni un Kendenas kalni, kas sastāv galvenokārt no kaļķakmens un stiepjas līdz Austrumjavas iekšienei.

Galvenā kalnu grēda Centrālajā Javā ir Ziemeļu un Dienvidu Serajas kalni. Ziemeļu daļa veido kalnu ķēdi, kas savieno Bogoras grēdu Rietumjavā ar Kendenas kalniem austrumos. Šīs kalnu grēdas platums ir ap 30—50 km; rietumu galā atrodas Slameta kalns, kas ir augstākais kalns Centrālajā Javā (3428 m), kā arī otrs augstākais kalns Javā, un austrumu galā ir Dijenas plato ar Prahu un Unarana kalna virsotnēm. Starp Ziemeļu un Dienvidu Serajas kalnu grādām ir Serajas upes ieleja, kas stiepjas no Purvokerto līdz Vonosobo. Uz austrumiem no šīs ieplakas atrodas Sindoro un Sumbingas vulkāns, savukārt austrumos (Magelanas un Temangunas reģionos) ir ieplakas turpinājums, ko ierobežo Merapi un Merbabu kalns.

Dienvidu Serajas kalni ir ievērojami zemāki un to augstākais punkts ir austrumu galā atrodošais Kulonprogo kalns.

Centrālās Javas dienvidu krasta apgabalā arī ir šaura zemiene, kuras platums ir 10—25 km. Te ir arī Dienvidu Gombonas karsta apgabali. Slīpi pakalni stiepjas paralēli krastam no Jogjakartas līdz Čilacapai. Uz austrumiem no Jogjakartas ir kaļķakmens kalnu apgabals, kas stiepjas līdz Austrumjavas dienvidu krastam.

Ūdeņi

Upes, kas ieplūst Javas jūrā, ir Solo upe (Bengawan Solo), Kali Pemali, Kali Čomala un Kali Bodri, savukārt upes, kas ieplūst Indijas okeānā, ir Seraju, Bogovonto, Luk Ulo un Progo. Solo ir garākā upe Javas salā (572 km); tās avots ir Sevu kalnos dienvidos, šī upe plūst uz ziemeļiem, šķērso Surakartas pilsētu un visbeidzot dodas uz Austrumjavu un ietek jūrā netālu no Surabajas.

Starp lielākājām ūdenstilpēm Centrālajā Javā ir Rovo vulkāna ezers (Pati reģions), Gadžahmunkura ūdenskrātuve (Vonogiri reģions), Kedungombo ūdenskrātuve (Bojolali un Sragenas reģions), Ravapenina ezers (Semaranas reģions).

Vēsture

Aizvēsture

Province ir apdzīvota kopš aizvēsturiskā laikmeta. Solo upes krastos tika atrastas Homo erectus, kas pazīstams kā "Javas cilvēks", paliekas, kas datētas pirms 1,7 miljoniem gadu.

Apmēram pirms 40 000 gadu australoīdu tautas, kas radniecīgas mūsdienu Austrālijas aborigēniem un melanēziešiem, kolonizēja Centrālo Javu. Ap 3000. gadu pirms mūsu ēras tos asimilēja vai aizstāja mongoloīdi — austronēzieši, kuri līdzi atnesa keramikas izstrādājumus, kanoe laivas, loku un bultas, kā arī pieradinātas cūkas, vistas un suņus. Viņi arī ieviesa kultivētos rīsus un prosu.

Pirms eiropiešu ierašanās

Rakstītā vēsture tagadējās Centrālajā Javas teritorijā aizsākās mūsu ēras 7. gadsimtā. Rakstītprasmi, kā arī hinduismu un budismu, no Dienvidāzijas atveda indieši. Centrālā Java tolaik bija Javas varas centrs. 664. gadā ķīniešu mūks Huinens apmeklēja Javas ostas pilsētu, ko viņš sauca par Helingu (訶陵) vai Holingu, kur viņš ar vietējā budistu mūka palīdzību tulkoja dažādus budistu rakstus ķīniešu valodā. Nav precīzi zināms, ko apzīmēja nosaukums Helinga un kur tā atradusies. Agrāk to uzskatīja par "Kalinga" ķīniešu transkripciju, bet tagad to visbiežāk uzskata par vārda "Areng" atveidojumu. Tiek uzskatīts, ka Helinga atradusies kaut kur starp Semaranu un Džeparu.

Pirmais datētais uzraksts Centrālajā Javā zināms no 732. gada. Šis uzraksts rakstīts sanskritā un tajā teikts, ka hinduisma šaivisma novirziena karalis Šrī Sandžaja nodibinājis Mataramas valsti. Sandžaju dinastijas valdīšanas laikā tika uzcelti vairāki pieminekļi, piemēram, Prambananas tempļu komplekss. Tajā pašā laikā radās konkurējoša Sailendras dinastija, kas pieturējās pie budisma un uzcēla Borobudura templi. Pēc 820. gada ķīniešu pierakstos Helinga vairs nebija minēta. Šis fakts sakrīt ar Sailendras gāšanu, ko veica Sandžaji, kuri atjaunoja šaivismu kā dominējošo reliģiju. Tomēr 10. gadsimta vidū varas centrs pārcēlās vairāk uz Javas austrumiem. Radens Vidžaja nodibināja Madžapahitas impēriju, kura sasniedza savu ziedoni Hajama Vuruka (1350—1389) valdīšanas laikā. Karaliste pretendēja uz suverenitāti pār visu Indonēzijas arhipelāgu, lai gan tiešā kontrole aprobežojās ar Javu, Bali un Maduru. Gadžahs Mada šajā laikā bija tās militārais vadītājs, kurš vadīja daudzus teritoriālos iekarojumus. Javas karaļvalstis iepriekš bija balstījušas savu varu uz lauksaimniecību, bet Madžapahitai izdevās sagrābt ostas un kuģu ceļus, cenšoties kļūt par pirmo komerciālo impēriju Javā. Tomēr impērija cieta zaudējumu pēc Hajama Vuruka nāves un islāma ienākšanas arhipelāgā.

16. gadsimta beigās islāma izplatība bija pārspējusi hinduismu un budismu kā dominējošās reliģijas Javā. Šajā periodā valdnieki no Padžanas, Surakartas, Jogjakartas, Čirebonas un Bantenas sāka veidot islāma karaļvalstis, lai nostiprinātu savu varu. Cita islāma karaliste, Mataramas sultanāts, kļuva par dominējošo spēku Javas centrālajā un austrumu daļā. Surabajas un Čirebonas valdnieki tika pakļauti Mataramas varai, un salā bija palikuši tikai Mataramas un Bantenas sultanāti, kad 17. gadsimta sākumā ieradās holandieši.

Eiropiešu periods

16. gadsimta beigās Eiropas tirgotāji sāka bieži apmeklēt Javas galvenās ostas. Holandieši izveidoja Austrumindijas kompāniju reģionālo resursu ieguvei. Matarama sultāna Aguna valdīšanas laikā līdz 17. gadsimtam spēja iekarot gandrīz visu Javu, taču iekšējie strīdi un holandiešu intrigas lika tai atdot holandiešiem daļu zemju. Viss tas galu galā noveda pie vairākām Mataramas sadalīšanām. Pirmaā bija pēc 1755. gada Gijanti līguma, kas sadalīja karalisti divās daļās — Surakartas un Jogjakartas sultanātos. Pēc dažiem gadiem pirmais atkal tika sadalīts, nodibinot Mankunegaranas valsti pēc 1757. gada Salatigas līguma.

Napoleona karu laikā Eiropā Centrālā Java kā holandiešu kolonija tika nodota britiem. 1813. gadā, nodibinot Pakualamanu, tika sadalīts arī Jogjakartas sultanāts. Pēc britu aiziešanas holandieši atgriezās saskaņā ar Vīnes kongresa lēmumu. Javas karš no 1825. līdz 1830. gadam, kurā musulmaņu aristokrātija iestājās pret Nīderlandes valdīšanu, izpostīja Centrālo Javu, kā rezultātā Nīderlandes vara nostiprinājās. Jau agrāk sadalītās Mataramas vara un teritorijas tika ievērojami samazinātas. Pēc kara Nīderlande ieviesa apsaimniekošanas sistēmu, kas noveda pie bada un epidēmijām 1840. gados, vispirms Čirebonā un pēc tam visā Centrālajā Javā, jo rīsu vietā bija jāaudzē koloniālās kultūras, piemēram, indigo un cukurs.

Holandieši izveidoja Centrālajā Javā pašreizējās administratīvās sistēmas aizsākumu. 1900. gados tika izveidota mūsdienu Centrālās Javas priekštece ar nosaukumu Vidusjavas valdība. Pirms 1905. gada Javas centrālā daļa sastāvēja no 5 hevestēm (reģioniem), proti, Semaranas, Rembanas, Kedu, Banjumasas un Pekalonanas. Surakarta joprojām bija neatkarīgs autonomais novads, kas sastāvēja no diviem reģioniem — Surakartas un Mankunegaranas, kā arī Jogjakartas. Katrs reģions sastāvēja no apgabaliem. Pēc 1905. gada decentralizācijas lēmuma pieņemšanas gubernatoram tika piešķirta autonomija un tika izveidota reģionālā padome. Kopš 1930. gada province bija noteikta kā autonoms reģions, kurā ir sava provinces padome.

Otrais pasaules karš un neatkarība

1942. gada 1. martā Japānas imperatora armija izsēdās Javā, un nākamajā nedēļā Nīderlandes koloniālā valdība padevās. Japānas valdīšanas laikā Java un Madura tika nodotas Japānas 16. armijas uzraudzībā. Daudzi, kas dzīvoja apgabalos, kas tika uzskatīti par svarīgiem karadarbībai, piedzīvoja spīdzināšanu, seksa verdzību, patvaļīgus arestus un nāvessodus, kā arī citus kara noziegumus.

Pēc Japānas kapitulācijas Indonēzija 1945. gada 17. augustā pasludināja savu neatkarību. Pēdējais kara posms sākās oktobrī, kad saskaņā ar viņu padošanās nosacījumiem japāņi mēģināja atjaunot varu, ko viņi bija atdevuši indonēziešiem. Sīvākās cīņas, kurās bija iesaistītas indonēzieši un japāņi, notika Semaranā. Pēc dažām dienām pilsētu sāka ieņemt britu spēki, un atkāpjoties Indonēzijas republikāņu spēki atriebās, nogalinot no 130 līdz 300 japāņu ieslodzītajiem. Kaujās tika nogalināti pieci simti japāņu un 2000 indonēziešu, un sešas dienas pēc britu spēku ierašanās japāņi pilsētu bija gandrīz ieņēmuši.

Centrālās Javas province tika noteikta 1950. gada 15. augustā, nodalot Jogjakartu, bet iekļaujot Surakartu. Kopš tā laika provinces administratīvajā iedalījumā būtiskas izmaiņas nav notikušas. Pēc 30. septembra kustības 1965. gadā Centrālajā Javā notika antikomunistiska tīrīšana, kuras laikā armijas un neformālās grupas nogalināja gan faktiskos, gan iespējamos komunistus un kreisos. Citi tika internēti koncentrācijas nometnēs. Dažiem tika izpildīts nāvessods dažus gadus vēlāk, bet lielākā daļa tika atbrīvoti 1979. gadā. 1998. gadā, īsi pirms ilggadējā prezidenta Suharto gāšanas, Surakartā un apkārtējos rajonos izcēlās pret ķīniešiem vērsta vardarbība, kurā tika nodedzināti ķīniešu īpašumi un citas ēkas. Nākamajā gadā vairākas Surakartas sabiedriskās ēkas nodedzināja Megavati Sukarnoputri atbalstītāji pēc tam, kad Indonēzijas parlaments prezidenta amatam izvēlējās Abdurrahmanu Vahidu, nevis Megavati.

2006. gada Jogjakartas zemestrīce provinces dienvidos un Jogjakartā izpostīja daudzas ēkas un maksāja tūkstošiem nāvju un vairāk nekā 37 000 ievainoto.

Administratīvais iedalījums

Province ir iedalīta 6 pilsētās (kota) un 29 reģionā (kabupaten), kas aptuveni atbilst Latvijas valstspilsētām un novadiem. Šīs pilsētas un reģioni tālāk iedalās 565 rajonos (Kecamatan) un zemākajās vienībās: 764 pilsētu mikrorajonos (Kelurahan) u 7804 lauku pagastos (Desa). Pilsētas pēc to iedzīvotāju skaita miljonos 2021. gadā bija:

• Semarana (1,7 milj.)
• Surakarta (0,5)
• Pekalonana (0,3)
• Tegala (0,3)
• Salatiga (0,2)
• Magelana (0,1)

Iedzīvotāji

Bez provinces pamatiedzīvotājiem javiešiem (97,8%) vēl tajā dzīvo sundi (1,4%, galvenokārt Rietumjavas pierobežā) un ķīnieši (0,4%, galvenokārt pilsētās). Vienīgā oficiālā valoda ir indonēziešu, parasti lietotā — tai radnieciskā javiešu ar vairākiem dialektiem.

97% provinces iedzīvotāju ir musulmaņi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Centrālā Java.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)