Pāriet uz saturu

Dārza zemene

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Dārza zemene
Fragaria × ananassa
Dārza zemene
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaRožu rinda (Rosales)
DzimtaRožu dzimta (Rosaceae)
ApakšdzimtaRožu apakšdzimta (Rosoideae)
CiltsRetēju cilts (Potentilleae)
VirsģintsZemeņu virsģints (Fragariinae)
ĢintsZemenes (Fragaria)
SugaDārza zemene (F. × ananassa)
Dārza zemene Vikikrātuvē

Dārza zemene jeb lielogu zemene (Fragaria × ananassa) ir daudzgadīgs rožu dzimtas ziedaugs, kas ir izveidota kā hibrīdsuga no Dienvidamerikā sastopamo Čīles zemeni (F. chiloensis) un Ziemeļamerikā sastopamo Virdžīnijas zemeni (F. virginiana).[1][2] Šis hibrīds tika selekcionēts 18. gadsimtā Francijā,[2] un ar laiku visā pasaulē kļuva par dominējošo zemeņu audzēšanas formu, aizstājot agrāk izmantotās savvaļas un citas dārza formas.[3] Komerciālajā augļkopībā dārza zemene ir visplašāk audzētā zemeņu suga, pateicoties tās augstajai ražībai, lielajām ogām, izteiktajai garšai un aromātam, kā arī plašajam pielietojumam pārtikas rūpniecībā. Zemenes tiek plaši izmantotas svaigā veidā, pārstrādātas ievārījumos, saldajos ēdienos, dzērienos un kā dekoratīvs elements gastronomijā.

Botāniski dārza zemenes augļi nav ogas, bet gan sulīgie riekstiņu kopaugļi. To ēdamā daļa attīstās nevis no auglenīcas, bet no ziedgultnes, un sēkliņas (riekstiņi) atrodas uz to virsmas. Tā kā šī suga ir hibrīdsuga, tai raksturīga liela ģenētiskā daudzveidība, ko izmanto šķirņu selekcijā dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, ražas termiņiem un patērētāju prasībām.

Vēsture un izcelsme

[labot | labot pirmkodu]

Dārza zemene ir salīdzinoši nesena kultūraugu hibrīdsuga, kuras izcelsme meklējama 18. gadsimta sākumā Francijā.[2] Ap 1750. gadu Bretaņas reģionā notika nejauša divu dažādu savvaļas zemeņu sugu krustošana. Sakrustojās Virdžīnijas zemene (Fragaria virginiana), kas tika ievesta no Ziemeļamerikas un bija pazīstamas ar savu aromātu, un Čīles zemene (Fragaria chiloensis), kuru 1712. gadā no Dienvidamerikas Francijā ieveda pētnieks Amedē Fransuā Frezjē (Amédée-François Frézier).[1][2] Šī jaunā hibrīdsuga bija ievērojama ar lielajiem augļiem, kā arī bija ar augstu ražību un garšas ziņā izcilu jaunu formu, kas ātri guva popularitāti.

Pirms dārza zemenes selekcijas Eiropā tika audzētas vairākas savvaļas zemeņu sugas, jo īpaši meža zemene (Fragaria vesca), kurai ir salīdzinoši mazi, bet aromātiski augļi. Šīs sugas audzēšana un selekcija bija izplatīta jau viduslaikos,[4] un dažās vietās tās joprojām tiek audzētas kā kultūraugi vai delikatese. Pēc sekmīgas hibrīdsugas izveides Francijā, dārza zemenes audzēšana ātri izplatījās visā Eiropā un 19. gadsimtā kļuva par komerciāli nozīmīgu augļkopības kultūru. 20. gadsimtā, pateicoties spējai pielāgoties dažādiem klimatiskajiem apstākļiem un nemitīgai šķirņu selekcijai, zemenes kļuva plaši audzētas arī Ziemeļamerikā, Austrālijā, Āzijā un citos reģionos.

Mūsdienās dārza zemene ir globāli visvairāk komerciāli audzētā zemeņu suga, kas lielākajā daļā pasaules reģionu aizstājusi gandrīz visas citas zemeņu formas.[3] Tās kultivēšanas vēsture ilustrē cilvēka spēju veidot jaunas lauksaimniecības sugas, izmantojot starpkontinentālus ģenētiskos resursus, un nodrošināt plaši pieprasītu pārtikas produktu.

Morfoloģija

[labot | labot pirmkodu]
Dārza zemes dzīves cikls

Dārza zemene ir zems, daudzgadīgs lakstaugs augs ar kompaktiem ceriem, kas veidojas no īsa pazemes stublāja (sakņu kakla). Tās sakņu sistēma ir sekla un šķiedraina, sastāv no daudzām bārkstīm, kas izplešas horizontāli un spēj atjaunoties katru sezonu. Auga lapas ir trīsstaraini saliktas, ar zobainām malām, pārklātas ar smalkiem matiņiem un piestiprinātas pie gariem kātiņiem. Lapas nodrošina ne tikai fotosintēzi, bet arī palīdz ūdens regulācijā un aizsargā augļu veidošanās zonu.

Zemenes veido garus sānu dzinumus jeb stīgas, kas kalpo veģetatīvai pavairošanai.[5] Katras stīgas galā var attīstīties jauns augs ar sakņu sistēmu. Ziedi parasti veidojas uz īpašiem ziedkātiem un ir hermafrodītiski, ar baltām, piecām vainaglapām, vairākām putekšņlapām un centrā novietotiem augļlapu kūlīšiem. Tie ir apputeksnējās gan ar vēja, gan kukaiņu palīdzību.

Zemeņu ziedēšana sākas pavasarī, kad gaisa temperatūra sasniedz atbilstošu līmeni (aptuveni +10 °C), un atkarībā no šķirnes turpinās vairākas nedēļas.[6] Pēc apputeksnēšanās katrs ziediņš veido augli, taču nevis no auglenīcas, bet no ziedgultnes, kas pēc apaugļošanās strauji piebriest un kļūst sulīgs un sarkans. Ziedēšana un augļu attīstība zemenēm bieži notiek pakāpeniski, un uz viena auga vienlaikus var būt gan ziedi, gan augļi, kas attīstās. Augļu nobriešanai atkarībā no temperatūras un šķirnes parasti nepieciešamas 20–30 dienas.

Dārza zemeņu augļi ir sulīgie riekstiņu kopaugļi, jo ēdamā daļa attīstās no ziedgultnes, nevis no auglenīcas. Uz ziedgultnes virsmas izvietotas daudzās sēkliņas, kas katra veidojusies no atsevišķas apaugļotas augļlapas. Zemenes krāsa, izmērs un forma atkarīga no šķirnes, bet visbiežāk tā ir sarkanīga, koniska vai noapaļota, ar spīdīgu virsmu. Ēdamā daļa ir sulīga, saldena un aromātiska, satur daudz cukuru, organiskās skābes, C vitamīnu un antioksidantus.[7] Šī specifiskā augļa struktūra salīdzinājumā ar daudziem citiem augļiem padara dārza zemenes unikālas.

Šķirnes un selekcija

[labot | labot pirmkodu]

Dārza zemene ir viens no ģenētiski daudzveidīgākajiem kultūraugiem, un tās selekcija turpinās jau vairāk nekā divus gadsimtus.[8] Mūsdienās ir izveidotas simtiem šķirņu, kas piemērotas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, audzēšanas tehnoloģijām un tirgus vajadzībām.

Dažādos reģionos izplatītas atšķirīgas šķirnes, piemēram,

  • Eiropā populāras šķirnes ir ‘Elsanta’, ‘Sonata’, ‘Darselect’, ‘Malling Centenary’ (Lielbritānijā), kā arī ‘Polka’ un ‘Senga Sengana’ (centrālajā un austrumu Eiropā);
  • Latvijā un citās Baltijas valstīs plaši izplatītas ir ‘Zefyr’, ‘Korona’, ‘Rumba’, ‘Asia’, kā arī vietējās selekcijas šķirnes;
  • Dienvideiropā un subtropu reģionos tiek audzētas siltummīlošas un transportējamākas šķirnes, piemēram, ‘Festival’, ‘Sabrosa’ (komerciāli pazīstama arī kā ‘Candonga’).
  • Ziemeļamerikā bieži audzē šķirnes ‘Albion’, ‘Camarosa’, ‘Chandler’, ‘Honeoye’;

Šķirnes tiek klasificētas arī pēc nogatavošanās laika:

  • Agrīnās šķirnes (‘Clery’, ‘Rumba’, ‘Daroyal’) sāk ražot jau maijā (mērenajā klimatā).
  • Vidēji agrās šķirnes (‘Elsanta’, ‘Asia’, ‘Korona’) ražo jūnija vidū.
  • Vēlās šķirnes (‘Florence’, ‘Malwina’) ražo jūnija beigās vai jūlijā.
  • Pastāv arī atkārtoti ražojošās (remontantās) šķirnes, piemēram, ‘Albion’ vai ‘Monterey’, kas ražo vairākos viļņos līdz pat rudenim.

Mūsdienu zemeņu selekcija vērsta uz vairākiem būtiskiem aspektiem:

  • Ražība un augļu vienmērība – tiek atlasītas šķirnes, kas dod lielu un kvalitatīvu ražu, ar vienveidīgiem un vizuāli pievilcīgiem augļiem.
  • Garša un aromāts – liela nozīme tiek piešķirta patērētāju vēlmēm, tostarp salduma un skābuma balansam.
  • Slimību un kaitēkļu izturība – mērķis ir samazināt fungicīdu un pesticīdu nepieciešamību, attīstot izturību pret miltrasu, sakņu puvi, pelēko puvi u.c.
  • Transportējamība un uzglabāšanas ilgums – svarīgi komerciālai loģistikai, īpaši eksportam.
  • Piemērotība mehanizētai ražas novākšanai – svarīga industriālajā audzēšanā.

Selekcijas procesā tiek izmantotas gan tradicionālās krustošanas metodes, gan mūsdienīgas genoma atlases tehnoloģijas, lai paātrinātu piemērotu genotipu izveidi.[9] Dažās valstīs tiek pētīti arī gēnu rediģēšanas risinājumi, lai vēl precīzāk mērķētu uz vēlamajām īpašībām.

Audzēšana

[labot | labot pirmkodu]

2023. gadā visā pasaulē tika novāktas 10,49 miljoni tonnas zemenes.[10] Pārliecinoši vislielākā zemeņu raža tiek iegūta Ķīnā (2023. gadā novāca 4,21 miljonus tonnu).[10] Nākamās valstis ir Amerikas Savienotās Valstis (1,25 miljoni tonnas), Ēģipte (0,73 miljoni), Turcija (0,68 miljoni) un Meksika (0,64 miljoni).[10]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 Latvijas daba - enciklopēdija. 6, Ul - Žur. Preses Nams. 1998.
  2. 1 2 3 4 «History of the Strawberry» (angļu). The University of Vermont. Skatīts: 2025. gada 5. jūlijā.
  3. 1 2 Nelda R. Hernández-Martínez, Caroline Blanchard, Daniel Wells, Melba R. Salazar-Gutiérrez (15 March 2023). "Current state and future perspectives of commercial strawberry production: A review". Scientia Horticulturae 312. doi:10.1016/j.scienta.2023.111893.
  4. ↑ Mary Katherine Newman. «The Story of the Strawberry». historyworkshop.org.uk (angļu). Skatīts: 2025. gada 5. jūlijā.
  5. ↑ "The habit of strawberry flowering is the key for runner propagation, where the photoperiod is the main environmental factor - A review". Advances in Horticultural Science 37 (4): 433–449. 2024-01-18. doi:10.36253/ahsc-14381.
  6. ↑ Timo Hytönen. Regulation of strawberry growth and development. Helsinki : Helsinki University Print, 2009. ISBN 978-952-10-5304-7. Skatīts: 2025. gada 5. jūlijā.
  7. ↑ «Strawberries 101: Nutrition Facts and Health Benefits». healthline.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 5. jūlijā.
  8. ↑ "Comparative Genetic Mapping Between Octoploid and Diploid Fragaria Species Reveals a High Level of Colinearity Between Their Genomes and the Essentially Disomic Behavior of the Cultivated Octoploid Strawberry". Genetics 179 (4): 2045–2060. 2008 Aug. doi:10.1534/genetics.107.083840.
  9. ↑ "Advances in genomics and genome editing for improving strawberry (Fragaria ×ananassa)". Frontiers in Genetics 15. 19 April 2024. doi:10.3389/fgene.2024.1382445.
  10. 1 2 3 «FAOSTAT» (angļu). Skatīts: 2025. gada 5. jūlijā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dārza_zemene&oldid=4348562"