Džona Kenedija atentāta sazvērestības teorijas

Džona Kenedija atentāta sazvērestības teorijas ir sabiedrības aizdomas par to, ka aiz ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavības stāv kādas cits vainīgais - politiķis, institūcijas, slepenas organizācijas - nevis vienpatis Lī Hārvijs Osvalds, kas, pēc oficiālās versijas, esot nogalinājis Kenediju viens pats.

1963. gada 22. novembrī Dalasā, Teksasas štatā tika nogalināts 35. ASV prezidents, viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem politiķiem, Džons Kenedijs. Par slepkavu tika atzīts 24 gadus vecais Lī Hārvijs Osvalds, garīgi nelīdzsvarots jauneklis, kas vairākkārt mēģinājis izdarīt pašnāvību un aizrāvies ar marksisma idejām. Liela daļa sabiedrības vēl joprojām netic atentāta oficiālajai versijai un uzskata, ka aiz tās slēpjas kāda nozīmīga sazvērestības teorija. Savas prezidentūras laikā Kenedijs paveica virkni nozīmīgu darbu, kuru dēļ ieguva ne tikai sabiedrības atbalstu, bet arī virkni ienaidnieku, kuri kļuva par galvenajiem aizdomās turamajiem neskaitāmajās sazvērestības teorijās. Šo slepkavību uzskata par 20. gadsimta lielāko noziegumu, un tas ir notikums, par kuru sacerēts visvairāk sazvērestības teoriju. Sazvērestības teoriju piekritēji 50 gadu laikā pavisam kopā esot nosaukuši 42 grupas, 82 slepkavas un kopumā 214 cilvēku, kas it kā bija iesaistīti Kenedija slepkavībā.

Džons Kenedijs ar sievu Žaklīnu Kenediju, gubernatoru Džonu Koneliju un viņa dzīvesbiedreni īsu brīdi pirms atentāta

Oficiālā versija

Gadiem ejot, pētnieki visu 1963. gada 22. novembrī Dalasā notikušo ir aprakstījuši minūti pa minūtei. Gatavojoties 1964. gada prezidenta vēlēšanām, kampaņas ietvaros 1963. gada 22. novembrī prezidents ar sievu devās uz Austrumteksasas biznesa centru - Dalasu, kurā prezidents nebija tautā mīlēts. 22. novembrī pulksten 11:35 Džons Kenedijs un viņa sieva Žaklīna Kenedija nolaižas Dalasas lidostā "Love Field", kur viņus sagaida viceprezidents Lindons Džonsons. Prezidents ar kundzi apsēdās limuzīna aizmugurē, bet uz nolaižamajiem sēdekļiem sēdēja gubernators Džons Konelijs ar dzīvesbiedreni. Limuzīna jumts bija nolaists, limuzīnu vadīja slepenā dienesta aģents un pirms un pēc limuzīna brauca liels daudzums policijas motociklistu un mašīnu. Pulksten 12:30 limuzīns nogriežas uz Elmstrītas, un pēkšņi auto aizmugurē atskanēja blīkšķis un prezidents tika ievainots, ar otro šāvienu tika ievainots arī gubernators, bet ar trešo prezidentam tika norauta daļa galvaskausa. Sadragātā prezidenta galva noslīdēja sievai uz ceļiem un viņas tērps noplūda ar vīra asinīm. 12:35 prezidenta auto ieradās Pārklendas memoriālajā slimnīcā un 5 minūtes vēlāk prezidents mira. 13:00 tika paziņots, ka prezidents ir miris. Prezidenta zārks tika nekavējoties vests uz Vašingtonu un lidojuma laikā 14:38 viceprezidents Lindons Džonsons sniedza prezidenta zvērestu. Kāds aculiecinieks pavēstīja, ka redzējis vīrieti, kas no grāmatu krātuves ēkas, kurai prezidenta auto brauca garām, sestā stāva loga šāvis ar šauteni. Pulksten 12:45 pa radio tika pārraidīts aizdomās turamā pazīmju apraksts. 13:15 policists vārdā Džeidī Tippits bija pamanījis pazīmēm atbilstošo Lī Hārviju Osvaldu, kurš pienācis klāt viņam, viņu nošāvis un pēc tam nozudis kinoteātrī. Ēka drīz vien tika aplenkta un jau 13:50 Osvalds tika arestēts. Nākamās dienas pēcpusdienā Dalasas policija paziņoja, ka prezidenta slepkava ir notverts. Vēlāk tika organizēta preses konference, kurā Osvalds savu vainu neatzina. Presei tika paziņots, ka nākamās dienas rītā Osvaldu pārvedīs uz apgabala cietumu. 24. novembra rītā ap policijas ēku bija sapulcējušies neskaitāmi preses pārstāvji, Osvalda labā roka bija pieķēdēta pie detektīva rokas, un viņu pavadīja vēl 3 aģenti, bet līdzko Osvalds spēra soli, no pūļa izskrēja cilvēks un desmitiem miljonu televīzijas skatītāju priekšā iešāva Osvaldam vēderā. Šāviens bija letāls. Šāvējs bija naktsklubu īpašnieks Džeks Rubijs. 1964. gada 14. martā Rubijam piesprieda nāvessodu par tīšu slepkavību.

Džeks Rubijs tēmē uz Lī Hārviju Osvaldu 1963. gada 24. novembrī

1963. gada 29. novembrī tika izveidota īpaša komisija, lai atrisinātu Kenedija slepkavību, kuru vadīja ASV Augstākās tiesas prieksšēdētājs Erls Vorens, to nosauca par Vorena komisiju (angļu: Warren Comission). Komsija darbu beidza 1964. gada 24. septembrī ar slēdzienu: "Šāvienus, ar kuriem tika nogalināts prezidents Kenedijs un ievainots gubernators, raidījis Lī Hārvijs Osvalds, un uz esošo datu pamata komisija secina, ka Osvalds ir darbojies viens."

Liecības par sazvērestību

Šaubas par to, vai slepkavībā vainojams viens pats Osvalds, parādās jau tad, kad sāk analizēt šāvienu. Oficiālajā versijā parādās 3 šāvieni. Pirmā lode trāpījusi netālu esošajam skatītājam. Otrā lode trāpīja gan prezidentam, gan gubernatoram, bet trešā lode trāpīja Kenedijam smadzenēs. Vislielāko ažiotāžu sacēla otrā šāviena lode, kas it kā trāpīja Kenedijam mugurā un izgāja ārā caur kaklu, pēc tam lidoja uz leju un izgāja caur gubernatora delmu un visbeidzot iestrēga gubernatora ciskā. Šī lode it kā raidījusi 7 ievainojumus 2 cilvēkiem, lai gan tas neatbilst ne laika, ne lidojuma trajektorijas, ne galīgā stāvokļa parametriem, tāpēc šo lodi mēdz dēvēt par "maģisko lodi". Jaunākie virtuālās realitātes rekonstrukcijas eksperimenti pierādīja, ka "maģiskā lode" tomēr lidojusi pilnīgi taisnā trajektorijām, tāpēc to nevarēja izšaut Osvalds.

Viens no galvenajiem slepkavības un arī sazvērestības pierādījumiem ir kāda vietējā iedzīvotāja Abrahama Zaprūdera uzņemts video, kurā skaidri saredzams atentāts sekundi pa sekundei. Zaprūdera filma (angļu: Zapruder film), skaņu ieraksti un aculiecinieku sniegtās liecības vedina domāt, ka ir bijis vēl kāds šāvējs. Visizplatītākā versija ir tā, ka 1 vai 2 snaiperi atradušies aiz žoga, uz zālainā uzbēruma iepretim prezidenta mašīnai un pa labi no tās. Tā ir atbilde uz prezidenta grotesko galvas paraušanos atpakaļ otrā šāviena trieciena brīdī, kas norāda uz šāvienu no priekšpuses, un tā kā Teksasas mācību grāmatu noliktavai, kurā atradies Osvalds, jau bija pabraukts garām, tad šāvienu nevarēja raidīt viņš. Par otrā snaipera esamību kalpo arī 1979. gadā veiktā skaņu analīze, kurā atklāts, ka ir bijuši 5 šāvieni, bet Osvalds izšāva tikai 3 šāvienus, tāpēc 4. un 5. lodi no zālainā uzkalniņa varēja raidīt otrs snaiperis.

Aculieciniece Mērija Mūrmane uzņēma Polaroid fotogrāfiju, atrodoties tieši tajā vietā, kur varēja atrasties iedomātais zālainā paugura snaiperis. Šajā fotogrāfijā ir redzams arī kāds cilvēks, kas lūkojās pāri žogam, vietā, no kuras, pēc aculiecinieku apgalvojumiem, tika raidīts nāvējošais šāviens. Jāatzīmē, ka aculiecinieki savas liecības snieguši pirms vēl zinājuši par Mūrmanes uzņemto fotogrāfiju. Šis cilvēks pēc prezidentam raidītā nāvējošā šāviena nekavējoties pameta savu atrašanos vietu, un vēlākajos Zaprūdera filmas kadros vairs nav redzams.

Mērijas Mūrmanes uzņemtā fotogrāfija

Vairākas kinolentes, fotogrāfijas, dokumenti un citi pierādījumi, kas iespējams būtu atrisinājuši prezidenta slepkavību, ir pazuduši, tostarp arī Osvalda nopratināšanas protokoli, kas, kā vēlāk atklājās, nemaz nav pastāvējuši. Osvaldu pratināja apmēram 12 stundas, taču protokolēts un ierakstīts netika nekas. Pēc prezidenta līķa sekcijas viņa smadzenes kopā ar citiem paraugiem tika nosūtītas uz Nacionālo arhīvu, no kurienes tās 3 gadus pēc atentāta pazuda, kas, iespējams, norāda, ka kāds nevēlējās, lai prezidenta nāves cēloņi un slepkavības nianses tiktu atklātas. Pastāv arī nostāsti, ka ārstiem kāda neidentificēta, augsta amatpersona pavēlēja neaprakstīt prezidenta ievainojumus kaklā un mugurā. Aculiecinieki, kas redzēja prezidenta ievainojumus pēc slepkavības, apgalvo, ka prezidentam bija norauta daļa pakauša, kas norāda uz to, ka šāviens ir nācis no priekšpuses, taču septiņdesmitajos gados publicētajā Kenedija līķa sekcijas fotogrāfijā redzams, ka pakausis ir pilnīgi neskarts, tajā redzams tikai neliels lodes ieejas caurums. Šī fotogrāfija ir pilnīgi pretrunā ar Pārklendas memoriālās slimnīcas ārstu sniegtajām liecībām, tāpēc pastāv uzskats, ka fotogrāfija ir viltota.

Nākamo gadu laikā sekoja virkne citu slepkavību un mīklainu nāves gadījumu, kas kādā veidā saistīti ar prezidenta slepkavības izmeklēšanu. Interesanti, ka virkne galveno liecību sniedzēju mira īsi pirms savu liecību sniegšanas. Čikāgas mafijas boss Sems Džakana tika nošauts savas mājas pagrabā 1975. gada jūnijā, īsi pirms Senāta izlūkošanas komitejas sanāksmes, kurā viņam būtu bijis jāliecina par to, ka Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) sadarbojās ar mafiju, lai kopīgiem spēkiem nogalinātu Fidelu Kastro. 1976. gadā Džons Roselli, kas bija pazīstams kā CIP un mafijas starpnieks, tika atrasts sarauts gabalos, ielikts mucā un iemests okeānā, laikā, kad viņam tika ieplānota ierašanās uz pārrunām ar Senāta izlūkošanas komiteju. Osvalda draugs, spiegs, Džordžs de Morenšilts tika atrast sašauts, kas tika uzskatīta par pašnāvību, divas stundas pēc tam, kad viņa mājās ieradās ASV slepkavības izmeklēšanas komitejas pārstāvis, lai intervētu viņu par Kenedija atentātu.

Lai gan vairākas liecības par sazvērestību var uzskatīt par vienkāršu sakritību vai iztēles augļiem, tomēr neatklāts paliek fakts, kāpēc ASV valdība un komiteja slēpj vairākus pierādījumus, kas ļautu sīkāk izmeklēt Kenedija slepkavību.

Lindona Džonsona teorija

Tā kā Kenedija nāve deva iespēju Džonsonam kļūt par prezidentu, tieši viņš kļuva par vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem sazvērestībā. Amerikāņi neko daudz par Džonsonu nebija dzirdējuši līdz viņš parādījās Kenedija vēlēšanu biļetenā 1960. gadā. Tiek uzskatīts, ka viņš 1948. gadā negodīgi uzvarējis Teksasas senatora amata vēlēšanās, un senatora amatā lielākoties darbojās naftas magnātu labā.^{[nepieciešama atsauce]} Pastāv uzskats, ka savu vārdu uz Kenedija vēlēšanu biļetena Džonsons ieguvis šantāžas ceļā, kurā viņam palīdzēja Teksasas naftas magnāti. Kenedijam bija vairāki personīgi noslēpumi, kurus dokumentēja Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) direktors Edgars Hūvers, kurš, savukārt, pats glabāja noslēpumu, ka ir homoseksuālis.^{[nepieciešama atsauce]} Šo noslēpumu bija atklājis Džonsons un ietekmīgie teksasieši, un izmantoja, lai šantažētu Hūveru, lai tas, savukārt, piedraudētu Kenedijam, ka izpaudīs viņa noslēpumus, ja vien Kenedija vēlēšanu biļetenā neparādīsies Džonsona vārds. Lai gan Džonsons kļuva par viceprezidentu, viņa vara bija ļoti ierobežota, tāpēc Džonsons atrada domubiedrus, kuru starpā bija tādi Kenedija nīdēji kā Teksasas naftas magnāts Klints Murčinsons, Edgars Hūvers, Ņūorleānas mafijas galva Karlos Marsello un Ričards Niksons. Dienu pirms Kenedija atentāta Murčinsona savrupnamā Dalasā viņi visi ieturēja kopīgas vakariņas. Par CIP devumu atentāta organizācijā uzskata Osvaldu, mafija noorganizēja vēl 2 snaiperus, bet Džonsons iesaistīja savu "rokaspuisi" Malkomu Vallesu.

Gadu pēc Kenedija slepkavības Teksasā izplatījās baumas, ka tieši Džonsons ir atbildīgs par Kenedija nāvi, tā uzskatīja arī Žaklīna Kenedija. Aizdomīgs ir arī fakts, ka dažus atentāta dokumentus Džonsons aizliedzis atvērt līdz 2039. gadam, bet limuzīnu, kurā nogalināts Kenedijs, viņš licis atjaunot, nevis atstāt kā slepkavības pierādījumu. Turklāt reti kur tiek minēts, ka Teksasas štatā Džonsons ir atzīts par līdzdalībnieku 9 slepkavībās.

Neskatoties uz faktu, ka Džonsons slēpa ar izmeklēšanu saistītus dokumentus, tomēr nepastāv kādi pierādījumi, ka Džonsons būtu vainīgs Kenedija slepkavībā.

Fidela Kastro teorija

Fidela Kastro komunistiskais valdīšanas režīms un sniegtais atbalsts Padomju Savienībai Aukstā kara laikā bija 2 svarīgākie iemesli, kāpēc ASV valdība kaismīgi centās atbrīvoties no Kastro, tāpēc citi uzskata, ka pret Kenediju vērstais atentāts varēja būt Fidela atbilde uz visām pret viņu vērstajām represijām. Kastro sociālistiskās ekonomikas ietvaros tika konfiscēti Kubā atrodamie amerikāņu uzņēmumi, tāpēc ASV pārtrauca diplomātiskas attiecības ar Kubu, šo prezidenta Dvaita Eizenhauera aizsākto aktu turpināja ievērot Kenedijs un 1962. gadā ASV noteica pret Kubu ekonomisko embargo.

Kastro piedzīvoja vairākus pret sevi vērstus, CIP un amerikāņu mafijas organizētus atentātus, kuros ietilpa saindēti cigāri, eksplodējošas pildspalvas.^{[nepieciešama atsauce]} Viena sazvērestības teorija vēsta, ka Osvaldu Kastro bija ieteikusi Padomju Savienība, jo laikā, kad Osvalds dzīvoja Minskā, viņš nokļuva Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) redzeslokā. Tā vēsta Padomju Savienības drošības komitejas faili.

Citas teorijas vēsta, ka Kastro iespējams neorganizēja Kenedija atentātu, taču noteikti zināja par to. Osvalds dažus mēnešus pirms atentāta esot ieradies Meksikā, un centās iegūt vīzu Kubas vēstniecībā, bet kad viņa lūgums tika noraidīts, viņš esot solījies nogalināt Kenediju, Kastro esot bijis informēts par šo notikumu. To apliecināja arī Braiens Latels, kas bija CIP analītiķis Kubā. Viņš arī norāda, ka 22. novembra rītā Kastro esot pavēlējis izlūkošanas dienesta darbiniekiem koncentrēties uz radio ziņojumiem, kas informē par notikumiem Teksasā.

Lindons Džonsons esot ticējis, ka Kenedija nāvē vainīgs ir tieši Kastro.

Teorijai par Kastro kā galveno vainīgo ir daudzas nepilnības, taču ļoti ticams ir fakts, ka Kastro ir zinājis, kad un kas tieši nogalinās Kenediju, kas viņu padara par sava veida līdzdalībnieku Kenedija slepkavībā.

Padomju Savienības Valsts Drošības Komitejas teorija

Kenedija prezidentūras laikā starp ASV un Padomju Savienību norisinājās Aukstais karš. Lai gan 1962. gadā Hruščovs piekāpās un izveda kodolieročus no Kubas, viņš izjuta apkaunojumu un tika uzskatīts, ka Kenedija slepkavība ir atriebība. Galvenā teorija ir tāda, ka laikā, kad Osvalds uzturējās PSRS no 1959. līdz 1962. gadam, viņu savervējusi VDK un apmācījusi spiegošanā. Šo teoriju apstiprina fakts, ka Padomju valdība 1960. gadā Osvaldam izkārtojusi bezmaksas dzīvokli Minskā, netālu no spiegu akadēmijas. Turklāt VDK esot sagādājuši arī Osvaldam sievu Marinu, kas esot viena no standarta tehnikām, lai piesaistītu ārzemju spiegus.

Citi uzskata, ka PSRS valdība pamanīja Osvaldu, ievāca par viņu informāciju, bet uz ASV atpakaļ aizsūtīja viņa līdzinieku, VDK aģentu, kas tad arī nogalināja Kenediju.

Ģenerālis Paceps, kas bija PSRS VDK virsnieks Aukstā kara laikā, noliedza, ka PSRS organizēja Kenedija slepkavību, tomēr atzina, ka PSRS propaganda, kas bija vērsta pret ASV valdību varēja novest Osvaldu pie šādas rīcības. VDK esot apmācījuši Osvaldu par operatīvo aģentu, nodrošinot viņam apmācību šaušanā, bet pirms Osvalda atgriešanās ASV, nav centušies viņu apturēt vai brīdināt ASV par briesmām. Uzskata, ka Osvalds, nevarēdams sagaidīt PSRS pavēles, pats uzņēmies iniciatīvu Kenedija slepkavībā.

Visām teorijām, kas saistītas ar PSRS kā slepkavības organizatoriem, ir nepilnības, proti, vai tiešām VDK tik nopietnu operāciju būtu uzticējuši Osvaldam? Turklāt 1981. gadā notika Osvalda līķa izrakšana, kurā tika atklāts, ka tas tiešām ir viņš, nevis krievu spiegs. Turklāt PSRS apzinājās, ka šāda rīcība varētu novest pie kodolkara.

FIB un Edgara Hūvera teorija

Hūvers esot zinājis, ka pēc 1964. gada vēlēšanām Kenedijs ir nolēmis atstādināt viņu no amatu, kas tad arī kalpo par pamatu iespējamiem Hūvera rīcības motīviem. Kāda teorija liecina, ka Osvalds esot bijis FIB informators, kas nogalināja prezidentu, jo bija saņēmis šādu pavēli no biroja. Turklāt vairāki aculiecinieki liecināja, ka Osvalds Ņuorleānā ir redzēts pavadot laiku kopā ar vairākiem FIB aģentiem, taču nav pieradījumi, ka Osvalds darbotos FIB labā.

Cita teorija vēsta, ka Osvalds esot brīdinājis FIB par draudošajām briesmām, taču pas esot "iegāzts" un vēlāk nogalināts no FIB informatora Džeka Rubija izšautās lodes.

Lai gan arī šai teorijai trūkst pierādījumu, Varena komisijas biedri lielākoties bija FIB aģenti, kuri darīja visu, lai pierādījumi tikpat kā nebūtu. Tiek uzskatīts, ka Hūvers zināja par atentāta organizēšanu, bet nebilda ne vārda, jo par to Džonsons viņa bija apsolījis sava amata saglabāšanu. Turklāt 1996. gadā Dalasas FIB biroja priekšnieks Džeks Hostlijs esot atradis piezīmes, kas tapušas Osvalda pratināšanas laikā, bet kuras pēc FIB teiktā, esot iznīcinātas.

Mafijas teorija

1960. gada vēlēšanās iegūt Ilinoisas štata iedzīvotāju atbalstu Kenedijam palīdzēja Čikāgas mafijas krusttēvs Sems Džakana, turklāt citi mafijas pārstāvji sadarbojās ar CIP, lai organizētu pret Kastro vērstus atentātus. Kad, kļūstot par prezidentu, Kenedijs kopā ar savu brāli, Tieslietu ministru Robertu Kenediju pasludinaja karu pret organizēto noziedzību, mafija jutās nodota. Turklāt FIB ierakstītajās telefona sarunās, atklājās, ka vairāki mafijas līderi vēlējās Kenediju redzēt mirušu. CIP un mafijas aprindās labi zināmais Deivids Ferijs, apmetoties Ņuorleānā, uzturēja ļoti labas attiecības ar Osvaldu, un tiek uzskatīts, ka tieši tad tika nolemts, ka Osvalds tiks izmantots kā mafijas aizsegs Kenedija atentātā. Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka Rūbijs nogalinājis Osvaldu, lai apklusinātu viņu.

Teksasas mafijas biedrs Čārlzs Harelsons esot identificēts kā garākais no klaidoņiem slavenajā "trīs klaidoņu" (angļu: three tramps) bildē, kurā redzami 3 vīri, kas arestēti dzelzceļa stacijā, netālu no Elmstrītas, īsi pēc Kenedija slepkavības. 1980. gadā Harelsons tika apsūdzēts par tiesneša Džona Vuda slepkavību, un pratināšanas laikā ne tikai atzinies Vuda slepkavībā, bet arī tajā, ka esot bijis iesaistīts Kenedija atentātā, taču vēlāk to noliedzis, sakot, ka to kokaīna reibumā safantazējis. 1979. gadā parādījās teorija, ka mafija esot nolīgusi 2 snaiperus, viens no tiem ir bijis Osvalds, bet otrs stāvējis aiz sētas, zāliena uzkalniņā.

Tomēr skaidrs, ka mafija nevarētu noorganizēt atentātu bez citu palīdzības, jo tad nav izskaidrojams, kāpēc valdība radīja aizsegu tam visam, lai gan, iespējams, ka aizsegs panākts draudot izstāstīt, ka CIP sadarbojās ar organizētās noziedzības līderiem, lai nogalinātu Kastro. FIB aģents esot noklausījies vairākas mafijas līderu telefonsarunas pēc Kenedija slepkavības, un sacīja, ka tie patiesi bija patīkami pārsteigti, taču nebilda nevienu vārdu, kas liecinātu par sazvērestību.

CIP teorija

Kopš Centrālās izlūkošanas pārvaldes organizētās Cūku līča operācijas Kubā izgāšanās, starp CIP un prezidentu bija radušās domstarpības. Kenedijs neuzticējās CIP aģentiem un plānoja pēc 1964. gada vēlēšanām pārformēt CIP, un atklāti runāja par CIP aģentu atlaišanu.

Kad tiek runāts par CIP kā galvenajiem atentāta organizatoriem, tas tiek attiecināts tikai uz slepeno uzdevumu aģentiem, kas nodarbojas ar sabotāžām, propagandām un atentātiem, tieši šī slepeno uzdevumu CIP nodaļa ir visspēcīgākā. Viens no Cūku līča operācijas organizatoriem, aģents, Deivids Filips dažus mēnešus pirms atentāta redzēts kopā ar Osvaldu. Taču par galveno atentāta organizatoru šī teorija dēvē Hauardu Hantu, slepeno uzdevumu aģentu, kas vainoja Kenediju pie Cūku līča operācijas neveiksmes. Turklāt Hants esot arī sniedzis nepatiesu liecību par to, kur atradies Kenedija atentāta laikā. Daudzi pētnieki arī atzinuši, ka "trīs klaidoņu" fotogrāfijā, īsākais no klaidoņiem atgādina Hantu.

Ar šo teoriju arī saista vairākus Osvalda dzīves gājuma faktus, piemēram, dienējot Jūras kājeniekos, viņš tika aizsūtīts uz Acugi Japānā, kur atrodas lielākā CIP bāze Klusajā okeānā. Turklāt, kad Osvalds strādāja Dalasas grafikas firmā, viņš draugiem lielījies, ka šo darbu viņam pakārtojuši CIP. Tomēr nav nekādu liecību, ka Osvalds būtu bijis CIP aģents, turklāt 1992. gadā kāds pētnieks atrada Dalasas policijas iecirkņa arhīvos protokolu, kas apliecināja, ka "trīs klaidoņi" patiesi esot bijuši trīs nepazīstami klaidoņi. Lai gan trūkst pierādījumi, kas apliecinātu arī šo teoriju, daudzi CIP aģenti atzinuši, ka zinājuši, ka prezidentam draud briesmas. Pierādījumu trūkums, iespējams, radies tāpēc, ka par Vorena komisijas locekli kļuva arī CIP direktors Alans Dulls, kuru 1961. gadā atstādināja Kenedijis.

Citas teorijas

Pret Kastro noskaņoto kubiešu teorija

Šajā teorijā par atentāta organizatoriem tiek uzskatīti ASV dzīvojošie kubieši, kas piedalījās Cūku līča operācijā pret Kastro pārvaldīto Kubu. Pēc smagās sakāves Cūku līcī, kad lielu daļu kubiešu trimdeniekus nogalināja armija, bet daudzus paturēja gūstā, un Kenedijs minstinājās ar ASV gaisa spēku sūtīšanu palīgā, Kenedijs ieguva lielu nepatiku trimdas kubiešu starpā. Šī teorija vēsta, ka Osvalds ir bijis kubiešu grupējuma aģents, vai cilvēks, kuru viņi nolīga par aizsegu. Teorija radās ņemot vērā faktu, ka Osvalds, dzīvojot Ņūorleānā, centās kļūt par grupējuma biedru, lai gan ir kaismīgs komunisma un Kastro atbalstītājs.

Slepenā dienesta teorija

Lai gan Slepenajam dienestam nebija nekādi motīvi nogalināt Kenediju, viņi varēja būt pildījuši norādes no "augšas", tas ir, viceprezidenta Džonsona un FIB. Viņi ir it kā padarījuši savu daļu, noorganizējot sliktas kvalitātes apsardzi, lai snaiperiem būtu iespējams trāpīt prezidentam, un kopumā nosedzot nozieguma pēdas. Turklāt Slepenais dienests prezidenta auto maršrutu bija izvēlējušies tā, ka auto bija jāveic ass pagrieziens, kas ir pret vispārpieņemtiem parādes uzskatiem, tādējādi auto lēnām brauca garām Teksasas mācību grāmatu krātuvei, kurā atradās Osvalds. Dīvaina bija arī prezidenta auto šofera reakcija, kad tika izšauts pirmais šāviens viņš nevis spēcīgi spieda uz akseleratora, bet gan viegli uzlika kāju uz bremzes. Tomēr šķiet neticami, ka aģenti, kam uzticēts apsargāt prezidentu, pēkšņi varētu vērsties pret viņu, turklāt par to noklusēt.

Operācijas "Mangusts" teorija

Pēc sakāves Cūku līcī, Kenedijs izveidoja komiteju, kuras mērķis bija gāzt Kastro valdību, tā tika nosaukta par operāciju "Mangusts". Tās locekļi bija daudzi ģenerāli un CIP aģenti, kas piedalījās arī Cūku līča operācijā, un liela daļa no tiem vēl joprojām bija nikni uz Kenediju par viņa padošanos, viņi to uzskatīja par piekāpšanos komunismam. Šī teorija apgalvo, ka operācijas "Mangusts" biedri esot "iegāzuši" Osvaldu, un pēc tam izplatījusi viltus pierādījumus, kas saistītu Kenedija nāvi ar Kubu, PSRS un mafiju.

Citas teorijas

Vjetnamas teorija apgalvo, ka Dienvidvjetnamas diktatora Ngo Ding Diem ģimene atriebās Kenedijam, pēc tam, kad Ngo un viņa brālis tika nogalināts CIP atbalstīta apvērsuma laikā.

Ēnu valdības teorija vēsta, ka esot pastāvējusi slepena politiķu kliķe, kurā darbojās visi pasaules ietekmīgie vīri: bagāti uzņēmēji, ģenerāļi, politiķi, viņu padotie - spiegi, mafija, daudzi, kuri ietilpa anti-Kastro grupējumā, arī Osvalds, kopīgiem spēkiem esot noorganizējuši atentātu un noslēpuši tā pēdas. Šī teorija kļuva populāra pateicoties Olivera Stouna 1991. gada filmai JFK.

Kovboju teorija par bagātajiem kovbojiem, kas bija noskaitušies par naftas izsmelšanas nodokļa samazināšanu, ir gaužām nepamatota, jo viņi klaji afišēja savu nepatiku pret Kenediju, un maz ticams, ka viņi tā būtu darījuši, ja grasītos viņu nogalināt.

Pastāv vēl lērums citu teoriju, kas ir pārāk neloģiskas un nespēj izcelties uz citu teoriju fona, kā piemēram, Ričarda Niksona teorija, teorija par nacistiem vai teorija par naftas magnātu Haroldu Hantu.

Par atentāta sazvērestību mūsdienās

Lielākā daļa amerikāņu vēl joprojām netic Vorena komisijas slēdzienam, un tic, ka Osvalds nav darbojies viens. Globālās pētījumu aģentūras "Gallup" 2013. gada novembra sākumā veiktajā aptaujā 61% amerikāņu atzina, ka tic Džona Kenedija atentāta sazvērestības teorijām, nevis vientuļā šāvēja uzbrukumam. Šis rādītājs ir zemākais pēdējo desmitu gadu laikā, piemēram, 1976. gadā sazvērestībai ticēja 81% amerikāņu. Oficiālo versiju pat apšaubīja ASV valsts sekretārs Džons Kerijs.

Viens no iemesliem, kas vēl šodien veicina jaunu sazvērestību teoriju izplatīšanos par prezidenta atentātu, ir peļņa, ko jaunas versijas nodrošina grāmatu un filmu veidotājiem. Piemēram, Olivera Stouna filma JFK savulaik guva 200 miljonu dolāru lielus ieņēmumus. Domājams, ka tuvāko gadu laikā parādīsies arvien jaunas sazvērestības teorijas par Kenedija nāvi, jo ASV arhīvos joprojām glabājas neskaitāmi slepenoti dokumenti, kas saistīti ar slepkavības izmeklēšanu. Dokumentu atslepenošana paredzēta 2017. gadā, taču, iespējams, ka ASV specdienesti to atslepenošanai pretosies, jo tie varētu atklāt neglaimojošu informāciju.