Daugavpils ieņemšana (1941)

Vācu lidmašīna blakus padomju lidmašīnai, Daugavpils lidlauks

Padomju BT tanki

Daugavpils pēc ugunsgrēka

Daugavpils ieņemšana (1941) bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija 1941. gada Latvijas vācu okupācijas pirmajā nedēļā, kas vainagojās ar Daugavpils ieņemšanu.

Norise

Par Vācijas uzbrukumu pilsētā uzzināja no publiski pārraidītās Molotova radio uzrunas plkst. 12.00 dienā. Ap 15.00 sākas Vācijas kara aviācijas uzlidojumi Aizdaugavas lidlaukam un Rušonu stacijai. Lidošanas spējas saglabājušās padomju lidmašīnas 23. jūnijā pārbāzēja uz Polocku, un Sarkanā armija Latgalē faktiski zaudēja aviācijas atbalstu.

Latgales pilsētās tika sasaukti komjauniešu mītiņi, kuru dalībnieki izteica vēlmi saņemt ieročus un iestāties Sarkanajā armijā. Uzreiz pēc 1940. gada Latvijas okupācijas radītā Strādnieku gvarde bija likvidēta mēnesi pirms kara sākuma, un padomju varas piekritējiem vairs nebija ieroču. Strādnieku gvardi atjaunoja 25. jūnijā un bijušajiem gvardistiem atkal izdalīja ieročus. Līdz ar kara pirmo dienu pastiprinājās sarkanais terors. Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki un gvardu patruļas sāka arestēt pilsētas iedzīvotājus. 23. jūnija vakarā Vidusāzijas izcelsmes kareivji (dēvēti par ”kalmikiem”) arestēja piecpadsmitgadīgu zēnu par atrašanos uz ielas gaisa trauksmes laikā. Iedzīvotājiem sāka konfiscēt radio aparātus, laukos notika zirgu rekvizīcijas.

23. un 24. jūnijā pilsētu sasniedza no Lietuvas bēgošie Sarkanās armijas kareivji un civiliedzīvotāji. 25. jūnijā pilsētas iedzīvotāji sāka bēgt no Daugavpils. No bankas trīs kravas auto izveda 15 miljonus rubļu, taču transporta trūkuma dēļ nācās pamest vēl 9,6 miljonus rubļu. 26. jūnija rītā pilsētu pameta pēdējie bēgļi. Sarkanā armija bija atstājusi pilsētu gandrīz neaizsargātu. Ierakumos gar Vienības tiltu izvietojās nelielas apbruņotu kareivju un Strādnieku gvardu grupas, kopskaitā ne vairāk par tūkstoti.

26. jūnija 8.00 no rīta sarkanarmiešu formastērpos pārģērbta vācu vienība pārsteiguma uzbrukumā šķērsoja Vienības tiltu un novērsa tā uzspridzināšanu. Neskartu izdevās sagrābt arī dzelzceļa tiltu un vācu armijai bija nodrošināts tālākais ceļš uz Pleskavu. Ap 10.00 no rīta tiltu sāka šķērsot vācu tanki, bet Sarkanās armijas kareivji atkāpās Stropu meža virzienā. Pilsētā vēl palikušās kareivju grupiņas veica haotisku atšaudīšanos pret vāciešiem. Daugavpils elektrostacijas darbinieki apturēja stacijas darbību, atstājot pilsētu bez elektrības. Ap 18.00 vakarā vācieši ieņēma Jaunbūves un Gajoka rajonus. Pēcpusdienā un naktī padomju aviācijas 54. bumbvedēju pulks mēģināja neveiksmīgi sabombardēt Daugavas tiltus. Vakarpusē pilsētā izcēlās vairāki lieli ugunsgrēki, kuru iemesls bija apšaudes, kā arī iespējamā bēgošo padomju kareivju diversija. Pēdējie sarkanarmiešu un padomju iestāžu darbinieku mēģinājumi izbēgt no pilsētas turpinājās līdz 27. jūnija vakaram. Arī pārējā Latgalē sākās padomju varasiestāžu bēgšana uz Krievijas robežu, kur joprojām pastāvēja robežkontroles punkti un ne visi tika pāri robežai.

26. jūnija vakarā vācu kareivji vispirms Jaunbūves, bet 27. jūnijā arī pārējiem pilsētas iedzīvotājiem pavēlēja pamest karadarbības un ugunsgrēka rajonus un pārvietoties uz Grīvu. Kauju un ugunsgrēku dēļ 20 000 daugavpiliešu zaudēja mājas. 28. jūnijā, līdz ar ugunsgrēku norimšanu, iedzīvotāji atgriezās pilsētā. Sākās veikalu un noliktavu izlaupīšana.

25. jūnijā Daugavpils virzienā Daugavas līnijas aizsardzībai tika nosūtīts pulkveža I. Bezugalova 5. gaisa desanta korpuss, ģenerālmajora D. Leļušenko 21. mehanizētais korpuss un citas karaspēka daļas. 26. jūnija vakarā 5. gaisa korpusa desantnieki no Stropu meža puses mēģināja ieiet pilsētā, taču tika atsisti un haotiski pameta kaujas lauku. Pilsētā ieradusies Vērmahta 3. motorizētā divīzija līdz 27. jūnija vakaram ieņēma visu Daugavpils apkārtni.

27. jūnijā no Krāslavas puses Daugavpilij apmēram 30 km attālumā pietuvojās Leļušenko komandētais 21. mehanizētais tanku korpuss, no kura 175 tankiem kaujai gatavi bija vismaz 98 tanki, daudzi no kuriem bija BT-7 modelis. 28. jūnija rītā tanku korpuss iebruka Maļinovkas ciemā 12 km no Daugavpils, kur sastapās ar vērmahtu un kauju gaitā ciemats tika pilnībā iznīcināts. Līdz vakaram korpuss bija sakauts un atkāpās Aglonas un Dagdas virzienā.

Okupācijas pārvaldes izveide

Vācu okupācijas militārās pārvaldes pārstāvji Daugavpilī ieradās 29. jūnija rītā. Pilsētā tika izveidota 822. lauka komandantūra (Fieldkommandantur), kas bija atbildīga par visu Latgali un 536. pilsētas komandantūra (Ortskommandantur), kas bija atbildīga par Daugavpili un tās apkārtni. Par pilsētas civilo prefektu 29. jūnijā iecēla Robertu Blūzmani, par pilsētas valdes vecāko 1. jūlijā apstiprināja E. Petersonu. Pilsētā tika veikta infrastruktūras sakārtošana, lai no tās varētu atbalstīt tālāko uzbrukumu Ļeņingradai. Strādnieki jau 29. jūnijā sāka atgriezties darbā. 2. jūlijā sāka darboties no brīvprātīgajiem saformētais policijas palīgdienests, kas nodrošināja kārtību pilsētā. Pēc kaujām un ugunsgrēka gandrīz puse pilsētas bija nopostīta un liela iedzīvotāju daļa bija bez pajumtes. Vērmahts uzsāka ūdensvada un elektrostacijas darbības atjaunošanas darbus. Daugavpilī problēmas radīja ūdensapgādes sistēma un atkritumu izvešana, kas rudenī izraisīja tīfa epidēmijas uzliesmojumu.

Visiem ebreju vīriešiem tika pavēlēts 30. jūnijā sapulcēties pilsētas laukumā, pēc kā tos ieslodzīja pilsētas cietumā un turpmāk izmantoja gruvešu novākšanas darbos. Pilsētas ebrejiem tika atņemti dzīvokļi, kuros izmitināja ugunsgrēkā bez pajumtes palikušos iedzīvotājus. 9. jūlijā tika izveidots Daugavpils geto, kura apsargāšanu sākotnēji veica vācieši, bet pēc 19. jūlija — vietējo iedzīvotāju sargu vienība.