Krāslava

Krāslava
Krāslava;
	Kraslavas pilsētas centrs
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Krāslava
	Koordinātas: 55°53′42″N 27°09′54″E / 55.89500°N 27.16500°EKoordinātas: 55°53′42″N 27°09′54″E / 55.89500°N 27.16500°E
Valsts	Latvija
Novads	Krāslavas novads
Pilsētas tiesības	kopš 1923. gada
Citi; nosaukumi	latgaliešu: Kruoslova ; latīņu: Craslavia; vācu: Kreslau ; krievu: Краслава ; poļu: Krasław
Platība
• Kopējā	8,5 km2
Iedzīvotāji
• kopā	6 691(2 020)
• blīvums	787/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-560(1-3)
Mājaslapa	www.kraslava.lv
	Krāslava Vikikrātuvē

Krāslava ir pilsēta Latgales dienvidaustrumos Daugavas abos krastos, Krāslavas novada centrs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krāslavas vēsture

Buru laivas Daugavā pie Krāslavas (N. Orda, 1876).

Krāslava tiek uzskatīta par vienu no senākajām rakstītos avotos pieminētajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, izveidojusies 9. gadsimtā pie pilskalna Daugavas — Dņepras ūdensceļa malā (vikingu sāgās tā dēvēta par Dynasaiforgarðr jeb "Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt"). Sākot no 8. gadsimta, šeit ir sastopami latgaļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi. 10. gadsimtā Krāslavas novada iedzīvotāji maksāja meslus Polockas varjagu kņazam Ragnvaldim (920—978) (baltkrievu: Рагвалод), un leģenda vēsta, ka Krāslavā uz dzīvi apmetusies viņa meita Ragneda (Ragnhilda). 11.—12. gadsimtā Krāslavas novads ietilpa latgaļu Jersikas valstī, kas atradās vasaļattiecībās ar Polockas kņazisti. Livonijas krusta karu laikā pēc Letijas zemju dalīšanas tas atdots atpakaļ Jersikas ķēniņam Visvaldim kā vasaļa lēnis (Lotigola).

1562. gadā pēc Livonijas kara un Livonijas konfederācijas sabrukuma Krāslavas novads tika iekļauts Pārdaugavas hercogistē, 1626. gadā Krāslavu nopirka Līdinghauzenu — Volfu dzimta, jezuīts Jeremijs Līdinghauzens (Lüdinghausen) 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu. Pēc Polijas — Zviedrijas kara (1600—1629) Krāslavas novads palika Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā esošajā Livonijas vaivadijā (sauktā par Inflantiju). 1729. gadā Krāslavas muižu nopirka Plāteru dzimta, bet Krāslava ieguva miesta tiesības. 1730. gados uzbūvēja divstāvu mūra rātsnamu. No 1757. līdz 1842. gadam Krāslavā darbojās katoļu seminārs un apriņķa skola. 1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas un Latgales pievienošanas Krievijas impērijai Krāslava no 1802. gada bija Vitebskas guberņas sastāvā. 1791. gadā pabeidza būvēt Krāslavas pili — grāfu Plāteru rezidenci. 1864. gadā pēc poļu Janvāra sacelšanās apspiešanas tika slēgts katoļu klosteris. 1865. gadā cauri Krāslavai izbūvēja Rīgas-Daugavpils-Vitebskas dzelzceļu.

1920. gada 7. janvārī, Latgales atbrīvošanas operācijas sākumā, Krāslavu ieņēma Polijas karaspēks.^[2] 1920. gada 11. augustā Krievija atsacījās no teritoriālajām pretenzijām uz Latgali, arī Krāslavas novadu, kas de jure pārgāja Latvijas Republikas sastāvā.

1923. gada 16. aprīlī Latvijas valdība Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības. 1947. gadā Krāslava kļuva par Krāslavas apriņķa centru, no 1950. gada par Krāslavas rajona centru.

2001. gada 22. decembrī, apvienojoties Krāslavas pilsētai un Krāslavas pagastam, tika izveidots Krāslavas novads.

Krāslavas pilsdrupas (D. Strukovs, 1864)
Skats pāri Daugavai pie Krāslavas (N. Orda, 1875-1876)
Krāslavas rātsnams (N. Orda, 1875-1876)
Plāteru pils (N. Orda, 1875-1876)
Krāslavas tirgus skats (pēc 1901)
Krāslavas tirgus skats (1918)
Krāslavas Brīvības iela (1898)

Vēstures un kultūras objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plāteru pils Pils ielā ir celta vairāk kā 40 gadu laikā (1750—1791). 19. gadsimta sākumā tā pārbūvēta klasicisma stilā. Pēc 1920. gada Latvijas zemes reformas un muižu atsavināšanas pilī atradās Krāslavas Valsts ģimnāzija, vēlāk — vidusskola (1923—1972). Kopš 1972. gada pils bija izdemolētā stāvoklī, bet 1980. gados tika uzsākta ēkas ārsienu atjaunošana, kas tika pabeigta 2011. gadā.^[3]
Plāteru bibliotēka Grāfu Plāteru ielā ir celta baroka stilā, grāfa Ludviga Plātera laikā bibliotēkā bijušas apmēram 20 000 grāmatas.
Krāslavas katoļu baznīca Sv. Ludvika laukumā. Celta pēc itāļu arhitekta Antonio Parokko projekta (1755—1767). Sv. Donāta kapličā atrodas 1778. gadā uz Krāslavu pārvestās Sv. Donāta relikvijas.
Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca Brīvības ielā 28. Tā ierīkota pēc Vitebskas gubernatora pavēles 1864. gadā slēgtajā katoļu klosterī, kas būvēts 1789. gadā kā Sv. Vincenta slimnīcas katoļu kapliča.
Jāzepa Karņicka piemineklis (1838) Mīlestības kalniņā Augusta ielā. Leģenda stāsta, ka jaunais poļu virsnieks Karņickis iemīlējies grāfa Plātera meitā Emīlijā, taču grāfs viņu noraidījis. Izmisumā viņš nošāvies un viņa kapa pieminekli rotā uzraksts „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti”.
Augusta akmens Augusta ielā pie mājas Nr. 12. Akmens garums 2,8 metri, platums 2,2 metri un augstums 0,7 metri. Akmens sānos izkalta 5 cm dziļa, 130 cm plata liela taisnstūra virsma, kurā iekalts grāfu Plāteru dzimtas ģerbonis un gada skaitlis „1729”. Šajā gadā Krāslavas muižu nopirka grāfs Plāters un šajā pašā gadā Krāslava ieguva miesta tiesības. Turpretī tautas nostāsts vēsta, ka pie šī akmens medību laikā maltīti ieturējis Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts II Stiprais.
Krāslavas tirgus laukums Brīvibas ielā, kas izveidots 1720. — 1770. gados, tajā atradies miesta rātsnams (1752) un aptieka (1810).

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

gads	iedzīvotāju skaits	latvieši	krievi	baltkrievi	poļi	ukraiņi	čigāni	lietuvieši	igauņi	ebreji	un citi
1989	12520	4294	3843	2766	1139	187	nez.	50	13	nez.	225
2000	11412	4567	2940	2305	1190	131	133	53	5	18	70
2011	9112	4085	2309	1548	849	112	nez.	37	nez.	nez.	nez.

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krāslavā dzimuši:

Nikolajs Loskis (Николай Онуфриевич Лосский, 1870—1965) — filozofs
Naums Āronsons (1872—1943) — tēlnieks
Pāvils Glaudāns (1915—1968) — gleznotājs
Cecīlija Dinere (Cecīlija Boiko; 1919—1996) — dzejniece
Vanda Zēvalde (1922—1997) — tēlniece
Pēteris Koroševskis (1940) — lauksaimnieks, kā LPSR Augstākās padomes deputāts balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1991. gada 21. augustā
Valentīna Gotovska (1965) — vieglatlēte
Ineta Radeviča (1981) — vieglatlēte