Diksona (polārstacija)
| Diksona | |
|---|---|
| Диксон | |
  Diksona  Diksona  Diksona  Diksona |
|
| Valsts piederība |  PSRS/ Krievija
|
| Koordinātas: | 73°30′50″N 80°24′11″E / 73.51389°N 80.40306°EKoordinātas: 73°30′50″N 80°24′11″E / 73.51389°N 80.40306°E |
| Novietojums | Diksona |
| Stacijas tips | vissezonas |
| Atvērta | 1916. g. |
| Pieder | Sevmeteo |
| Personāls vasarā | 10[1] |
| Personāls ziemā | 10 |
| Augstums v.j.l. | 47[2] m |
| Vidējā gada t° | −11,2 °C |
| Maksimālā t° | 26,9 °C |
| Minimālā t° | −48,1 °C |
| Laika zona | UTC+7 |
Apvienotā hidrometeoroloģiskā stacija «Ostrovdiksona» (krievu: Объединенная гидрометеорологическая станция «Остров Диксон») ir Krievijas (agrāk — PSRS) vissezonas polārstacija Arktikā.[3] Izvietojusies Diksona salā Diksonas pilsētciemata teritorijā Taimiras pussalas ziemeļrietumos pie Jeņisejas līča ieejas Karas jūrā. Administratīvi ietilpst Krasnojarskas novada Taimiras Dolganu—Ņencu rajonā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1914. gada septembrī pie Taimiras rietumu krasta bija spiesta pārziemot Borisa Viļkicka vadītā Ziemeļu Ledus okeāna hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlaužiem Taimir un Vaigač. Ļai palīdzētu ekspedīcijai, 1915. gada martā tika nolemts Diksona salā izveidot ogļu noliktavu un atbalsta bāzi ar radiostaciju gadījumam, ja ekspedīcijai būtu nepieciešama vēl viena pārziemošana. Jūlijā uz salu tika nogādāti nepieciešamie materiāli, ierīkota radiostacija un meteoroloģiskā stacija, kuras sāka darbu 25. augustā. Tomēr jau 26. jūlijā ekspedīcijas kuģi bija atbrīvojušies no ledus gūsta, 17. augustā ieradās Diksonas rajonā, bet 3. septembrī — Arhangeļskā, tādēļ stacija tika slēgta.[4]
1916. gada aprīlī pēc Krievijas Zinātņu akadēmijas Polārās komisijas lūguma tika pieņemts lēmums meteostaciju atjaunot un tam piešķirt līdzekļus. Tā paša gada vasarā Diksonas salā ieradās stacijas personāls ar nepieciešamo aprīkojumu. Par stacijas vadītāju iecēla veterinārārstu Pāvelu Kušakovu, kurš vadīja arī iepriekšējo ekspedīciju uz Diksona salu, bet pirms tam bija piedalījies Georgija Sedova ekspedīcijā uz Ziemeļpolu.[5] Stacijas apkalpē bez Kušakova vēl bija mehāniķis, radists, divi matroži un trīs strādnieki. 1. septembrī stacija sāka hidrometeoroloģiskos novērojumus pēc 1. klases 2. kategorijas programmas. Paralēli tika veikti hodroloģiskie un aeroloģiskie novērojumi.
Līdz 1930. gadam stacija bija Galvenās hidrogrāfijas pārvaldes pakļautībā, bet pēc tam pārgāja Vienotā hidrometeoroloģiskā dienesta centrālās pārvaldes Omskas pārvaldes pakļautībā. Pastāvīgi stacijā lielākoties strādāja tikai divi cilvēki — hidrometeorologs un radists.
1932. gadā Diksonas stacija tika iekļauta 2. Starptautiskā polārā gada programmā un tās darbība tika ievērojami paplašināta. Papildus novērojumu programmā tika iekļauti paplašināti mākoņainības, sniegainības, polārblāzmas novērojumi, ierīkota magnētiskā observatorija. Stacijas personāls tika paplašināts līdz 5 cilvēkiem — 2 hidrometeorologi, aerologs un 2 magnitologi.
1933. gadā stacija tika nodota Ziemeļu jūras ceļa galvenās pārvaldes (Glavsevmorputj) pakļautībā. Novērojumu programma vēl tika paplašināta, stacijas zinātniskais personāls bija 12 cilvēki. Staciju reorganizēja par ģeofizisko observatoriju armeteoroloģijas, aeroloģijas, ģeomagnētisma, atmosfēras elektrības, hidroloģijas un laika prognožu nodaļām. 1935. gadā salas ziemeļrietumos Krečatņika ragā uzbūvēja raidošo radiostacijas kompleksu, ko nosauca par Jauno Diksonu. 1930. gadu beigās Diksonas radiocentrs apvienoja visas Arktikas rietumu polārstacijas.
1939. gadā uzbūvēja jaunu observatorijas ēku, bet meteoroloģiskos instrumentus pārcēla par 100 m tālāk iekšzemē.
Pēc 2. pasaules kara tika izveidota Arktikas reģionālā pārvalde, kurā iekļāva Diksonas un Amdermas radiocentrus un visas Arktikas rietumu daļas polārstacijas. 1955. gadā Arktikas reģionālo pārvaldi sadalīja Diksonas un Amdermas radiometeoroloģiskajos centros. Diksonas centra pakļautība nonāca 40 polārstacijas. 1963. gadā radiometeoroloģiskos centrus no Ziemeļu jūras ceļa pakļautības nodeva Galvenās hidrometeoroloģiskās pārvaldes pakļautībā un radiometeoroloģisko centru pārdēvēja par Hidrometeoroloģiskā dienesta Diksonas pārvaldi.
20. gadsimta beigās notika vairākas Diksonas meteodienesta reorganizācijas, bet 2002. gadā tas nonāca Ziemeļu hidrometeoroloģiskā un vides monitoringa dienesta pakļautībā. No 2008. gada Diksonas stacija darbojās kā hidrometeoroloģiskā observatorija, bet kopš 2011. gada — apvienotā hidrometeoroloģiskā stacija. 2014. gadā uzbūvēts jauns stacijas ēku komplekss ar divstāvu dzīvojamo ēku un dīzeļelektrostaciju. Kopš 2009. gadā Diksonas salas daļu pameta pastāvīgie iedzīvotāji, kas pārcēlās uz ciemata kontinentālo daļu, polārstacijas personāls ir vienīgie salas iedzīvotāji.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «29-31 июля экипаж НЭС "Михаил Сомов" отработал на ОГМС Диксон». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. februārī. Skatīts: 2021. gada 9. februārī.
- ↑ Climatebase.ru Диксон, Красноярский край, Российская Федерация #20674
- ↑ «Список станций и постов Северного УГМС». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 26. februārī. Skatīts: 2021. gada 9. februārī.
- ↑ «К 100-летию начала метеорологических наблюдений на Диксоне.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 15. februārī. Skatīts: 2021. gada 9. februārī.
- ↑ Имена на карте Арктики. Кушаков Павел Григорьевич