Georgijs Sedovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Georgijs Sedovs
Георгий Яковлевич Седов
Georgijs Sedovs
Personīgā informācija
Dzimis 1877. gada 23. aprīlī
Krivaja Kosa, Krievija
Miris 1914. gada 20. februārī (36 gadi)
Rūdolfa sala, Krievija
Tautība Krievs
Nodarbošanās virsnieks, hidrogrāfs, polārpētnieks

Georgijs Sedovs Vikikrātuvē

Georgijs Sedovs (krievu: Георгий Яковлевич Седов; dzimis 1877. gada 23. aprīlī, miris 1914. gada 20. februārī) bija Krievijas flotes virsnieks, hidrogrāfs un polārpētnieks. Vairāku arktisko ekspedīciju dalībnieks un vadītājs, tajā skaitā neveiksmīgā mēģinājuma sasniegt Ziemeļpolu 1914. gadā, kuras laikā gāja bojā. Padomju laikā īpaši cildināts, jo cēlies no vienkāršas ģimenes.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis zvejnieka Jakova Sedova ģimenē Krivaja Kosas viensētā Azovas jūras piekrastē. Ģimenē auga četri dēli un piecas meitas. Bērnībā un jaunībā Georgijs kopā ar tēvu zvejoja un strādāja lauku darbus. 14 gadu vecumā iestājās baznīcas draudzes skolā, kur trīs gadu kursu pabeidza divos gados un uzrādīja lieliskas sekmes, par ko saņēma goda rakstu.[1]

1984. gadā pameta ģimeni un devās uz Dostovu pie Donas, kur iestājās jūrskolā. Pēc triju gadu apmācības saņēma kabotāžas stūrmaņa diplomu, pēc kā strādāja uz sauskravas kuģa par kapteiņa pienākumu izpildītāju. 1899. gadā Poti nokārtoja jūras stūrmaņa diplomu.

1900. gadā Sedovs kā brīvprātīgais iestājās dienestā jūras kara flotē. 1901. gadā eksternā nokārtoja iestājpārbaudījumus Sanktpēterburgas Jūras kadetu korpusā. 1902. gadā pieņemts dienestā Galvenajā hidrogrāfijas pārvaldē, pēc kā norīkots hidrogrāfiskajā ekspedīcijā Vaigačas salas apkārtnē, Karas upes grīvā un pie Novaja Zemļas. 1903. gada ekspedīcijā Fjodora Driženko vadībā jau pildījis tā palīga pienākumus.

Krievijas—Japānas kara laikā dienējis Tālajos Austrumos, bet karadarbībā nav piedalījies. 1908. gadā jau štāba kapteiņa rangā atgriezies Sanktpēterburgā, kur atkal tika norīkots Hidrogrāfijas dienestā. 1909. gadā piedalījies Čukotkas ekspedīcijā, kur pētījis Kolimas upes grīvu. 1910. gadā vadījis hidrogrāfisko ekspedīciju uz Novaja Zemļas arhipelāgu regulāras tvaikoņu satiksmes organizēšanai.

Ziemeļpola ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sedovs Ziemeļpola ekspedīcijai sāka gatavoties 1912. gadā. Tā kā ekspedīcija nesaņēma valsts finansējumu (tās plāni tika novērtēti kā fantastiski un nereāli), tās finansēšana notika no brīvprātīgiem ziedojumiem. Par savāktajiem līdzekļiem tika noīrēts vecs buru-tvaika šoneris Svētais lielmoceklis Foka, kādreizējais norvēģu roņu medību kuģis Geyser ar 273 tonnu darba tilpumu un 100 ZS tvaika dzinēju. Steigas dēļ kuģi neizdevās pilnībā izremontēt, tāpat radista trūkuma dēļ tas palika bez radiostacijas. Augustā atklājās, ka kuģa kravnesība neļauj paņemt līdzi visus nepieciešamos krājumus, tādēļ krastā tika atstāda daļa pārtikas, degvielas, dzeramā ūdens un aprīkojuma. 24. augustā daļa kuģa virsnieku un speciālistu sliktās ekspedīcijas sagatavotības dēļ atteicās doties jūrā, tādēļ nācās nolīgt jaunu komandu, kuras sastāvā bija arī mehāniķi Jānis un Mārtiņš Zanderi.[2] Kā zinātniskie darbinieki ekspedīcijā piedalījās okeanologs Vladimirs Vīze un ģeologs Mihails Pavlovs.[3]

27. augustā kuģis devās ceļā no Arhangeļskas; tam bija akmeņogļu krājumi 23-25 dienu kuģojumam. Uzreiz pēc starta kuģis tika pārdēvēts par Mihail Suvorin ekspedīcijas atbalstītāja laikraksta Novoje vremja īpašnieka vārdā. Ekspedīcija izrādījās ļoti slikti nokomplektēta, tai trūka kvalitatīvas pārtikas, iztrūka elementāru sadzīves priekšmetu — tējkannu, lampu, prīmusu. Pirmajā apstāšanās vietā Oļginskas apmetnē Novaja Zemļā kuģi pameta 5 komandas locekļi. 15. septembrī kuģis sastapās ar blīva ledus lauku un nespēja sasniegt plānoto Franča Jozefa Zemi un ekspedīcija bija spiesta pārziemot kādā līcī līdzās Pankratjeva pussalai Novaja Zemļas rietumu krastā. Pārziemošana ilga 352 dienas; tās laikā Vīze un Pavlovs divu matrožu pavadībā šķērsoja Ziemeļu salu līdz Karas jūras krastam, veicot vairākus ģeodēziskos un magnētiskos mērījumus un precizējot agrāko topogrāfisko informāciju.

1913. gada 21. jūnijā kuģa kapteinis Zaharovs un četri ar cingu saslimušie komandas locekļi ar laivu tika nosūtīti uz Krestovaja Guba apmetni, lai nodotu pastu un ekspedīcijas materiālus, kā arī lūgumu piegādāt ekspedīcijai papildus suņus, kurināmo un pārtiku. Zaharova grupa veiksmīgi sasniedza Arhangeļsku, bet Sedova lūgums tika ignorēts.

3. septembrī kuģis atbrīvojās no ledus un turpināja ceļu uz Franča Jozefa Zemi. Drīz tika sasniegts Floras rags Nortbruka salā, kur ekspedīcija izmantoja bijušo Frederika Džeksona 1894.-1897. gadu ekspedīcijas Elmvudas bāzi kurināmā materiālu papildināšanai. 17. septembrī ekspedīcija turpināja ceļu uz ziemeļiem, bet jau 19. septembrī bija spiesta apstāties pie Hukera salas otrajai pārziemošanai. Trūka kurināmais un pārtika, lielākā komandas daļa saslima ar cingu.[4]

1914. gada 2. februārī Sedovs kopā ar diviem matrožiem Liņņiku un Pustošniju trijos suņu pajūgos devās ceļā uz Ziemeļpolu. Pārgājiena laikā Sedova slimība saasinājās un pēc nedēļas viņš jau nevarēja paiet, tādēļ lika piesiet sevi pie kamanām, bet turpināt ceļu. 20. februārī netālu no Rūdolfa salas Sedovs mira. Matroži viņu apglabāja Rūdolfa salā un paši devās atceļā; kuģi viņi sasniedza 6. martā. Atpakaļceļā Floras ragā ekspedīcija nejauši sastapa divus izdzīvojušos Georgija Brusilova ekspedīcijas dalībniekus. Ceļā uz dienvidiem katastrofāli trūka kurināmais, tika nokurinātas mēbeles un klāja koka aprīkojums. Ar lielām grūtībām kuģis sasniedza Rindas zvejnieku ciemu Kolas pussalas piekrastē, no kurienes komanda tālāk devās ar reisa tvaikoni.

Pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sedova vārdā nosaukts viņa dzimtais ciems (mūsdienās Sedoves pilsētciemats Ukrainā), Sedova arhipelāgs Karas jūrā, vairāki kuģi, ielas, jūrskola, ledājs un zemesrags Franča Jozefa Zemē, sala Barenca jūrā, zemesrags Antarktīdā, divi līči un kalns Novaja Zemļā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]