Dmitrijs Ļihačovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dmitrijs Ļihačovs
Дмитрий Лихачёв
Dmitrijs Ļihačovs 1990. gadā
Dmitrijs Ļihačovs 1990. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 28. novembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Miris 1999. gada 30. septembrī (92 gadi)
Valsts karogs: Krievija Sanktpēterburga, Krievijas Federācija
Tautība krievs
Dzīvesbiedre Zinaida Ļihačova (dz. Koņajeva)
(1936–1999, līdz vīra nāvei)
Bērni 2 meitas
Paraksts Dmitry Sergeevich Lihachev signature.jpg
Zinātniskā darbība
Zinātne filologs, kultorologs, mākslas vēstures zinātnieks, lingvists
Zinātniskais grāds filoloģijas zinātņu doktors (1947)
Darba vietas Sanktpēterburgas Valsts universitāte
Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas literatūras institūts (Puškina nams)
Akadēmiskais amats profesors
PSRS Zinātņu akadēmijas akadēmiķis
Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis
Alma mater Sanktpēterburgas Valsts universitāte
Apbalvojumi Sociālistiskā Darba Varonis (1986)
Lomonosova Lielā zelta medaļa (1993)

Dmitrijs Ļihačovs (krievu: Дмитрий Сергеевич Лихачёв; dzimis 1906. gada 28. novembrī, miris 1999. gada 30. septembrī) bija padomju un krievu filologs, kultorologs, mākslas vēstures zinātnieks, lingvists, filoloģijas zinātņu doktors (1947), profesors, Krievijas Kultūras fonda (līdz 1991. gadam — Padomju) valdes priekšsēdētājs (1986—1993).

Ļihačovs ir krievu literatūras un krievu kultūras vēstures jautājumiem veltītu fundamentālu darbu autors.[1] Pazīstams kā viens no vadošajiem senkrievu valodas speciālistiem,[2].

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves sākuma posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dmitrijs Ļihačovs piedzima 1906. gadā Sanktpēterburgā inteliģentu ģimenē. Tēvs Sergejs Ļihačovs bija inženieris-elektriķis. Dmitrijs uzsāka mācības vēl cariskās Krievijas ģimnāzijā, bet pēc Oktobra revolūcijas mācījās padomju skolā. Jau bērnībā saķa interesēties par literatūru. 1923. gadā (16 gadu vecumā) Ļihačovs iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes Sabiedrisko zinātņu fakultātē, ko absolvēja 1928. gadā ar diviem diplomiem — romāņu-germāņu un slāvu-krievu valodniecības un literatūras specialitātēs.

Piedzīvotās padomju represijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc studiju pabeigšanas Ļihačovs tika represēts par piedalīšanās studentu pulciņā ar nosaukumu "Kosmiskā zinātņu akadēmija". Padomju represīvās institūcijas bija uzsākušas dažādu varas ideoloģijai neatbilstošu grupu izskaušanu. Ļihačovs kopā ar citiem pulciņa dalībniekiem tika arestēts 1928. gada 8. februārī un notiesāts uz 5 gadiem par "kontrrevolucionāru darbību".

Viņš piedzīvojis izsūtījumu uz Solovku salām Gulaga nometnē, kā ieslodzītais piedalījies Baltās-Baltijas jūras kanāla celtniecībā. Kopumā pavadījis ieslodzījumā četrus ar pusi gadus. Atbrīvots pusgadu pirms termiņa sakarā ar Staļina atļauju par godu Baltās-Baltijas jūras kanāla pabeigšanai atbrīvot celtniecībā nodarbinātos ieslodzītos. Ļihačovs tika atbrīvots ar sarkanu atzīmi uz dokumenta "par labu darbu" un ar atļauju dzīvot jebkurā PSRS teritorijas vietā.[3]

Atgriešanās pēc izsūtījuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļihačovs 1932. gadā atgriezās Ļeņingradā, sāka strādāt par korektoru PSRS Zinātņu akadēmijas izdevniecībā, kā ari atsāka ar literatūras pētniecību saistītu darbību. 1936. gadā Ļihačovam dzēsa sodāmību pēc PSRS Zinātņu akadēmijas prezidenta akadēmiķa A. Karpinska un Tautas komisariāta vadītāja N. Kriļenko lūguma.[3]

1937. gadā Ļihačovu ģimenē piedzima divas meitas (dvīnes). Otrā pasaules kara laikā Ļihačovu ģimene piedzīvoja Ļeņingradas blokādi. Tomēr 1942. gada jūnijā viņiem izdevās evakuēties no aplenktās Ļeņingradas pa "Dzīvības ceļu" pāri Lādogas ezeram. Pēc tam Ļihačovs kopā ar ģimeni devās uz Kazaņu.

Darbs filoloģijā un kultūras vēstures jomā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gadā Ļihačovs sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas literatūras institūtā, sauktā par Puškina namu. Vēlāk viņš kļuva par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku (1941—1954), pēc tam par sektora vadītāju, bet no 1986. gada — par senkrievu literatūras nodaļas vadītāju.

1946. gadā Ļihačovs uzsāka pasniedzēja darbu Ļeņingradas Valsts universitātē kā docents. 1947. gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu doktora disertāciju. Vēlāk bija profesors Ļeņingradas Valsts universitātes Vēstures fakultātē (1951—1953), lasīja vairākus lekciju kursus par Krievijas hroniku vēsturi, senās Krievijas kultūras vēsturi. Ļihačovs bija PSRS Rakstnieku savienības biedrs kopš 1956. gada.

Ļihačovs sarakstījis 40 grāmatas par senkrievu literatūras teoriju un vēsturi, no kurām daudzas tulkotas vairākās valodās. Ļihačovs ir 500 zinātnisko un 600 publicistisko darbu autors. Ļihačova darbi tika augstu novērtēti. Ļihačovs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (1953) un vēlāk par akadēmiķi (1970), saņēma Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukumu (1986), Staļina 2. pakāpes prēmiju (1952), PSRS Valsts prēmiju (1969), Krievijas Federācijas Valsts prēmiju (1993). Ļihačovs apbalvots ar vairākām starptautiskām prēmijām, tai skaitā viņam piešķirta pirmā Eiropas prēmija par darbu kultūras jomā (1988).

Ļihačovs bija aktīvs sabiedriskajā dzīvē, viens no Sanktpēterburgas inteliģences kongresa dibinātājiem. Aizstāvēja kultūru, morāles un garīguma vērtības, dažkārt tika pat dēvēts par Krievijas sirdsapziņu.[4]

Ļihačovs nomira 1999. gada 30. septembrī. Apglabāts netālu no Sanktpēterburgas, Komarovas ciemata kapsētā.

Par godu Ļihačovam ir nosaukta mazā planēta 2877 Likhachev, kuru 1969. gadā atklāja padomju astronome Ludmila Čerņiha.

Dmitrijs Ļihačovs uz 2011. gada Krievijas markas

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]