Dzelzceļa līnija Pakalnieši—Kūdupe

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Līnijas karte
Vilcienu kustības saraksts Pakalniešu—Kūdupes līnijā 1940. gada vasarā[1]

Dzelzceļa līnija Pakalnieši—Kūdupe bija 29,9 km garš dzelzceļa atzars no dzelzceļa līnijas Gulbene—Abrene.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara laikā no bijušās Pakalniešu stacijas, kas atradās GulbenesAbrenes līnijas 140. kilometrā, tika uzbūvēts 7,8 km garš 1524 mm platuma atzarojums. 1932. gadā Tautas labklājības ministrijas darba aizsardzības departaments ierosināja pagarināt šo līniju līdz Kūdupei, lai izmantotu kokmateriālu transportam, kur varētu nodarbināt daudzus bezdarbniekus. Sākumā bija paredzēts atzarojumu būvēt pievedceļu platumā (750 mm), taču, lai novērstu pārkraušanas neērtības, līniju nolēma būvēt tā sauktajā krievu platumā (1524 mm), tāpat kā Gulbenes līnijai. Līniju būvēja galvenokārt sabiedriskos darbos reģistrētie bezdarbnieki (1933. gada ziemā darbos iesaistīja 700 bezdarbnieku). Zemes klātni sākumā būvēja bez balasta, tieši uz sasalušas, noplanētas klātnes liekot nepiesūcinātus mazmēra gulšņus, tādēļ maksimālais kustības ātrums bija 10—15 km/h. Tika izmantotas lietotas, nodilušas sliedes, ko lika tieši uz gulšņiem bez paliktņiem, izņemot sliežu savienojumu gulšņus. 1933. gada 1. martā pa jaunuzbūvēto atzara daļu uzsākta kokmateriālu izvešana no Mālupes stacijas, bet 15. aprīlī atklāta pagaidu kustība līdz Mālupei. Līnijas būvēšana līdz Kūdupei turpinājās 1933. un 1934. gadā, pārbūvējot arī pirmos 7,8 km. No Igrīves karjera izveda 7070 m3 rupjas smilts līnijas balastam. 1934.—1935. gadā līnijas būvi pabeidza līdz Kūdupei (vispārējā lietošanā nodeva 1934. gada 25. augustā), uzceļot nelielas pieturu ēkas Sviltē, Saleniekos, Lāčudārzā, Bejā un Ošos. Kūdupē izbūvēja novietni sliežu autobusam un autobusa griezuli, bet Mālupē — drezīnas novietni. Sliežu autobusi pasažieru un bagāžas pārvadāšanai līnijā norīkoti 1934. gada 15. augustā.[2] Līdz 1937. gadam uzbūvētas dzīvojamās un staciju ēkas Mālupē un Kūdupē; pārējās pieturās personāla uz vietas nebija. Līdz 1938. gadam līnijai uzvests labs balasts no Madonas karjera, nomainīti mazmēra gulšņi un pagaidu savienojumi, tādēļ tvaika vilcieniem maksimālais kustības ātrums atļauts līdz 30 km/h, bet pasažieru sliežu autobusiem līdz 35 km/h. Atzara būve, ieskaitot lietotos materiālus, izmaksāja 488 000 latus.

Pēc Kacēnu pagasta valdes iniciatīvas, dzelzceļu bija paredzēts pagarināt līdz Kacēniem, tomēr ierosinājumu noraidīja Kara ministrija stratēģisku apsvērumu dēļ.[3]

Līnija darbojās tikai 10 gadus, jo to slēdza un nojauca 2. pasaules kara laikā 1944. gadā.[4]

Atkāpjoties vācu karaspēkam, 1944. gada ziemā Pakalniešu—Kūdupes līnija tika savienota ar Pečoru staciju Igaunijā, lai nodrošinātu karaspēka izvešanu, kad PleskavasPolockas līniju ieņēma Sarkanā armija. Posms līdz Pečoriem bijis 1435 mm platumā, tādēļ pārnaglota arī esošā līnija. Pēc aculiecinieku stāstiem, pa jaunuzcelto posmu paspējis aizbraukt tikai viens vilciens. Atkāpjoties vācieši dzelzceļu iznīcināja.[5]

Stacijas un infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līnijā bija 10 stacijas un pieturas: Pakalnieši, Aizezere, Sproģi, Svilte, Mālupe, Salenieki, Lāčudārzs, Beja, Oši, Kūdupe.

Lielākie tilti — Sitas un Igrīves tilts.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas dzelzceļi 1918-1938. Rīga: Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1938. 490.—491. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1940.g. vasaras vilcienu, autobusu, tramvaju un kuģu līniju saraksts no 1940. g. 19. maija. Rīga: LETA.
  2. «Latvijas Kareivis, 1934, Nr. 176». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 20. jūnijā.
  3. Gints Putiķis. Jaunu dzelzceļa līniju izbūve un valsts dzelzceļu politikas aspekti 20. gs. 20.—30. gados Latgales reģionā[novecojusi saite]
  4. «Latvijas dzelzceļu līnijas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. martā. Skatīts: 2010. gada 10. oktobrī.
  5. Pleskavas dzelzceļi (krieviski)